Выбрать главу

"Ko tad?"

"Tu nogalināji Boordu." Viņš bridi klusēja, skatīdamies man sejā. Es ceru, ka viņš tur neko nenolasīja, un vismazāk jau manu pārsteigumu. "Es zinu, kāds viņš bija. Pat Brugas sievietes nebija drošībā protams, ka tu, vienkārša svešzemniece, nebūtu no viņa pasargāta. Vai vismaz tā viņš spriestu. Protams, attiecībā uz tevi tā bija kļūda."

Es atļāvos pasmīnēt. Jā, tā bija kļūda pat ja Boorda nāve nebija mans nopelns.

"Un tā ir mana vaina," Zaks teica. "Tev nevajadzēja izaugt šādai."

"Es viņu nenogalināju," es teicu.

Zaks uz mani brīdi skatījās. Viņa sejas izteiksmē mijās neticība un šausmas. "Tu taču neļāvi viņam…"

"Nē, es neko viņam neļāvu," es teicu. "Bet nomira viņš pats no sevis."

"Cilvēki nenomirst paši no sevis."

"Tu taču zini, ko es būtu darījusi, ja būtu ieplānojusi slepkavību. Pie manis pat nazi neatrada. Pajautā Dāram."

Zaks paliecās uz priekšu, nenovērsdams skatienu no manām acīm. "Es tev ticu," viņš teica, neslēpdams pārstei­gumu. "Es tev patiešām ticu."

"Lieliski. Tad man nav iemesla šeit vairs uzturēties."

"Jā. Es palīdzēšu tev pazust." Zaks piecēlās.

"Pat netuvojies."

Viņš apstājās. "Tev ir jāiet prom no Brugas. Es tev ticu, bet neviens cits neticēs."

"Tas ir tieši tas, ko tu man teici, kad es biju bērns," es teicu. "Neviens tev neticēs. Tev nav izvēles."

"Tas nav tāpat."

"Nē, nav. Jo es vairs netaisos slēpties, izlikties un bēgt. Es pati iešu pie karaļa un viņam visu izstāstīšu."

Vienu mirkli man šķita, ka Zaks norādīs uz to, ka tieši to es daru slēpjos, izliekos un bēgu ar savu jauno vārdu, ar savu vienkāršā cilvēka masku. Bet viņš tomēr to nepateica.

"Nekad nestāsti nevienam visu," viņš teica. "Neuzticies karalim."

"Es neuzticos nevienam magam," es atbildēju. "Ari tev ne."

Zaks pasmaidīja, un es pati sapratu, ka pēdējā piezīme ir bijusi bērnišķīga.

"Un neej ārā pa šīm durvīm. Sargi tevi aizvedis pie Nadora, un visas Ronadas pūles būs veltas."

Es paraustīju plecus. Viņam bija taisnība.

"Es tev parādīšu…" Zaks apstājās, sapratis, ka neļaušu viņam sev tuvoties. "Aiz grāmatu skapja ir vēl viens kori­dors ārā no šejienes. Ne gluži slepenā eja, bet pietiekami tuvu tam. Pa to tu iziesi pils gaiteņos, un tālāk pati izlem, vai meklēsi karali vai iesi prom no šejienes."

Es pamāju un devos.

"Vega?"

Es pagriezos. Zaks bridi vilcinājās.

"Esi uzmanīga," viņš beidzot teica. "Cik es pazīstu

Boordu, viņš nav cilvēks, kurš varētu nomirt pats no sevis."

*

Es izgāju ārā pa Zaķa slepeno eju un tūlīt pat aptvēru, ka nezinu, kurp man tagad doties. Protams, nevarēja būt ne runas par to, ka es varētu griezties atpakaļ. Pat ja es to darītu, Zaks man nesniegtu skaidru atbildi, viņš nekad to nedarīja. Viss, ko es iegūtu, vēl viena mācību stunda maģijas apguvē. Tas man no viņa vairs nebija vajadzīgs. Protams, es varēju ari akli maldīties apkārt, līdz uzdurtos sargiem, kuri mani aizvestu pie Nadora un pēc tam pie karaļa; tieši tas, ko es vēlējos, tikai pazemojošāk.

Bet bija vēl viens ceļš. Es zināju karalis vēlas mani redzēt, tāpēc man būtu jāspēj sajust viņa aicinājumu, lai cik sveša man arī nebūtu šī pilsēta. Ja es būtu brugiete, tas būtu pavisam vienkārši. Bet arī tagad es varēju mēģināt sajust visiem brugiešiem kopīgo saikni ar viņu karali. Es taču pazinu pietiekami daudzus.

Es aizvēru acis un atcerējos viņus Ronadu nē, ne viņu un ari ne Zaķu. Kas to zina, kurp viņi vēlētos mani aizvest. Dāru ar vētras pelēkajām acīm, skarbo Nadoru un visus citus: mazo Angi un slimos raktuvju strādniekus, tavernas viesus un cilvēkus uz ielām, visus, kas savā sirdī nēsāja karaļa tēlu, par to pat nenojaušot. Sargus un vecos ļaudis uz lieveņiem, un bērnus, kas spēlējās putekļos. Es gāju lēni, domādama par viņiem, ne par sevi. Domādama par to, kas viņiem ir kopīgs, kā viņi sader kopā gluži tāpat, kā dažādu formu akmeņi ir saliekami vienā sienā, kas turas kopā bez māliem, kā zāle un puķes, un saknes, kas veido pļavu, kā ūdens šļakatas un lāses, kas veido strautu un upi.

Es nonācu pie neuzkrītošām durvīm, kas man ne tuvu neatgādināja ieeju karaļa istabās bet par to man nebija jādomā. Mans uzdevums bija iet pa straumi, nevis preto­ties tai. Es atvēru durvis un kāpu augšup pa torņa kāp­nēm čukstu, dziesmu, smieklu un asaru pavadīta. Mana sirds vibrēja vienā balsī ar tūkstoš citām. Es kāpu līdz pašai torņa augšai. Tas bija kilri būvēts viena no senākajām pils daļām.

Torņa augšējā telpa bija vienos plivuros. Tie stiepās no griestiem līdz grīdai, plīvojošs labirints, kurā es saudzīgi meklēju savu ceļu. Es pat nepamanīju, kā pazūd sauciens un čuksti. Uz mirkli visa telpa kļuva ideāli klusa, it kā bal­sis būtu apmaldījušās plīvuros.

Tur, pie sienas, sēdēja kāds vīrietis vienkāršās baltās drēbēs, basām kājām. Viņa acis bija aizvērtas viņš izskatī­jās aizmidzis. Tumšie, saules izbalinātie mati krita pār viņa pieri sākumā es pat nepamanīju dziļo grumbu starp viņa uzacīm. Viņam nevajadzēja nekādu zīmi, kas liecinātu, ka viņš ir burvis. Viņš bija karalis.

"Sveiks," es klusi teicu.

Viņš atvēra acis. "Tu mani atradi. Bieži tā negadās."

"Tu mani sauci, un es atnācu," es teicu. "Pie mums tā notiek vienmēr."

Viņš bridi skatījās uz mani. Saules gaisma pat caur dau­dzajiem plīvuriem iekļuva viņa brūnajās acīs un ielēja tajās zeltu. "Pie jums, Sillā. Lai tā būtu. Nāc."

Viņš izstiepa roku. Man šķita, ka viņš vēlas piecelties, un es stingri satvēru viņa delnu.

Tajā pašā mirklī visa Bruģa visa dzīve tajā, katra doma, katrs elpas vilciens ietriecās manī, un es nokritu ceļos, vēl joprojām neatlaizdama karaļa roku es nespēju to palaist vaļā, es nespēju piecelties.

Nevainīga bērna smiekli, zēns spēlējas pagalmā: viņa kā­jas ir netīras, viņš rotaļājas ar sārtu ziedu lellēm, nezinot, ka jau pēc dažiem gadiem pats uzskatīs to par meiteņu darbu. Nezinot, ka viņa māte skatās uz zēnu pa logu, kā viņa sažņaugusi rokās dvieli, kā viņa domā par savu vīru, par zēna tēvu slimnīcā. Slimnīcā mēs neatrodam viņu jā, tur viņš ir, viņš lēni elpo, turas pie slimnīcas kopējas ro­kas, cik viņas āda ir maiga raupjajā plaukstā. Kopēja skatās uz viņu, viņa ir noraizējusies, kastaņbrūna matu šķipsna krīt viņai acīs. Pat tagad viņi nespēj nedomāt par strād­nieka sievu. Pat tagad, kad viņš stāv pie pašas nāves upes putojošās straumes. Viņas draudzenes rūpējas par citiem viņu jūtas dzied vienā melodijā; pār mierīga ezera virsmu skrien raižu viļņi, un Dārs sniedz savu spēku visas slimnī­cas kopīgajai saiknei, lai visi strādātu ātri, precīzi un maigi. Viņš noliec galvu, sajutis mūsu klātbūtni, un pasmaida viņš ir apmulsis, viņš jūt ari mani šajā saiknē kāpēc es vēl joprojām domāju par Veģu? Viņš jautā sev mēs aizslīdam prom, mēs negribam izspiegot, mēs esam maiga migla, mēs esam silti vēji, mēs esam saules gaisma pāri Brugai.

Visi reizē cilvēki ieelpo un smaida gaiss smaržo pēc grāni ziediem, karaļa mīļākās smaržas, un tāpēc ikviena cita mīļākās smaržas un nedaudz skābu ābolu, tikai man un svaigi cepta maize, un mātes piens uz jaundzimušā lūpām, viņš nepamodies pieķeras krūtsgaliņam un zīž, jaunā māte ieelsojas, viss ir tik sāpīgs un nepierasts mēs mierinām viņa aizslīd sapnī. Viņas vīrs nav raktuvju strādnieks, viņš gatavo sveces, viens no mūsu mīļākajiem cilvēkiem visā pilsētā; viņa kājas ir vārgas, bet rokas ir stipras un drošas, un viņš gatavo sveces no kalnu bišu vaska, no stropiem, par kuriem rūpējas viņa sieva un tagad ari viņa māsa un māte, tērpušās baltā, maigi dungojot, virzoties gar stro­piem (tā ir Ronadas dziesma, ko viņas dzied, un ieskanas bailes un sāpes, kuššš, viss pāries, viss būs labi), viņas lej tumšbrūno, dzelmaini dūņaino medu, un man ir jāšķauda, tumšs medus un ziedputekšņi, rūgti un saldi, un es gribu gulēt, bet nevaru aizmigt es aizveru acis, bet tās paliek vaļā, visas Brugas acis paliek vaļā, apkārt skatīdamās, un ausis klausās, maigi un raižpilni murminot, tavs karalis ir ar tevi, viņš nočukst, viss būs labi, būs labi.