Un viņš aiziet pēkšņi es esmu viena, viena pati visā pasaulē ieskanas klusums, es esmu caurspīdīga kā plīvurs piedod man, viņš saka.
"Piedod, Vega," viņš saka. "Es nezināju, ka tas būs tā."
*
Es samirkšķināju acis balts uz balta, grūti saprast, kad manas acis ir vaļā un kad ciet. Plīvuri visur. Kāda plauksta uz manas rokas kāds, kas varētu būt arī es, turēja manu roku un runāja ar mani, lai ari tā vairs nebija īsti mana roka, tā vairs nebiju es.
Tik daudz cilvēku, tik daudz vietu un es vienlaikus pazinu un nepazinu to visu.
Viņi nepazina mani. Es pati sevi nepazinu, bet tas nekas. Rudmate, āda gaiša kā plīvurs, tikko jaušama elpa, tikko jaušamas zilas stīdziņas uz plakstiem. Kas viņa ir?
Manī bija kaut kas ļoti kluss un ļoti mierinošs. Es nezināju, kas. Bet varbūt tā nemaz nebiju es? Varbūt tas bija kas cits, tas otrs tas, kurš bija izgājis man cauri kā atvērtām durvīm, es viņu nepazinu viņš bija Karalis.
"Vega." Es atvēru acis. Viņa seja. "Lūdzu, runā ar mani."
Es jau tagad runāju ar tevi, es teicu. Viņš papurināja galvu. "Runā ar balsi."
"Vai tā?" es jautāju. Runāt ar balsi šķita aplam neērts sarunu veids.
"Tā gan," viņš teica un atvieglots pasmaidīja. "Es jau sāku uztraukties."
Es saraucu pieri, cenšoties atcerēties. "Es domāju, ka būs labi. Viņš izdzīvos."
"Kas tad?"
"Tas strādnieks. Tas, kam sieva un mīļākā, un dēls."
"Es uztraucos par tevi."
Es pasmaidīju. Tik sirsnīgi un lieki kāds, kas par mani uztraucas, ja es pati par sevi īpaši neuztraucos. Nu, ja es varētu to "sevi" atrast, tad varbūt uztrauktos gluži tāpat kā viņš. Ja jau viņam tas bija svarīgi.
"Es nezināju man nebija ne jausmas, ka tu esi tāda," karalis teica. "Tev būtu vajadzējis būt burvei."
Es saviebos un atvirzījos prom. Kaut kas man šajā domā nepatika, un es negribēju, lai viņš to zina.
"Labi. Turpini attālināties."
"Es attālinos?"
Pasaule sašķiebās, un pēkšņi es redzēju to tikai caur savām acīm bija tik dīvaini neredzēt savu seju viņa acīm, nedzirdēt savu balsi viņa ausīm.
"Labi. Tagad iesim. Tev vajag atpūsties prom no manis."
"Es negribu."
"Es zinu. Bet tev jābūt atsevišķam cilvēkam, saproti? Tas, kas notika, tas nav pareizi."
"Nav tiesa," es teicu. "Tu to darīji, un tu esi karalis. Tas nevar būt nepareizi."
"Tas varēja tev kaitēt," viņš pēc brīža teica. "Man tas bija vajadzīgs tavs spēks, tavs dziļums -, lai būtu kopā ar savu tautu, kad viņiem tas ir vajadzīgs. Bet tev es nezinu, ko tas nodarīja tev. Tu neesi burve, un tomēr. Ja tu būtu vienkāršu ļaužu, tad es būtu tikai nedaudz aizskāris tavu spēku, ja tu būtu mags, tad nebūtu devusi man tik daudz. Bet tagad…"
Es paskatījos uz viņu un pasmaidīju. "Tu runā par lietām, par kurām es neko nevaru zināt, karali."
"Taisnība." Viņš pasmaidīja pretī. "Tad atradīsim tev kādu vietu, kur palikt."
Mēs devāmies lejup pa kāpnēm. Es piesardzīgi taustīju ceļu sev zem kājām.
"Un vēl…" karalis ierunājās, kad mēs jau bijām pils gaitenī.
"jā?"
"Es zinu, ka mani ļaudis neko labu par tevi nedomāja. Tu neesi viena no viņiem, un mēs, brugieši, nemīlam svešzemniekus." Karalis vainīgi paraustīja plecus un pasmaidīja. "No šodienas viss būs citādi."
"Kā tā?"
"Ikviens, kas man liekas labs, tāds šķiet arī citiem," viņš teica. "Tev ne par ko vairs nebūs jāraizējas."
Tikai par magiem, es nodomāju. Viņus tik viegli ietekmēt nevar.
Bet sākumam man pilnīgi pietika ar to, ka visa pilsēta vairs neuzskata mani par slepkavu.
9. nodaļa
>
Ir zemes, kurās maģijas nav vispār kur ikviens, kam piemīt burvju spējas, tiek uzskatīts par noziedznieku vai trako. Šajās zemēs nauda ir vērtīgāka par uzticību un cīnītājs iedveš lielākas bailes nekā grūtniece, kuras ģimene ir briesmās.
Šajās zemēs cilvēki piedzimst vieni un mirst vieni, nepamanot, kā izmisums plūst viņu vēnās -
stiprāks par katru indi.
no Graona Gāniro "Patiesiem stāstiem par maniem ceļojumiem pa pasauli"
Man bija pašai sava istaba pilī, grezna un skaista. Gulta ar baldahīnu un mīksti pēļi, un naktsgaldiņš ar svaigiem ziediem, un pat mazas vitrāžas logos. Tas viss man bija pilnīgi lieks es gribēju tikai gulēt.
Es sapņoju par Bruģu, un mani sapņi bija izkaisīti un lēni, tikai mirkļa ieskats viņu raizēs un bailēs, un cerībās, un mazajā ikdienas maģijā. Man nebija ne mazāko šaubu par to, ka tās ir atskaņas pēc manas tikšanās ar Karali, un es priecājos par šo iespēju neredzēt savus ierastos sapņus.
Es pamodos, kad saule jau bija pārāk augstu. Vai varbūt es nebiju pieradusi redzēt sauli no rītiem. Es piecēlos sēdus un atklāju, ka neesmu viena uz manas gultas malas sēdēja Ange, mazā meitene no tirgus. Viņa skatījās uz mani lielām, nopietnām acīm.
"Es esmu aizgulējušies?" es jautāju, lai ari pat nezināju, kur man jābūt.
Viņa papurināja galvu. "Šodien ir bēres," viņa teica. "Tev tur nav jābūt. Tu esi svešzemniece."
Es pamāju. Es jau biju dzirdējusi par bruonu ilgajiem un sarežģītajiem rituāliem, kas pavada cilvēka aiziešanu citā pasaulē. Viņi sadedzināja tā ķermeni un personiskās mantas, lai padarītu garu vieglāku un Jautu tam aizslīdēt debesīs, nevis iestrēgt kalnu alās un pārejās.
"Es arī nedrīkstu iet," viņa teica. "Lai Boorda gars man nepieķeras."
Tikai tad es sapratu, ka Ange, būdama Boorda mācekle, ir zaudējusi vairāk par visiem. '"I\i tagad esi pilnīgi viena," es teicu.
"Tu arī esi viena," Ange teica. "Vai tas ir tik slikti?"
"Nē," es teicu. Uz mirkli es gribēju pastiept roku un pieskarties viņai, bet sapratu, cik tas būtu lieki un aplam. Es nevarēju viņai palīdzēt, un viņa nedrīkstēja zināt, kas es esmu.
Ange bija atnesusi man brokastis, un ēdot es klausījos, kā viņa stāsta par savu laiku pie Boorda. Tur nebija nekā tāda, ko es nebūtu gaidījusi: bailes un dusmas, un vienkārši uzdevumi, kas tīši padarīti neizpildāmi.
"Ronada man teica, ka es izaugšu liela un sapratīšu, kāpēc tas bija vajadzīgs," Ange teica. "Bet es negribu izaugt liela. Ne tik liela."
"Ronada pati ir gājusi tam cauri," es atbildēju. "Visvienkāršāk taču ir pieņemt, ka viss, kas ar tevi notiek, ir uz labu."
"Bet tas ir uz labu, vai ne?" Ange paskatījās uz mani un pasmaidīja. "Boords ir miris, un tas ir uz labu. Varbūt kāds atnāks un nogalinās visus sliktos."
"Tad pasaule kļūtu diezgan tukša," es atteicu, un viņa smējās. Cik viņai bija gadu? Pieci? Septiņi? Bērnam nav jāsmejas par tādiem jokiem.
"Bet tu ari tā gribētu, vai ne?"
"Es gribētu uzzināt, kas to izdarīja un kāpēc. Tad es ari sapratīšu, vai tas bija labi vai ne."
Ange bridi uz mani skatījās, tad atplauka smaidā. "Saģērbies ātri! Es zinu, kā tu vari uzzināt visu visu!"
Viņai nebija tas jāsaka divreiz.
Pēc ilga gājiena pa pils gaiteņiem mēs nonācām pie pamatīgām vara durvīm.
"Ej iekšā," Ange teica. "Bērnus tur nelaiž, bet tevi ielaidīs."