"Kas tur ir?" es jautāju. Prātā man jau veidojās ainas ar sarežģītu maģiju, kas ļauj ieskatīties cilvēku prātos, tikai, protams, nebija skaidrs, kāpēc lai tā būtu pieejama man.
Ange iesmējās. "Jocīgā. Tā ir pils bibliotēka. Lielākā bibliotēka visā Brugā!" Viņa komiski izvalbīja acis. "Kad es izaugšu, es tur iešu katru dienu un uzzināšu visu!"
Es atvēru muti, lai atbildētu, bet sapratu, ka nevaru. Ir lietas, kuras nesaka mazām meitenēm, kas uz tevi skatās no apakšas uz augšu, stingri pārliecinātas, ka tu vari uzzināt visu.
Viena no šīm daudzajām lietām ir vienkāršais fakts, ka tu neproti lasīt.
*
Tā nu es iegāju bibliotēkā, juzdamās tieši tik nepiederīga tai, cik patiesībā biju. Vara durvis aiz manis aizvērās, un es nospriedu, ka man šeit jāpaliek tikai tik ilgi, kamēr Ange pazūd savās gaitās un, kā jau tas pieklājas bērnam viņas vecumā, aizmirst par mani.
Es apbrīnoju bibliotēkas augstos griestus tik augstus, ka grāmatplaukti pat nespēja tos aizsniegt, sauso gaisu, kurā tikko jaušami virmoja papīra putekļi, un milzīgo galdu, pie kura sēdēja kāda sieviete. Es pārsteigta ievēroju, ka viņa nav burve. Vienkārša sieviete grūti nosakāmā vecumā: lai ari viņas vaibsti izskatījās jauni, mati bija gandrīz pavisam sirmi.
"Kas tu esi?" viņa jautāja.
"Vega," es teicu. "Karalis teica, ka es…"
"Protams, protams!" Sieviete piecēlās un pasmaidīja. "Es esmu bibliotekāre. Ko tu vēlējies šeit atrast?"
"Vai es varētu šeit kādu mirkli uzkavēties?"
"Protams. Ko tu vēlētos lasīt? Ir grāmatas, ko es diemžēl nevarēšu izsniegt, bet…"
Es jutu, ka nosarkstu.
"Man ir ari dažas grāmatas kilri valodā."
Kilri valodā es spēju uzrakstīt savu vārdu un, ja tas bija ļoti nepieciešams, izlasīt īsu vēstuli. Tā kā parasti tas nebija nepieciešams, tad mana lasīšanas prasme nebija īpaši gājusi uz priekšu.
Es ievilku elpu un atzinos. "Es neprotu lasīt."
Bibliotekāres sejā kaut kas mainījās, tajā ienāca jaunas, grūti noslēpjamas emocijas. Viņai bija manis žēl. Kā tu vispār vari būt cilvēks, ja neproti lasīt?
Es vainīgi pasmaidīju. Ja es būtu palikusi kopā ar Zaķu ilgāk, ja es būtu izgājusi visu apmācību, tad tagad nebūtu tik dumja. Es dusmojos pati uz sevi, lai ari zināju, ka tas cilvēks, kas būtu pabeidzis apmācības pie Zaķa, tas cilvēks nebūtu es un nebūtu pat kāds, kuru es vispār gribētu pazīt.
"Pareizi, tu taču esi vienkāršu ļaužu," viņa teica. "Nu nāc, mums ir ari grāmatas ar bildēm."
Ari viņa bija vienkāršs cilvēks, tomēr prata lasīt. Diez kā viņa jutās soli tuvāk magiem un tik un tā tik tālu prom? Kā burvji pret viņu izturējās? Kā pret nelaimīgu, kroplu cilvēciņu? Vai kā pret ērtu priekšmetu, kas apveltīts ar spēju lasīt un runāt? Vai viņi bija laipni vai augstprātīgi, vai abi reizē?
Protams, to es viņai nejautāju.
"Kas tevi interesē?"
Es apdomājos. Grāmatas par to, kā nogalināt magus? Diez vai es varēju viņai kaut ko tādu lūgt.
"Es nezinu," es beidzot teicu. "Vai ir kas tāds, ko tu varētu man ieteikt?"
Viņa skatījās uz mani, domīgi pielikusi pirkstu pie lūpām. Tad iesmējās.
"Mums ir kaut kas, ko tu varētu pastāstīt saviem draugiem," viņa teica. "Jūs tas varētu interesēt."
Es viegli saviebos, bet viņa to vairs neredzēja pagriezusies viņa jau gāja gar grāmatu plauktiem. Jūs, vienkāršus ļaužus, kas pat lasīt nemāk, tas varētu interesēt.
Pēc brīža viņa atgriezās ar dažām grāmatām. Kā solīts, grāmatās bija bildes. Un, tā kā neviena cita šeit nebija un viņai nebija nekā labāka, ko darīt, viņa apsēdās man blakus ar solījumu palasīt priekšā, ja man to vajadzētu.
"Nu, kas tad mūs varētu interesēt?" es apjautājos, cenzdamās ievērot neitrālu toni.
"Pilsētā runā, ka atgriežas hrili. Tad nu es atradu dažas grāmatas," viņa paskaidroja, pat nepievērsdama uzmanību manai intonācijai. Viņai bija grāmatas, kam viņai intonācija?
"Kas ir hrili?"
"Nu, tā kā mirušo gari." Bibliotekāre paraustīja plecus. "Vecas pasakas un leģendas, cilvēki par to sačukstas, visi klausās, un beigās neviens pat nezina, cik daudz tajos stāstos ir patiesības."
"Bet grāmatās ir patiesība?"
"Grāmatās ir tikai vēl senākas leģendas." Viņa atvēra vienu no tām, un es redzēju attēlu ar savādiem, cilvēkiem līdzīgiem tēliem. Kāds bija rūpīgi uzklājis zīmējumam sudraba krāsojumu, un tas blāvi mirdzēja saules gaismā. "Hrili. Mirušo gari. Dvēseles bez miera un mājām. Tie ienāk tevī un apēd tavu dvēseli, un tu mirsti ārprātā un mokās." Viņas balss kļuva dobja, un es neviļus nodrebinājos. Bibliotekāre iesmējās. "Brugiešu bērni ar viņiem tikuši biedēti kopš pašiem Brugas sākumiem. Redzi, šeit attēloti hrili sudraba raktuvēs. Man kaut kur jābūt ari bildei ar nefrita raktuvēm."
"Tur, kur gāja bojā strādnieki," es teicu.
"Jā, turpat."
"Tev tas nemaz nešķiet aizdomīgi?"
Viņa atkal paraustīja plecus. "Gadu gaitā šeit ir bijis daudz negadījumu. Nogruvumi, indīga gāze, kas izplūst no izlauztām sienām… Tas viss ir izskaidrots. Ari šoreiz Dārs atradīs izskaidrojumu. Bet cilvēki runās savu, jo leģendas viņiem šķiet tuvākas nekā patiesība. Burvestības vienmēr sit pušu vienkāršu skaidrojumu."
"Tu maģiju īpaši augstu nevērtē," es teicu.
"Manuprāt, ir iespējams, ka tādas maģijas vispār nav," bibliotekāre attrauca, tad ar komisku žestu aizspieda sev muti un paskatījās uz mani ar viltotām šausmām tikai nesaki nevienam, ko es nupat pateicu!
Es pasmaidīju.
"Pēc manas saprašanas," viņa turpināja, "magi ir tikai parasti cilvēki, tādi paši kā mēs. Viņi paši ir izdomājuši visu to maģiju, lai uzturētu varu pār citiem. Bailes ir spēcīgākā inde, tās paralizē un pakļauj."
"Interesanta doma," es lēni teicu. Un lielisks veids, kā sadzīvot ar to, ka esi vienīgais vienkāršais cilvēks starp magiem. Un ne jau es būšu tā, kas viņai teiks, ka maģija pastāv.
"Man šķiet, tā ir labi. Tas nekas, ka viņi mums melo. Es esmu lasījusi grāmatas par vietām, kur maģijas nav vispār kur visi magi, visi, kas par tādiem uzdodas, tiek nogalināti. Tajās zemēs ir īpaši sargi, kas ar ieročiem rokās uztur kārtību tautā, liek cilvēkiem strādāt un rūpēties par savu zemi. Tad jau labāk šādi. Mēs esam laimīgāki."
Viņa neizklausījās laimīga.
Bet varbūt neviens, kas lasa tik daudz kā viņa, nevar
būt laimīgs, ne jau vienkārša cilvēka laimē.
*
Es ilgi domāju, ko man darīt. No vienas puses, tagad, kad vairs netiku turēta aizdomās, es varēju turpināt ceļu. Prom no Brugas, kas man jau bija iepatikusies, un uz Grāu, kuru es pazinu pietiekami labi, lai negribētu tur ilgi uzturēties. Atpakaļceļa uz Sillu man nebija. Bet ko man darīt, ja es te palieku?
Lai ari tas pat nebija jautājums. Man bija skaidrs, kāpēc es šeit biju ieradusies un kas bija pamatā tai gruzdošajai sajūtai krūtīs.
Te bija Zaks. Jau kopš bērnības es biju centusies tikt projām no viņa, un tas man nekad nebija izdevies. Aiziet vēlreiz? Vēlreiz bēgt? Uz kurieni un kāpēc? Šeit, šajā pilsētā, bija kaut kas, kas varētu būt stiprāks par viņu. Vai tā būtu sena leģenda vai patiesība, vai pavisam kas cits. Šeit bija kaut kas stiprāks par viņu. Stiprāks ari par mani, bet tas mani nesatrauca. Man tikai vajadzēja to atrast.
Tāpēc es devos pie Karaļa. Viņš mani pieņēma troņa istabā. Tā bija bruonu stilā celta tumšas akmens sienas, milzīgs kamīns un milzīgie logi bija iebūvēti tik biezās sienās, ka visa telpa šķita tumša. Ne miņas no caurspīdīgiem plīvuriem un saules gaismas. Viņa baltās drēbes smaržoja pēc ugunskura dūmiem, un viņš lēni malkoja, iespējams, vīnu es nekad nebiju to nogaršojusi, bet gan jau karaļi to varēja iegūt.