"Tad tu domā, ka hrīlu leģenda varētu būt patiesa," viņš domīgi teica.
"Viss sakrīt. Hrīli mīt raktuvēs. Boords nomira pie sudraba raktuvēm, nākamajā dienā notiek negadījums nefrita raktuvēs."
"Nefrita raktuvju sienā bija radusies plaisa. Droši vien saistīta ar to pašu nogruvumu, kas lika tev iegriezties šeit, nevis doties pa pāreju."
"Pārāk daudz sakritību."
Karalis pasmaidīja. "Vai tu vēlies teikt, ka Boorda nāve tomēr ir saistīta ar tavu ierašanos šeit?"
"Nē!"
"Tad tā bija sakritība. Nu labi."
"Ari cilvēki tic, ka pie visa vainīgi hrīli," es teicu.
Karalis paliecās uz priekšu, pēkšņi ieinteresēts. "Tad viņi uztver hrilus nopietni? Tā taču bija tikai bērnu pasaka."
"Vairs nav."
"Paskat, kā." Viņš pārcilāja šo domu. "Nemiera mākti mirušo gari, kas slēpjas dziļi nefrita klintīs pusceļā uz debesīm, iesprūduši šeit, bez dzīvības un nāves, ar vienu vienīgu vēlmi būt vēlreiz dzīviem, lai ko tas maksātu."
Es aizturēju elpu.
"Izklausās ticami. Un interesanti. Bet kāpēc tieši tagad?"
"Varbūt nogruvums viņus atbrīvoja. Un tagad…"
"Tagad viņi meklē sev jaunas mājas. Jā."
"Mums ir jāuzzina vairāk," es teicu. "Mums jādodas uz raktuvēm."
"Tur jau tika sūtīti cilvēki. Nevienam no viņiem nekas nekaiš."
"Vienkārši cilvēki," es teicu. "Ne magi."
Karalis apdomājās. "Jā. Tev taisnība. Vairāki magi, kuriem uzticētos es un arī mūsu tauta… Tas varētu daudz ko mainīt. Laba doma."
"Paldies," es teicu.
"Nu, paldies tev," Karalis atbildēja. "Un es tev ieteiktu sameklēt piemērotākas drēbes ar šo kleitu tu pa raktuvēm nepastaigāsi."
10. nodaļa
9
Viens un divi, četr' un trīs, Džakalū tie meklēs drīz. Lapas krīt un arī sniegs, Kas gan padomu tiem sniegs: Zūdu es, un zūdi tu, Neatrodam džakalū.
Anges dziesma
Ceļš uz nefrita raktuvēm bija stāvs un akmeņains, grūti pārvarams pat man lai ari es biju pieradusi pie tāliem pārgājieniem un atbilstoši apģērbusies, jau drīz es vairs nepievērsu uzmanību apkārtnei un skatījos tikai uz ceļu sev zem kājām. Nadors un Dārs nebija spējuši atteikties no magu apmetņiem, un Ronadas glītais ceļotājas apģērbs nebija tik praktisks, kā viņa bija cerējusi. Tā nu es biju ne tikai vienīgais vienkāršais cilvēks visā grupā, bet arī vienīgais, kam nebija nepieciešams pukoties, lai novērstu uzmanību no pašas ķermeņa protestiem. Gluži dabiski, es kļuvu par visu pārējo nīgruma mērķi. Ronada bija diezgan droša, ka mana ideja doties uz raktuvēm ir vai nu muļķīga jo tur nekā īpaša nav vai bīstama, jo tur noteikti kaut kas ir un tas mūs visus nobeigs. Nadors bija diezgan pārliecināts, ka Brugas karalis savā neizmērojamajā gudrībā šoreiz tomēr ir smagi kļūdījies padomdevēja izvēlē, un Dārs bija pilnīgi pārliecināts, ka man vajadzētu vēl vismaz vienu dienu palikt gultā un jebkurā gadījumā šādi pārgājieni man nav piemēroti.
"Bet, ja tā padomā," Nadors pēkšņi ieteicās, "varbūt Karaļa gudrība patiesi ir neizmērojama. Varbūt Vega šeit ir tikai tāpēc, ka Karalim vajadzēja kādu, kura zaudējumu varētu pieciest. Protams, mēs nevaram atļauties upurēt vēl vienu magu, bet vienkārša, maģijas satriekta sieviete, turklāt vēl ne no Brugas, ir īsti piemērota. Gluži kā raktuvju strādnieku peles, kas palīdz atklāt bezgaisa ejas, kad viņa sajuks prātā vai nomirs, mēs zināsim, kur meklēt hrīlus."
"Tu tiešām domā, ka hrīli ir īsti?" Ronada izklausījās gandrīz izbiedēta.
"Nu, varbūt ir kāds, kas spēj nogalināt magus, viņiem par to pat nenojaušot. Tas mainītu mūsu dzīvi pašos pamatos. Varbūt pat sniegtu iespēju kilri iebrukumam," Nadors teica. Es pie sevis prātoju, ciktāl sniedzas Karaļa labvēlība un kad tai pienāks gals.
"Vai varbūt tā ir slimība," Dārs teica. "Ja jūs nebūtu sadedzinājuši mirušos, es būtu varējis turpināt to izpēti."
"Nesadedzināt mirušos un ļaut, lai viņu gari paliek te? Ja pats Karalis pieļauj iespēju, ka hrīli pastāv?" Nadors iesmējās.
"Viņu gari tāpat paliek te," Ronada teica. "Es jūtu Boordu sev blakus katru mirkli. It kā viņš man sekotu, vērotu mani…"
"Tas pāries," Dārs maigi teica.
"Tās ir tikai iedomas," Nadors piemetināja.
Un tā tas turpinājās, līdz beidzot mēs nonācām pie raktuvju ieejas. Milzīgā, melnā alas mute šķistu draudīga pat tad, ja es nezinātu, cik daudzi cilvēki tur jau ir nomiruši un ka, ļoti iespējams, man lemts kļūt par nākamo upuri. Bet tagad savādās atbalsis tukšajās raktuvēs, vēsais gaiss, ko tās izelpoja, tumsa, kas iesūcās raupjajās sienās, tas viss man atgādināja sapņu ainu, ne īstenību.
"Kad es jums saku, tas viss ir bezjēdzīgi," Ronada kārtējo reizi teica. "Griežamies atpakaļ, pirms esam gājuši bojā."
Neviens nebija gatavs būt pirmais. Viņi klusējot iededzināja raktuvju lampas protams, man tādu neviens nebija piešķīris -, bet iekšā negāja. Šajā mirklī es sapratu ja es neiešu raktuvēs, tur neieies neviens. Un tāpēc es tur devos viena, bez gaismas, neveikli taustīdamās pirms katra soļa.
Pēc mirkļa es dzirdēju Dāru man sekojam es pazinu viņa mierīgo gaitu -, un viņa luktura mestā gaisma izgaismoja man ceļu. Tad viņam pievienojās arī Ronada un Nadors. Mēs klusējām, lai neatmodinātu atbalsis. Es centos atcerēties katru pagriezienu un sajust Brugas balsi sev aiz muguras es ne mirkli nepieņēmu, ka magi paliks kopā ar mani līdz galam.
Es taču nebiju viena no viņiem. Es biju raktuvju pele.
*
Ejas kļuva šaurākas, un kļuva grūtāk elpot. Es centos sevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā galu galā arī pirms mums te bija bijuši cilvēki, un daudzi bija izdzīvojuši -, bet tas pārāk nepalīdzēja.
"Iedomājies, pele, cik daudzi te ir sabrukuši un miruši," Nadors teica. "Viņu bailes un viņu nāve ir iesūkusies šajās sienās."
Es neatbildēju. Neviens neatbild magam, ja nav pārliecināts, ka tas ir patiešām nepieciešams.
"Kā tu domā ko tu sajutīsi pirmo? Pārsteigumu? Bailes? Jā, bailes. Un tad sāpes. Dārs var tev apliecināt, ka sāpes ir tīra maģija."
"Kāpēc tev tā jārunā?" Dārs iejaucās.
"Viņš vienkārši ir nikns, jo es viņam sajaucu galvu," Ronada teica. "Viņam nebija iespējas paspīdēt Karaļa acīs. Tik viegli apmuļķojams. Un ja tagad izrādīsies, ka vienkāršu ļaužu sieviete un turklāt vēl svešzemniece ir gudrāka par viņu…"
"Beidz, Ronada," Dārs teica.
"Man jāpadara viņa jutīgāka pret maģiju," Nadors vēsi teica. "Viņa neko daudz mums nepalīdzēs, ja nebūs jutīga."
"Ciktāl es esmu pamanījis, viņa ir pietiekami jutīga," Dārs atbildēja.
"Un ciktāl tad tu esi skatījies?" Nadors pēkšņi iesmējās, un es satrūkos. Tā var smieties tikai cilvēks, kas nekad nav bijis laimīgs. "Viņa ir traka uz burvjiem, vai ne? Vispirms Boords, tad Ronada, tagad arī tu viņu aizsargā, un vēl Karalis piedevām. Ko, kuce? Vai vienkārši cilvēki nav tev gana labi? Tev vajadzētu zināt, kur tava vieta." Viņš mani pagrūda, un es pastreipuļoju dažus soļus uz priekšu, lai nepakluptu. "Tev patīk, ka viņi tevi izmanto? Tas ir tas, ko tev gribas?"
Nē, es domāju, nē. Bet viņa vārdi bija pārāk tuvu patiesībai es atcerējos katru dienu, kuru es biju pavadījusi ar Zaķu. Es nebēgu, es nepretojos, es nedarīju neko. Es pakļāvos. Es cerēju, ka kaut kas mainīsies. Un katru dienu viņš izdomāja jaunus eksperimentus, lai mainītu un pakļautu manu prātu, lai uzzinātu, cik daudz es varu izturēt un kas notiek, ja es lūstu. Un es es pakļāvos un paliku. Es lūdzu, lai viņš ir tas, kas mani mierina un dziedē, lai viņš palīdz man būt stiprai. Kādas man tiesības teikt, ka es to negribēju?