Nadors smējās, un es gribēju aizbēgt, bet man bija bail pazust tumsā, bail palikt vienai. Es zināju, ko tas nozīmē, es negribēju to piedzīvot. Un tā es nebēgu atkal nebēgu -, atkal paliku, gaidot, ko viņš man teiks, ko viņš ar mani darīs.
"Nu? Ko jūti? Šausmas un nāvi, kas atbalsojas šajās sienās?"
Un es patiešām dzirdēju atbalsis es dzirdēju balsis, kādu vai kaut ko klusi raudam tālumā. Mazs bērns, maza meitene, sarāvusies stūri, nobijusies, gaidot zinot, ka neviens viņai nepalīdzēs.
"Ej!" viņš uzkliedza. "Ej meklēt savus hrīlus, varbūt tiem tu būsi vajadzīga!" Viņš vēlreiz mani pagrūda. Šoreiz es paklupu un nokritu.
"Tagad viss," kāds teica. "Pietiek."
Es sarāvos kamoliņā, aizsargājot galvu. Kāds tuvojās man. Es zināju, ka nekas mani nepasargās, nekas mani nevar pasargāt no magiem, nav jēgas sargāt galvu, viņi tāpat tajā iekļūs un paliks tur, cik ilgi vien vēlēsies, es biju tikai lelle, es biju tikai čaula.
"Dod roku," kāds teica.
Es zināju, ka tā ir tikai daļa no viņu spēles. Es nezināju tās noteikumus, un tas nekas, jo es nepiedalījos spēlē: es biju tikai daļa no tās.
"Vega," viņš čukstēja. "Neļauj nodarīt sev pāri. Neļauj nevienam darīt sev pāri. Lūdzu, dod man roku."
"Un tev, kā vienmēr, jābūt pasaules glābējam, vai tā, Dār? Tu neredzi? Viņa ir vāja un bezvērtīga. Viņa pat negrib piecelties."
Tā nebija taisnība. Es piecēlos, atbalstoties uz pasniegtās rokas. Es pazinu raupjo audumu, slimnīcas smaržas, tūkstoš zālītes un uzlējumus, sāpes, asinis un pelnus.
Es neredzot sajutu, kā viņš smaida. Viegls, dziedinošs burvestības pieskāriens, gaistošs balzams un asiņojošas brūces.
Bet es tam neticēju. Nekad netici maģijai. Nekad neuzticies. Nekad vairs. Paliec viena, paliec stipra.
"Paldies," es nočukstēju. Tad sakodu zobus, saņēmos un pagriezos uz Nadora pusi. "Ja tev ir bail pašam iet pirmajam, tad vismaz pacenties nepārlauzt man kājas."
Un es aizgāju viena tumsā, ar pirkstu galiem pieskaroties raktuvju sienai. Nekas tur priekšā, tumsā, nebija tāds, no kā man būtu jābaidās. Ne tad, ja man aiz muguras ir viņi. Viņi, kas nespēj vai nevēlas saprast, ka ir robežas, kuras nepārkāpj. Ir robeža, aiz kuras pat vienkāršākais cilvēks apklust un aiziet, viens un nepakļāvīgs.
Tur tālumā, tumsā, es skaidri dzirdēju bērna raudas.
*
Es sataustīju plaisu sienā. Tā bija šaura un augsta, pietiekami liela, lai caur to varētu izspraukties cilvēks ne tikai es vai smalkā Ronada, bet arī muskuļotais Dārs. Es ieklausījos. Savādā raudāšana, kas tagad šķita līdzīga vientuļa dzīvnieka gaudām, nāca tieši no turienes. Es paskatījos atpakaļ. Dārs nenovērsa acis no manis.
"Es mēģināšu izlīst cauri," es teicu. Varbūt viņš to saprata ari bez vārdiem vēl pirms dažiem mirkļiem viņš bija pietiekami tuvu, lai nolasītu manas domas, bet man nebija ne mazākās vēlēšanās atklāt sevi. Un vēl jo mazāk stiprināt saikni starp mums.
"Uzmanies," viņš teica. Man šis brīdinājums nebija vajadzigs.
Plaisa bija šaurāka, nekā man sākumā šķita, un tās sienu šķautnes asākas, nekā man būtu paticis, bet es tiku cauri. Otrā pusē ala paplašinājās tās vairs nebija raktuves, tā bija īsta ala kalna iekšienē. Gaismas nebija, un es nevarēju to apskatīt, bet ar pirkstu galiem sajutu dīvainus rakstus uz sienām. Tekoša ūdens pēdas, es domāju pie sevis. Kas gan cits varētu ilgi un pacietīgi urbties klintī, līdz tā visa būtu klāta savādi izvītām līnijām?
"Tu esi droša, ka gribi tur iet?" Ronada jautāja no otras puses.
"Man ir izvēle?"
"Nāc atpakaļ." Es jutu, kā viņa tiecas pēc manis ka viņa vēlas, lai es pakļaujos, lai nāku atpakaļ. Es sapratu, ka neviens no šiem magiem nav gatavs doties tālāk, ja vien pirmā neiešu es. Viņiem bija pārāk ērti pašiem savā pasaulītē, kurā nekad nedraudēja briesmas. Ja es grieztos atpakaļ, viņi mani vainotu savā neveiksmē, bet vienlaikus būtu pateicīgi par izpestīšanu no neveiklās, baiļpilnās situācijas.
Tagad es skaidri dzirdēju, ka tumsā, tālumā, kāds raudāja.
"Es eju," es teicu.
"Tur nekā nav!"
Es iesmējos, iztēlodamās viņu sejas, saviebtas vāji slēptās šausmās. Šeit, projām no viņiem, es jutos drošāka un brīvāka nekā vēl pirms mirkļa raktuvju tumsā.
Un es gāju, neklausīdamās, vai viņi man sekos. Ar pirkstu galiem vilku gar sienu, iztaustīju alas grīdu, pirms spert soli tālāk. Soli pa solim, klausoties tikai tālajos šņukstos.
"Neej prom! Pagaidi mūs!" Ronada sauca, bet es izlikos,
ka nedzirdu. Viņu bailes nebija mana daļa.
*
Es nezinu, cik ilgi es tā gāju. Man aiz muguras magi strīdējās, mēģinādami saprast, uz kuru pusi doties un vai vispār, varbūt pietika ar to, ka es eju viena, varbūt es jau biju mirusi un problēma bija atrisināta, vai viņi gadījumā nav gļēvuļi (tā bija Dāra balss, kas pateica tieši to, ko es domāju), un nē, viņi nebija gļēvuļi, viņi bija prātīgi, par ko viņš pats pārliecināšoties, ieraugot manu līķi.
Es no visas sirds centos koncentrēties uz citu skaņu. Tā bija līdzīga bērna raudāšanai, un tomēr es nekad nebiju dzirdējusi bērnu tā raudam tur nebija dvēseles, nebija cerības uz glābiņu un nekad nebija bijis; tas bija sāpju kliedziens bez iespējas gūt mierinājumu, tas bija vientulīgs sauciens bez iespējas kādam pieskarties, tās bija rēga asaras, nespējot griezties atpakaļ, bez ceļa uz priekšu.
Es mēģināju pārliecināt sevi, ka man nav taisnība, ka es pārspīlēju, ka šīs raudāšanas izmisums bija iekļuvis manī, vai arī magu bailes, vai leģendu noslēpumainība. Tas nepalīdzēja. Es turpināju ceļu tikai aiz spītības: es taču nevarēju griezties atpakaļ un atzīties, ka man ir bail.
Un tad tumsā kāds satvēra manu kāju, un es iekliedzos bailēs. Raudāšana uz mirkli mitējās, tad atsākās.
"Kas tas bija?" Nadors.
"Vai viņa ir beigta?" Ronada.
"Kur tu esi, Vega? Tu esi dzīva?"
"Es esmu te," es teicu, zinādama, ka viņi sadzirdēs manu balsi tikpat labi kā es viņējās. Tad es dziļi ievilku elpu un noliecos.
Radījums man pie kājām bija mazs, dzīvs un nobijies.
Bērns.
"Viss kārtībā," es teicu. "Nav no kā baidīties."
Es apsēdos un atbalstījos pret sienu, un bērns ielīda man klēpī, apvija rokas man ap kaklu un turpināja raudāt, ilgi un neremdināmi it kā mana parādīšanās neko nebūtu mainījusi. Es pieskāros bērna galvai un sajutu garas, izspūrušas bizes.
"Tā ir tikai maza, nobijusies meitene," es teicu. "Nāciet palīgā!"
Un es glāstīju viņas matus un muguriņu bet viņa raudāja un raudāja.
Magu nestie lukturi mani apžilbināja. Vienu mirkli es redzēju viņus un klints sienas atmirdzam zaļganzilas, un tad tikai neizturams spožums.
"Tā ir viņa!" Ronada iesaucās, un es samiegtām acīm paskatījos uz bērnu. Tā bija Ange mazā meitene, maga mācekle. Viņa vēl joprojām nēsāja manis dāvināto amuletu. Tas gan nebija viņai daudz palīdzējis.
"Hei, Ange," es čukstēju. "Tā esmu es. Atceries? Mēs šorīt runājām. Tev vairs nav jābaidās. Tu neesi viena."
"Viņa ir zaudējusi savu skolotāju," Dārs teica. Viņa balss bija klusa un neizteiksmīga.
"Jā, un tad pazudusi pati. Vai tu netaisies nākt palīgā?"
"Es nedomāju, ka te var kaut ko līdzēt."
Es piecēlos. Ange nelaida vaļā manu kaklu, un es palīdzēju viņai iekārtoties uz mana gurna. Tur viņa karājās, smaga kā graudu maiss.
"Te daudz ko var līdzēt," es teicu. "Piemēram, izvest viņu no šejienes. Aizvest viņu pie vecākiem."