"Viņa bija maga mācekle," Nadors teica. "Viņai vairs nav vecāku. Viņi no Anges atteicās jau pašā apmācību sākumā. Viņi negribēs bērnu atpakaļ."
"Tu to nevari zināt!" es uzkliedzu. Mana balss bija par skaļu šai vietai. Tā atbalsojās, nikna un bezspēcīga.
"Es zinu."
"Tu neko nevari darīt, Vega. Mēs atstāsim viņu šeit," Ronada teica.
Es skatījos uz viņiem, neticēdama savām acīm pat pēc visa, ko biju piedzīvojusi, neticēdama magu nežēlībai. "Atstāt viņu šeit? Lai viņa raud, līdz nomirst no slāpēm? Vai jūs visi esat traki?"
"Domā, ko runā," piezīmēja Nadors.
Es neatbildēju viņam, ko domāju, galvenokārt tāpēc, ka man rokās bija mazs bērns. Es biju nogurusi no viņu strīdiem, un man radās aizdomas, ka šī vieta tiešām ir ļauno garu apsēsta ka viņi visi ir apsēsti un es vienīgā esmu pamanījusies izsprukt cauri ar kripatiņu līdzjūtības. Lai tā būtu! Man viņi nebija vajadzīgi.
"Iesim nu, mazā," es maigi teicu. "Iesim mājās."
Un mēs gājām. Es nesu viņu uz gurna, ar plecu prātīgi taustīdama ceļu atpakaļ. Magi atkāpās. Iespējams, es izskatījos pārāk dusmīga, lai viņi uzdrīkstētos mani aizkavēt. Katrā solī es sajutu viņu skatienu.
"Viņa nedrīkst to darīt."
"Tā ir viņas izvēle. Mēs viņu brīdinājām."
"Nu… jā."
"Varbūt viņa nemaz nezina…"
"Mums vēl tik daudz kas jāizpēta."
"Viņa nedrīkst vest bērnu uz pilsētu."
Es nepievērsu viņiem uzmanību. Es izspraucos pa spraugu sienā, tad lēni meklēju ceļu atpakaļ uz Bruģu vadoties ne tik daudz pēc atmiņas, cik pēc nojautas un pilsētas tikko jaušamā spēka, kas ietiecās ari raktuvju dziļumā. Es pat vairs nebiju nikna, tikai nogurusi un apjukusi.
Ange raudāja, raudāja, raudāja nerimdamās.
11. nodaļa
Ir bērni, kuru augums ir apmainīts, un līdz šim veselam bērnam pēkšņi kājas ir vārgas un rokas neveiklas. Un ir bērni ar apmainītu prātu kad nabaga mazulim rodas neremdināmas alkas pēc mīlestības un rūpēm. Daži gan teiktu, ka tikt vaļā no šādiem bērniem ir nežēlīgi, bet man jānorāda uz daudziem gadījumiem, kad rituāla laikā bērns pēkšņi top samainīts atpakaļ pret iepriekšējo veselīgo.
no kilri Heilas un bruona Rāgadara "Par mīlošu bērnkopību"
Ange manās rokās bija nepierasti smaga. Es taustīdamās gāju lejup pa ceļu uz Brugas pusi. Saule jau rietēja, un es ieelpoju svaigo gaisu un tikko jaušamo upes smaržu, ieklausījos, kā saulrieta iekrāsotā priedē dzied nepazīstams putns. Šeit bija skaisti salīdzinājumā ar raktuvju labirintiem jebkas būtu skaisti un es labprāt būtu pakavējusies, lai izbaudītu skatu, ja vien nezinātu, ka tuvojas nakts un man vēl tāls ceļš priekšā. Ceļš bez gaismas; es varēju cerēt vienīgi uz mēnesi.
Pēc brīža es ievēroju, ka mana ēna ir mainījusies. Es paskatījos atpakaļ pa taku lejup nāca Dārs ar degošu lukturi rokās.
"Viņi nolēma turpināt meklējumus," viņš teica, it kā viss notikušais būtu pavisam normāls.
"Kā tad," es atteicu un turpināju iet. "Ja nu gadījumā atrodas vēl kāds, kam nepieciešama palīdzība, lai viņi varētu pārliecināties, ka nekāda palīdzība netiek sniegta. Galu galā tieši tas jau jādara magiem, cilvēku aizstāvjiem un sargiem."
"Tas nav tā, kā izskatās," Dārs teica. Viņš jau bija man blakus netuvodamies, nemēģinādams man palīdzēt. Es gan nebūtu Angi viņam uzticējusi. "Vega, viņa ir apmainīta."
"Vēl viena sena leģenda? Ļoti ērti."
"Tā nav leģenda. Nu labi, ir, bet mēs vienmēr esam zinājuši, ka tā ir patiesa. Ikviens no mums zina, ka apmainīti bērni ir jāatstāj."
"Un kas tad ir apmainītais bērns? Kāds, kam nav vecāku un aizstāvja, ja?"
"Tas ir bērns, kas ir zaudējis tik daudz, ka nekas vairs nespēj viņu piepildīt. Viņai vajag mīlestību un atbalstu un tik daudz, ka neviens to nevar viņai sniegt. Paskaties, Vega, tu pati esi jau ilgi turējusi viņu rokās, un nekas nav mainījies."
Viņam bija taisnība; Anges raudāšana nebija mitējusies vai pat kļuvusi mierīgāka.
"Nu un tad?" es atcirtu. "Es neesmu ne māte, ne māsa."
"Vaina nav tevī. Un nevienā citā. Apmainītais bērns izsūks tevi sausu, un, kad tu nomirsi no noguruma vai izmisumā izdarīsi pašnāvību, tas izvēlēsies jaunu upuri. Un vēl, un vēl."
Es aizsedzu Anges ausis, lai viņa nedzirdētu Dāra vārdus, bet viņa, šķiet, tāpat nebija tos dzirdējusi. Bruģa šķita tik tāla un Ange tik smaga, bet es pat negrasījos apstāties. Vismaz tagad, kad man bija Dāra sniegtā gaisma, es jutos nedaudz drošāka.
Viņš turpināja klusēdams soļot man blakus.
"Atzīsti, ka tev nebija taisnība, ka tu to nevari paveikt," Dārs teica. "Neviens tevi nevainos. Neviens pat nezinās."
"Es zināšu."
"Vai tad tava dzīve līdz šim ir bijusi tik saulaina, ka šis te gadījums mainīs visu? Nedomāju vis. Turpinot šo neprātu, tu zaudēsi vēl vairāk. Un, ja tu aiznesīsi Angi līdz Brugai un viņa nodarīs ļaunumu citiem, tad tu pie tā būsi vainīga vai tas ir tas, ko tu vēlies?"
Es nezināju, ko teikt. Viņš runāja pavisam aplam, bet es nevarēju atrast vārdus, kā viņam to paskaidrot. Tāpēc es turpināju iet, un Ange turpināja šņukstēt man pie pleca.
"Vai tu vispār jebkad padodies?" Dārs izklausījās noguris un dusmīgs. "Tu ieradies šeit tikai tāpēc, ka negribēji ļaut nogruvumam tevi apturēt. Tu aizgāji no slimnīcas, lai ari es biju teicis tev nekur neiet, tikai tāpēc, ka tā tev ienāca prātā. Tu paliki Brugā tikai tāpēc, ka iespītējies, tikai tāpēc, ka mēs gribējām, lai tu aizej. Un tagad tu apdraudi mūs visus kāpēc? Tikai lai pierādītu, ka viss, ko es un jebkurš cits dziednieks ir mācījies jau kopš bērnības, ir muļķības? Kas tu tāda esi, lai zinātu, kas ir pareizi, kas nav?"
"Visiem būtu ērtāk," es teicu. "Atstāt bērnu šeit. Neviens nepamana. Nevienam tas nav svarīgi. Dzīve turpinās, kā ierasts, un nevienam nekas slikts nav noticis. Ange? Tavuprāt, viņa jau ir mirusi. Viņa varbūt nemaz vairs nav cilvēks."
"Viņa nav cilvēks. Viņa ir apmainīta."
"Viņa ir dzīva, viņa elpo, viņai sāp," es teicu. "Es neesmu tik izglītota kā tu, bet man šķiet, ka ar to pietiek. Varbūt tikai man tā liekas."
"Viņa tevi ir nobūrusi, tas arī viss," Dārs atbildēja.
"Nav tiesa." Lai ari es nezināju tādas lietas nekad nevar droši zināt.
Viņš nopūtās. "Protams, man ir taisnība. Ja Ange nebūtu tevi nobūrusi, tad tu jau sen būtu viņu pametusi."
Pēkšņi es sapratu, ko viņš ar to gribēja teikt. Viņš visu šo laiku bija mani viegli skubinājis darīt to, ko viņš vēlas, un es biju neapzināti pretojusies. Protams, viņš pie tā vainoja Angi, nevis mani, vienkāršu sievieti tāpēc ari viņa priekšstats par Angi bija pilnīgi nepareizs.
Bet es nevarēju viņam teikt zini, Dār, tev tomēr nav taisnība. Viss ir tā, kā ir, tāpēc ka es patiesībā esmu mags. Tā ka, lūdzu, esi tik labs un sadabū kādu, kas piespriež man nāvessodu vai tamlīdzīgi. Un pēc tam tik un tā atstāj Angi nomirt, jo tagad taču tev ir vēl mazāk iemesla man ticēt.
Man nekas cits neatlika kā spēlēt viņam līdzi.
"Es neatstāšu viņu," es klusi teicu. "Es nevaru. Ja tu gribi viņu iznīcināt, tad tev būs jāņem līdzi ari mani."
"Es zinu," Dārs atbildēja. "Tev vajadzēja man paklausīt, kamēr vēl varēji. Tagad jau ir par vēlu."
"Ko tu darīsi?"
"Neko. Acīmredzot viss notiks pēc tava prāta. Redzēsim, kas notiek, ja apmainītā paliek dzīva. Vismaz pagaidām."
Es atvieglota nopūtos un piespiedu Angi sev ciešāk klāt.