Es paraustīju plecus. Protams, tas bija ļoti vilinoši ļaut, lai manas domas un manas raizes, lai visas manas jūtas aizplūst prom, lai tās saplūst ar citu domām un jūtām, un beidzot varbūt, varbūt! atrast ko līdzīgu mieram sava ciemata kopīgajā prātā. Bet es zināju, ka tas man šķiet vilinoši tikai tāpēc, ka Karalis tā vēlas.
"Daži teic, ka senie gari piedaloties saplūsmē un sniedzot savu gudrību un piedošanu ikvienam, kas maldījies un sāpinājis citus… Teic, ka pat vīri, kas izvarojuši un nonāvējuši, pat tie varot atrast glābiņu saplūsmē," Karalis teica.
Es paskatījos uz viņu. "Un tas būtu labi? Piedot tiem, kas iznīcinājuši citus, jo, protams, ja upuris nepiedalās saplūsmē, viņa tikpat labi varētu ari nebūt. Kā mirušie, kā vājprātīgie. Kurš uzklausa viņus?"
"Tev taču vajadzētu zināt… Tas ir labi." Karalis izskatījās pārsteigts par manu pēkšņo izvirdumu, un es nožēloju, ka vispār esmu kaut ko teikusi. "Vai tad tu nekad vēl neesi piedalījusies saplūsmē?"
"Manā pusē tā nedarīja."
"Tad tu nezini." Karalis smaidot satvēra manu roku. "Vega, tas ir… Tas ir patiess skaistums. Tas ir kaut kas tāds, ko tu gaidi visu gadu un pēc tam vēl ilgi atceries un veldzējies šajās atmiņās. Tā ir laime, tīra un nesamaitāta laime, un nevienam nevajadzētu palikt bešā. Nevienam."
"Es par to padomāšu."
"Nedomā. Pievienojies." Viņš saspieda manas plaukstas. "Tavs ceļabiedrs var pagaidīt. Vai ari iet viens."
Es paraustīju plecus un satvēru savu tējas krūzi. Man trīcēja rokas, pavisam nedaudz, bet tomēr.
"Es nekad neesmu par tevi šaubījies, Vega," Karalis teica. "Jā, daži cilvēki… Nu labi, vairāki, patiesībā gandrīz visi… Viņi domā, ka tu esi Bruonas pusē, varbūt pat spiego. Es vienmēr esmu ticējis tam, ka tu esi īsta kilri līdz pat sirds dziļumiem. Tu nekad nepamestu mūs, lai pārietu pie viņiem. Lai arī tas, cik labi tu zini viņu valodu, cik labi tu saproties ar viņiem… Tas ir pārsteidzoši, varbūt pat aizdomīgi."
"Nokaunējušies būtu," es nomurmināju. "Bez manis jus diez vai varētu tik labi saprasties ar bruonu tirgoņiem.
Visas tās sievietes ar siltajiem vilnas mēteļiem, vīri ar Brugas nefrita kaklarotām cik viņi par to visu samaksātu, ja paši mēģinātu tirgoties? Lauzītā valodā, un ar tādu attieksmi…"
"Es zinu, Vega. Es taču jau teicu, ka ticu tev. Un jau divas reizes man ir izdevies pārliecināt cilvēkus, ka ari viņi var tev uzticēties. Bet tagad… Viņiem ir pašiem jāsajūt, kādas ir tavas domas, kā veidots tavs prāts. Citādi viņi nespēs tev ticēt. Saproti?"
"Jā." Es piecēlos. "Paldies par uzticēšanos, Karali."
Un es aizgāju, sirdij drebot kā putnam.
Karalis ir maigs un saudzīgs, un viņam nav viegli ko pieprasīt vai vismaz tāds iespaids viņam jārada gan manās, gan citu acīs. Bet es zināju un, pat ja nezinātu, varētu sadzirdēt pauzēs starp vārdiem: man jāsaplūst. Man jāsaplūst, jo citādi man šeit nebūs dzīves, vienalga, cik tajā būtu manas vainas.
Ja arī šoreiz es aizietu no Sillas, tad man būtu jāaiziet uz visiem laikiem.
*
Krogs bija tukšs, kā jau pieklājās tādā rīta agrumā. Nu labi, tur bija pats krodzinieks, kurš sev netipiski pasmaidīja un piedāvāja man krūzi piena.
"Paldies, ar lielāko prieku," es teicu, un viņš, vēl joprojām smaidīdams, pielēja pilnu māla krūzi. Es skatījos uz bāli dzeltenajām svaigā piena putām pret tumšbrūno mālu un zināju, ka viņš mani vēro. Vēlas kaut ko jautāt bet es nevēlējos runāt, tāpēc vienkārši samaksāju un aizgāju uz tālāko stūri, kur sēdēja mans topošais ceļabiedrs. Viņš man apgalvoja, ka esot tirgotājs un ka viņu saucot Lugs, un man nebija ne vēlēšanās, ne vajadzības izdibināt, vai tā ir patiesība.
Viņš spēlēja nelielu, spēļmantiņai līdzīgu stīgu instrumentu, ko es nepazinu tāpat kā melodiju. Mūzika nekad nav bijusi mana stiprā puse, lai ari es vēlētos spēt tajā pazust tā, kā to spēj citi.
Lugs pacēla galvu, paskatījās uz mani, savilka lūpas smaidā un atkal novērsās. Viņš izskatījās labi, kā jau katru ritu visticamāk, viņš bija no tiem vīriešiem, kas var mierīgi iztikt bez brokastīm, bet ne bez mazgāšanās un vaigu noskūšanas. Viņam bija īsa, labi kopta bārda un pelnu pelēki mati, un acis cik nu man bija gadījies tajās ieskatīties bija zaļganas. Lugs izskatījās pēc sieviešu mīluļa, bet es nekad nebiju redzējusi viņu sieviešu sabiedrībā. Vai ari vīriešu sabiedrībā, ja nu par to runājam.
"Tu man esi parādā alu," viņš nevērīgi paziņoja.
"Kāpēc? Un vispār kurš dzer alu rītā pirms gara ceļa?"
Viņš atkal paskatījās uz mani, zaļās acis uzjautrināti iemirdzējās.
"Varbūt tas, kurš nekur neceļo? Vismaz trīs cilvēki jau ir paspējuši izdomāt dažādus muļķīgus iemeslus, lai te ierastos un man to paziņotu."
"Un tu viņiem tici?"
"Es zinu, kā tas notiek šādos ciematos. Visi zina visu par visiem." Un izskatījās, ka šajā gadījumā tā arī bija. Protams, mīļi no Karaļa puses dot viņiem ziņu, ka es palieku uz saplūsmi, ka viss ir kārtībā, ka es esmu savējā. Varbūt viņš pats tam ticēja. Galu galā man taču būtu jābūt ļoti savādam bīstami savādam cilvēkam, lai turpinātu ignorēt Karaļa vēlmes. Lielākā daļa cilvēku to nevarētu izdarīt pat vienreiz.
"Nu tad skaties." Es izdzēru savu pienu.
Lugs izskatījās uzjautrināts.
"Skatos jau. Tev mute ar pienu."
Es notrausu pienu un piecēlos. "Man jāsavāc pāris mantu," es teicu. "Pievienojies. Tas ir pa ceļam."
Protams, ir atšķirība aiziet uz dažām dienām vai uz mūžu. Bet es biju pārsteigta par to, cik maz man patiesībā bija jāpārkravā tikai jāaizvieto pāris mazvērtīgāki priekšmeti ar šādām tādām vērtslietām, ko vajadzības gadījumā varētu pārdot. Tas ari bija viss. Nekādu piemiņas lietu, nekādu sīku nieciņu, kurus man būtu žēl atstāt. Neviena, no kā atvadīties, ne draugu, ne mīļāko. Divi gadi, un viss, ko es varēju paņemt līdzi, soma ar nopelnīto un zilums uz pleca.
Un tad, protams, nenoteiktas bezsvara ilgas, ar kurām es biju sadzīvojusi jau labu laiku: sajūta, ka, lai kur es ari būtu, tās nav ne mājas, ne patvērums. Sajūta, ka kaut kur tālumā ir kāds, kas mani sauc, lai ari es nezināju, kas.
Acīmredzot bija pienācis laiks to uzzināt.
2. nodaļa
Bet klusums tas ir vārds, kas satur visus vārdus, Kas ir ikvienā valodā, un pēc to beigām būs, Pirms dzimšanas tas zināms mums, Tas aizver nāves vārtus, Kā smaga nasta nesams ir Bet viegli panes mūs.
no "Krae poētiskās vārdnīcas" trešā atvasinājuma
Kad pienāca nakts, mēs ar Lugu apsēdāmies, lai paēstu. Mums bija neliels ugunskurs un dzelzs katliņš, kurā pagatavot vienkāršu maltīti plānu zupu vai tumīgu dzērienu, ko malkot, kad vēsums lēni slīd pa taku, pamodinādams nakts kukaiņus. Viņš pievilka ceļus pie krūtīm un iesāņus paskatījās uz mani.
"Tad kāpēc tu aizgāji no Sillas?" viņš jautāja.
"Tad ko tu īsti tirgo?" es atjautāju.
Viņš iesmējās un teica, ka ir jau labi acīmredzot viņš ir tikpat ļoti pieķēries saviem noslēpumiem kā es savējiem. Varbūt tāpēc, ka tie piešķir dziļumu citādi visai seklām būtnēm. Varbūt tāpēc, ka, ja tev ir noslēpums, tu esi vienlaikus atvērts un slēgts: atvērts citu domām (cik daudz viņi nojauš? Cik daudz jau ir sapratuši?) un slēgts pats savējām. Jo noslēpums vēlas tikt uzticēts un katru mirkli tu cīnies pret to, katru mirkli tu pārbaudi sevi.