"Viss būs labi, maziņā," es čukstēju. "Tu redzēsi, viss būs labi."
Varbūt viņa pieķērās man vēl ciešāk, un varbūt uz mirkli viņas raudas kļuva klusākas. Bet varbūt man tā tikai šķita.
Dārs atrada mums atsevišķu istabu slimnīcā. Tā bija īpaši piemērota bērniem ar gultiņu Angei un pītu krēslu tai blakus, vienkāršām koka un akmens rotaļlietām. Es pateicos, bet Dārs tikai atmeta ar roku.
"Viņa neko no tā pat nepamanīs, Vega."
"Klau, es negribēju tev pārmest, ka tu būtu slikts dziednieks," es teicu, pārāk labi apzinoties, ka man nebūtu vajadzējis viņam pretoties. Un, par spīti visam, viņš bija izgādājis mums šo istabu. "Es tikai nevaru viņu tā vienkārši atstāt. Viņa bija tik burvīgs bērns."
"Tu pazini Angi?"
"Viņa mēģināja man nospert amuletu, un beigās es to viņai uzdāvināju. Tāda viņa bija." Es sakodu zobus. Es negribēju runāt par Angi pagātnes izteiksmē ne tagad. Nekad.
"Burvīgs bērns, patiešām," Dārs negribot pasmaidīja. "Es noskaidrošu, vai ir kas vairāk zināms par apmainītajiem."
"Ar mums viss būs labi." Es iesēdos pītajā krēslā, vēl joprojām turot Angi klēpī, un centos sakopot domas tas nebija viegli, ņemot vērā viņas nemitīgo raudāšanu.
"Es zinu, Ange, kā tas ir," es teicu, viegli šūpodama mazo augumiņu. "Kā tas ir, kad tev ir skolotājs un tu viņu ienīsti un baidies, un vēlies, kaut viņš būtu miris un tu būtu brīva. Es zinu, cik aplam tas viss šķiet cik nepareizas jūtas naids un rūpes, bailes un padevība. It viss."
Es pastāstīju viņai par to, kā satiku Zaķu. Nē, ne pirmo reizi to es neatceros. Es atcerējos pirmo nakti, kad viņš sakūra ugunskuru un sadedzināja manas drēbes un rotaļlietas, visu, ko vecāki bija devuši man līdzi. Kā viņš lika man peldēties aukstajā ezerā. Kā es stāvēju pie ugunskura, ietinusies baltā apmetnī, un viņš vija uguns pavedienus ap mani, sasaistīdams mani, atņemdams man manu vārdu, atņemdams man mammu un tēti, atņemdams man mani pašu. Es piederēju viņam tikai viņam. Un es biju tik maza, ka ar pūlēm atceros savas domas, bet es atceros, ko jutu bailes un bijību, un padevību liktenim, lai kāds tas arī būtu.
Un tā bija skaista nakts: tajā bija ezera aukstums un uguns kvēle, un naktsputnu dziesmas, un es vēl nezināju, kas mani gaida.
Es negribēju viņai stāstīt par eksperimentiem. Es negribēju stāstīt viņai par dienām, mēnešiem un gadiem, kad es gāju pa kraujas malu, zinot, ka ikviens aplams solis mani nogrūstu bezdibenī. Es nestāstīju par tūkstoš sāpju veidiem, par izsalkumu un slāpēm, par bailēm un bezcerību un to, kā tas viss ietekmē emocijas un tātad ari maģiju. Es nestāstīju, kā iemācījos būt piesaistīta, un nestāstīju, kā nepratu atbrīvoties.
Es teicu: "Neklausies, ko viņi saka. Tas ir labi, ka tu ej cauri tam, kam ej cauri, Ange, tas ir labi. Tu gribēji, lai viņa vairs nav, un viņa vairs nav. Jā, tu vairs nezini, ko darīt ar sevi. Tu vēlies saritināties kamoliņā un nomirt, jo tagad tu beidzot to drīksti."
Es nodrebēju. Mēs beidzot to drīkstējām. Mēs abas. Viņa salauzta un pamesta viena, un arī es tāda pati. Rotaļlieta ceļa malā, un vairs nav neviena, kas tevi mīlētu vai censtos saprast, kas ar tevi notiek: tu klusēsi mūžam, jo to, ko tu jūti, nevar izstāstīt. Vienmēr tikai čaumala no tā, kas tu būtu varējusi būt. Tad labāk nemocīties būt vienai, nerunāt, aiziet.
"Tas pāries, Ange," es čukstēju, drebēdama pēkšņi aukstajā telpā. "Tas pāries. Būs labākas dienas būs dienas, kad tu spēsi aizmirst. Būs mirklis, kad tu redzēsi, cik savādi krīt saules gaisma no sārtiem un zilganiem mākoņiem, un tu būsi laimīga pat ja tikai uz īsu, nepiesaistītu mirkli. Un būs mēness, sudraba monēta debesīs, un tu būsi dzīva. Kaut to vienu nepiesaistīto mirkli. Tam tu vari dzīvot, pat ja…" es mitējos runāt; tam nebija jēgas. Es apskāvu viņu un raudāju, asarām krītot viņas matos. Es zināju, ka runāju pareizi, bet šie vārdi bija tukši un bez svara, tiem nebija atbalss. Es neticēju, ka tie var palīdzēt.
Es piespiedu lūpas pie viņas deniņiem, pie siltās un maigās ādas un starp mums radās saikne, pavisam viegla un vārga. Pati niecīgākā cerība.
"Viss būs labi, Ange, es zinu," es teicu.
Es pati neticēju tam, ko saku.
Es pacēlu galvu tikai tad, kad Dārs pieskārās manam plecam.
"Ej pagulēt," viņš nočukstēja.
Tikai tad es sapratu, ka Ange ir aizmigusi. Roka, uz kuras viņa gulēja, bija notirpusi, un es pati jutos stīva un nomocījusies. Cik ilgi viņa jau gulēja? Un kāpēc es to nepamanīju?
"Man pilnīgi pazuda laika izjūta," es teicu.
"Es tikai nesen dzirdēju, kā tu runā. Un raudi. Ieliksim viņu gultā."
"Viņa pamodīsies."
"Gan jau nepamodīsies. Tev nav viņa visu laiku jāauklē." Dārs nenovērsa acis arī tad, kad es uz viņu nikni paskatījos. "Tev jāatgūst spēki rītdienai."
Es negribēju ļaut viņam sevi pārliecināt, bet laikam jau taisnība vien bija.
"Ļauj man." Viņš pacēla Angi un maigi ielika viņu gultiņā meitene iešņukstējās un atkal aizmiga. Dārs apsedza viņu ar segu uz mirkli likās, ka viņš Angi noskūpstīs bet nē. Viņš tikai paņēma mani pie rokas un ar vienu vieglu kustību palīdzēja man piecelties.
Man reiba galva, un kājas negribēja klausīt. Dārs pieturēja mani, lai nenokritu, un es neprotestēju biju pārāk daudz runājusi, daudz par daudz raudājusi, un viņš smaržoja maigi un nomierinoši.
"Nāc," viņš nočukstēja un veda mani ārā.
Es paskatījos atpakaļ uz Angi, kas vēl joprojām mierīgi gulēja.
"Ja nu viņa pamodisies un manis tur nebūs?"
"Tu to zināsi."
Dārs gandrīz aiznesa mani uz blakusistabu. Es jau biju nospriedusi, ka viņš ir spēcīgs, bet tikai tagad sapratu, ka viņa spēks lielākoties nāk no tā, ka viņš katru dienu nes citus slimus, vecus un kroplus cilvēkus, kam vajadzīga palīdzība. Palīdzība, kuru viņš varēja sniegt.
"Es esmu tepat," Dārs maigi teica, un es nodrebēju, jūtot, ka viņš atkal ir teju vai nolasījis manas domas. "Nebaidies."
Mēs bijām vieni istabā, un cauri aizkariem plūda vienīgā gaisma dilstoša mēness gaisma. Šeit bija mājīgi; Dāra augums izstaroja siltumu, un es negribēju laist viņu vaļā. Es biju tik nosalusi.
"Nāc tuvāk," Dārs teica, lai ari es jau biju pavisam tuvu. Un viņš noskūpstīja mani uz pieres pavisam viegli. Tik viegli, ka es neticēju, ka tas ir noticis, līdz viņa pieskāriens atmodināja mani ko tādu, ko es biju sen jau aizmirsusi: alkas būt kopā ar kādu, uzticēt viņam sevi visu.
Es pakāpos atpakaļ. "Ko tu dari?"
Dārs pastiepa roku, tad aprāvās.
"Es biju nogurusi," es teicu. "Piedod." Es sajutu Dāra bailes un vainas apziņu un no visa spēka centos apvaldīt sevi, nepaspert soli viņam pretī, nenoskūpstīt viņu, lai viņam nebūtu jānes visa atbildība vienam.
"Man vajadzēja kādu, ar ko runāt, man vajadzēja piedod man," es čukstēju.
"Man pašam jāatvainojas," viņš strupi noteica. "Tas vairs neatkārtosies."
Durvis, kas aizvērās aiz Dāra, pārcirta saikni starp mums, un es atkal biju nosalusi un viena tumšajā istabā. Neviena, kas mani mierinātu, neviena, uz ko paļauties. Neviena, kam mana dzīve būtu svarīga.
Tas ari bija tas, kas man vajadzīgs. Tieši tas. Šis aukstums, šī vientulība.
Viss pāries, es sev teicu un ieritinājos zem segām tieši tā kā Ange un arī gulēju kā viņa bez kustībām, asarām, domām.
12. nodaļa
>
Gudrības meklētāj, zini -ja meklēsi to grāmatās, esi gatavs redzēt savu dzīvi paskrienam garām drošu un nedzīvotu.
no Egara Vecā "Ievada augstākajā domāšanā"
Mani pamodināja līdz ar pirmo gaismiņu. Cik ilgi es biju gulējusi? Nezinu, bet šķita, ka ne ilgi. Vel joprojām apreibusi no miega un tā trūkuma, es piecēlos sēdus. "Kas ir?"