"Vega," Zaks teica. Tas bija viņš, un es atvirzījos prom, ķermenim saspringstot kā stiegrai. "Vega, man žēl, ka bija tevi jāmodina, bet tev kaut kas jāredz."
"Kas?"
"Grāmata, kas sīki apraksta apmainītos."
"Parādi to Dāram."
Zaks mirkli vilcinājās. "Tā taču esi tu, kas piesaistījusi sevi vienam no viņiem, vai ne?"
"Kā tu to zini?" Es valdījos, lai nesāktu kliegt.
"Dārs palūdza, lai es palīdzu atrast grāmatas par apmainītajiem. Bibliotekāre nevar zināt visu."
"Protams, viņa taču ir tikai vienkāršs cilvēks."
Zaks dziļi ieelpoja, lai nomierinātos gluži kā manā bērnībā. Es nebiju no paklausīgākajiem mācekļiem, un, lai kādas vainas Zakam ari piemistu, pacietības trūkums nebija viena no tām.
"Es uzgāju grāmatu, kas, liekas, izskaidro, kā rodas apmainītie bērni. Man šķita, ka tevi tas varētu interesēt."
"Man jāpaliek ar Angi."
"Viņa guļ. Viņa gulēs vēl ilgi, Vega. Tev pietiks laika lasīšanai."
"Es neprotu lasīt, un pilnīgi noteikti ne bruonu valodā. Tu to tā ari man neiemācīji."
Mirklis klusuma. Nevienas ieelpas. "Tu nepaliki pietiekami ilgi, lai iemācītos. Bet grāmata ir ar bildēm."
Es, vēl joprojām pusaizmigusi, izvēlos no gultas. Tas bija paradums, lai izdzīvotu: darīt to, ko Zaks uzskata par vajadzīgu, ja no tā nevar rasties nekāds ļaunums. Bez tam man bija jāatzīst, ka viņš ir ļoti zinošs. Man tikai bija jātur acis vaļā, jātur visas savas jūtas un sajūtas vaļā, jāvēro katra emociju stīdziņa, kas varētu man tuvoties un apdraudēt manu drošību. Šo spēli es pazinu labi.
*
Rītausmā Bruģa izskatījās citādi. Saules maigie stari piešķīra tai citkārt neredzētas krāsas, un pils sienas iemirdzējās vismaz vietās, kur bija saglabājusies senā kilri būve. Cilvēki vēroja mūs. Bērni netrokšņoja, neviens nemeta akmeņus, nekādu izkliegtu apvainojumu. Viņi bija nobijušies un skumji. Es centos neļaut savam prātam pārmēru izplesties; Zaks neatzina šo paradumu, un es nevēlējos pievērst sev uzmanību. Es vairs nebiju bērns, kurš darītu visu iespējamo, lai tikai viņu aizkaitinātu. Es biju pieaugusi. Savu domu klusākajos nostūros es kalu plānus Zaķa sagrāvei es zināju, ka reiz es viņu ievainošu tā, ka viņš vairs neatkopsies, es nogrūdīšu viņu no sasniegtajiem augstumiem, es likšu visiem ieraudzīt, kas viņš patiesībā ir.
Kad biju bērns, es vēl nezināju, cik dažādos veidos ir iespējams ievainot savu ienaidnieku. Tagad es zināju. Tagad es biju pieaugusi un man bija laiks un spēks. Man vajadzēja tikai iespēju.
Es pēc ieraduma klāju jūtu slāņus pāri šai vienai domai, aprakdama to dziļi zem miegainības, zem raizēm par Angi, zem bērnišķīga niknuma uz Zaķu, zem apjukuma manās jūtās pret Dāru lai Zaks palauza galvu, ja viņš mēģinās iekļūt manī tik dziļi. Es pat nebiju centusies šīs pēdējās jūtas sakārtot un tikt ar tām skaidrībā. Un man nebija ne mazākās vēlēšanās to darīt.
Bibliotēka bija tukša. Tur nebija pat bibliotekāres. Tikko sapratu, ka esmu palikusi divatā ar Zaķu, mani pēkšņi iznira bailes kā sens dzelmes dzīvnieks, kas atradis laupījumu. Zaks izlikās, ka to pat nepamana. Varbūt viņš bija tā pieradis pie citu bailēm, ka vairs pat nepievērsa tām uzmanību. Ari šo domu, tāpat kā daudzas citas, es satvēru un noglabāju zināšanai.
"Skaties." Viņš pieveda mani pie galda, kur, glītās kaudzītēs sakārtotas, stāvēja dažādas grāmatas. Viena no tām bija atvērta. "Manuprāt, ļoti noderīga alegorija par maģiju."
Es paskatījos uz grāmatas ilustrāciju. Tā bija smalka un rūpīgi izstrādāta, aizņemot visu atvērumu: liela virtuve vai varbūt alķīmiķa darbnīca. Pārsteidzoši, cik grūti ir noteikt atšķirību starp vienu un otru: ij alķīmiķi, ij labi pavāri strādā gan ar destilācijas aparātiem alkoholam, gan pudelītēm, burciņām un podiņiem dažādām garšvielām vai varbūt zālēm, izkaltētiem augiem un milzīgiem katliem, kuros kaut kas vārās, krāsnīm kausēšanai vai cepšanai un visdažādākajiem traukiem uzglabāšanai un gatavošanai.
Tāds ari bija šis zīmējums smalkajā ainā neatkārtojās neviens trauciņš, un ikvienam no tiem bija ar roku pierakstīts skaidrojums, kuru es, protams, nevarēju izlasīt. Jebkurā gadījumā es ne druskas nebrīnītos, ja bibliotekāre nemaz nezinātu, ka šī ilustrācija attiecas uz maģiju.
"Alegorijas bija ierasta lieta laikā, kad maģija bija aizliegta," Zaks teica. "Lai izbēgtu no soda un saglabātu noslēpumus. Šī tradīcija ir spēkā vēl tagad."
Es bridi prātoju, vai viņš ir nolasījis manas domas, tad atmetu ar roku. Varbūt jā saikne starp mācekli un skolotāju nav pārraujama, ja vien skolotājs to nevēlas. Bet viņš nezināja visu, ko es domāju, un ar to man pietika.
"Ikviens trauks šajā zīmējumā ataino kādu cilvēku viņu maģiskās spējas un uzbūvi. Vienkāršie ļaudis ir vienkārši trauki viegli piepildāmi un iztukšojami, ērti lietojami un bieži sastopami. Protams, starp viņiem ir atšķirības: var jau paņemt krūzīti bļodas vietā, bet, ja ir iespēja izvēlēties, tu ņemsi bļodu."
"Un magi?"
"Magi ir sarežģītāki. Ir nelieli trauciņi, kas pildīti ar stipru esenci viena lāse var piešķirt savas īpašības mucai ūdens. Ir trauki, kurus šķiet neiespējami atvērt, un pudeles, kurās šķidrumi nesajaucas, bet krājas slāni virs slāņa, un ar smalku salmiņu tu vari paņemt to, kas tev nepieciešams. Ir savādi veidoti trauki, kas nekad neiztukšojas, lai kā tu tos pagrieztu, un trauki, kas var izturēt karstumu vai aukstumu, ko citi nepanes. Vai trauki, kas var saglabāt savu saturu neskartu gadu desmitiem un simtiem ilgi ari pēc tam, kad viss ap tiem ir gājis bojā."
Zaks bija aizrāvies ar savu stāstījumu, un es uzmanīgi viņā klausījos tagad es biju gatava pieņemt mācību, ko bērnībā būtu noraidījusi, dusmās un rūgtumā nespēdama pieņemt zināšanas, jo nespēju pieņemt avotu, no kura tās nāca.
"Magu raksturo viņa prāta viņa jūtu pasaules uzbūve un viņa emociju intensitāte: tā mags var viegli mainīt parasto ļaužu emocijas un nosvērt tos savā pusē. Tā karalis sniedz daļiņu no sevis ikvienam savam pavalstniekam un dziednieks sniedz katram slimniekam gabaliņu sava miera un veselības.
Ar burvjiem ir sarežģītāk. Viņu savstarpējās attiecības ir grūti prognozējamas, un nekad nevar zināt, kas notiks, ja starp diviem magiem izveidosies saikne un viņu būtības kaut nedaudz sajauksies. Atceries teicienu, ka karote darvas var sabojāt mucu medus? Apmēram tā ir ar magiem."
"Un kāds tam sakars ar Angi?" es jautāju. Telpā bija kļuvis gaišāks, un es raizējos, ka Ange varētu būt pamodusies. Es gandrīz vai sajutu viņu sarosāmies un lai cik tālu mēs nebūtu viena no otras saucam mani.
"Attēls ir lielāks, nekā tev liekas." Zaks atvēra rūpīgi ielocīto lapu un atklāja zīmējuma turpinājumu. Plauktos bija salikti ieplēsti un sadauzīti trauki, pilošas pudeles, podiņi ar šķībiem vāciņiem. Daži bija salaboti, citi ne, vēl kādi bija atraduši dīvainas formas it kā būtu salabojušies paši no sevis, tikai ne īpaši veiksmīgi. Daži bija savienoti plaisu vietās, un citiem apkārt bija apvijušies tīteņi, kas šķita saturam tos kopā, vai arī pie tiem bija piesūkušās savādas radības. Ikvienam traukam bija pievienots rūpīgs apraksts.
"Ar burvestībām daudz kas var noiet greizi un noiet ari. Ieplēsti, sasisti, mainījuši formu… ja tie ir vienkāršie cilvēki, mēs par to daudz neuztraucamies. Cilvēkiem piemīt spējas salabot sevi, un viņi to ari izdarīs, cik nu mācēs, vai ari sajuks prātā, saslims vai nomirs. Ar magiem ir citādi viņus mēs parasti cenšamies salabot. Tas nav vienkārši, bet, zinot metodes, kā to izdarīt…"