"…mēs varam palīdzēt Angei? Viņa taču var būt burve."
"Viņa ir šāda." Zaks norādīja uz smalku vāzi, kas bija sadrupusi lauskās. "Viņu vairs nevar salīmēt. Tas, ko tu uztver kā viņas emocijas, skumjas, izmisums un bēdas patiesībā ir emociju trūkums, nepieciešamība būt piepildītai. Tu centies viņu piepildīt, bet nevari. Neviens nevar. Ja viņa būtu pieaugusi, tad jau sen būtu nomirusi, bet, tā kā viņa ir bērns, tad vēl spēj atjaunot emocijas, lai ari vairs nav nekā, kas tās saturētu kopā. Tāpēc nav nevienas leģendas par apmainītiem pieaugušajiem."
"Tās ir tikai leģendas. Neviens nav redzējis īstu apmainīto."
"Es esmu."
"Un tu viņu vienkārši nogalināji, vai ne? Izmeti kā saplēstu trauku."
"Nē." Viņa balss bija atsvešināta.
"Un tagad tu domā, ka es varu ļaut Angei nomirt. Jo tu taču to nevarēji. Jo tu taču esi tik cēls, toties es…"
"Es radīju apmainīto," Zaks teica. Es klusēju. "Es radīju apmainīto. Tas bija pirms ilga laika. Mēs bijām septiņi magi un tam vajadzēja īpašu rituālu, ko mēs atradām šajā bibliotēkā."
"Un pašiem prieks?"
"Tam nebija tā jānotiek!" Zaks izklausījās no tiesas satriekts, bet man bija vienalga. "Viņam bija jābūt Brugas karalim tas, kas mums ir tagad, ir tikai aizvietotājs."
"Ja Brugas karali apmācīji tu, tad labi vien ir, ka viņš nav valdnieks."
Zaks kādu bridi manī stingi skatījās, tad novērsās. "Mēs domājām, ka topošais karalis nav gana spēcīgs. Gana dziļš. Ka viņam nepietiks spēka sasniegt virsotnes. Tāpēc, kad viņš bija vēl bērns, kad viņš tikai veidojās…" Zaks nenoteikti pavēcināja roku. "Mēs sniedzām viņam maģiju. Daudz. Cerēdami, ka viņš kļūs plašāks, dziļāks… interesantāks. Bet viņš salūza. Viņam bija tikai trīs gadi, viņš tikai sāka iepazīt pasauli un sevi. Tikai tagad viņš uzzināja, ko nozīmē būt dzīvam, būt atsevišķam cilvēkam, cik nu tas ir iespējams, ja esi mags… un viņš saplīsa lauskās. Es vēl joprojām atceros viņa kliedzienus."
"Un tad?" Es centos neizrādīt, ko jūtu. Zaks negūs ne kripatiņas līdzjūtības no manis. Viņš nebija to pelnījis.
"Mēs viņu centāmies salabot. Mēs centāmies palīdzēt. Bet tas nebija iespējams. Citi magi nomira. Es? Es biju gļēvulis. Es sniedzu vismazāk. Un, kad biju palicis priekšpēdējais, mans pēdējais draugs izmisis palūkojās manī un teica: Zak, es zinu, ka tu to nevari izdarīt. Un viņš paņēma bērnu rokās un ielēca Rāgas upē. Pēc vairākām stundām es jutu, kā viņš nomira."
"Brīnums, kā neviens par to nezina."
"Tas tika turēts slepenībā. Viņi atrada jaunu karali es pat nezinu, kā. Es tiku izraidīts no Brugas un tikai pēc daudziem gadiem varēju atgriezties."
"Un ko tu ar to gribēji teikt?"
"Es gribēju teikt ja pat septiņi izcili magi nevarēja izglābt vienu apmainīto, tad tev nav nekādu cerību."
Es padomāju.
"Bet bija nepieciešami septiņi magi, lai radītu apmainīto. Tu gribi teikt, ka Brugā ir tik daudz burvju, kas visi sazvērētos, lai salauztu vienu Angi?"
"Ne starp dzīvajiem," Zaks teica.
"Un starp mirušajiem?" es atcirtu.
Zaks bridi klusēja. "Ja ticam leģendām, tad tādu ir daudz. Hrili."
"Un tu tici leģendām," es teicu. Šobrīd man pašai negribējās tām ticēt.
"Tu neticētu? Viens no mūsu spēcīgākajiem magiem ir miris, un raktuvēs hrilu mājvietā atrasts apmainīts bērns. Protams, es ticu."
Es mēģināju salikt kopā visu dzirdēto.
"Un tu atsauci mani tikai tādēļ, lai pateiktu, ka es nevaru izdziedēt Angi."
Zaks paraustīja plecus. "Man šķita, ka tu gribēsi zināt patiesību."
"No paša rīta? Tu mani pamodināji līdz ar pirmo gaismu, lai pateiktu to, ka es tikpat labi varētu vēl pagulēt, jo tāpat neko nevaru palīdzēt? Vai tiešām tev tik daudz nozīmē iespēja mani sāpināt?"
Zaks novērsās.
"Un tu paliki nomodā visu nakti, lai atrastu šo grāmatu kuru, visticamāk, biji izpētījis jau sen, pie pirmā apmainītā bērna? Es tev neticu."
Viņš paskatījās pa logu. Saule jau bija augstu, un cauri sīkajiem vitrāžu ielaidumiem stiklos telpā ieskrēja zilas un sarkanas gaismas dzirkstis. Es saasināju uztveri un tur, pašā manu domu maliņā, viegls, gandrīz nejūtams sauciens, kliedziens, šņuksts.
"Jūs… jūs esat paņēmuši Angi!"
Viņš to nenoliedza. Viņš to nevarēja noliegt.
Es metos skriet.
13. nodaļa
Maga sauciens, iespējams, ir pirmā burvestība, ko apgūst māceklis: tās ir citādi neizskaidrojamas alkas pēc sava skolotāja, ko rada starp abiem veidotā saikne. Vēlāk šo saucienu iemācās jaunā līmenī. Lai arī maga sauciens nevar sniegt nekādu konkrētu vēsti, bieži vien jau iespēja zināt virzienu, kurā jādodas, var būt joti svarīga.
No Leas "Manas mācekļa gaitas: pirmais gads"
Daži teic, ka mūs saveda kopā vientulība. Viņiem es atbildu: kas gan cits, ja ne vientulība, ir māte mīlestībai, uzticībai un alkām?
No Kailanu Silas "Stāsta par nelaimigu mīlu"
Es sasniedzu klinti pēc, šķiet, veselas mūžības. Ikviena sīkākā aizkavēšanās man šķita kā milzu šķērslis: strupceļš pils koridoros, nobrāzts celis, akla šķērsieliņa. Sākumā es vadījos tikai pēc Anges skumjā sauciena. Vēlāk es jau dzirdēju tālu skandēšanu, kas pēc kāda laika pārspēja kluso saucienu un kļuva par manu ceļvedi.
Šķita, it kā visa pilsēta būtu sanākusi kopā uz klints virs Rāgas upes, kas putojoša brāzās dziļi lejā. Es izspraucos cauri pūlim, kas pašķīrās, sajūtot manas dusmas un spēku. Viņi kustējās lēni, kā apdulluši no dunošajām bungām un ritmiskās dziedāšanas. Beidzot es sasniedzu klints virsotni un apstājos, lai saprastu, kas te notiek.
Dažus soļus augstāk bija apmetušies dziesmu skandētāji un bundzinieki, un vēl augstāk sēdēja Karalis. Viņš bija ietīts baltos plīvuros atbilstoši Brugas tradīcijām -, un šķita, ka viņš pārrauga visu notikumu, tajā neiesaistoties. Pie viņa kājām sēdēja Ronada ar arfu rokās. Viņas spēlētā melodija nebija atšķirama no vispārējā trokšņa un, iespējams, bija paredzēta tikai Karalim. Es netērēju laiku, skatoties uz viņiem.
Pie pašas klints malas vairāku sargu ielenkumā stāvēja Ange. Neviens viņai nepieskārās sargi izstieptās rokās turēja garus pīķus, kas neļāva viņai kustēties ne no vietas. Neizskatījās gan, ka viņa mēģinātu kaut kur bēgt. Ange vēl joprojām klusi raudāja, neapzinoties vai varbūt neraizējoties par draudošajām briesmām. Sargi izskatījās vairāk nobijušies nekā viņa nobijušies, ka varētu nejauši sajust līdzjūtību. Turpat netālu stāvēja ari Nadors un Dārs; Nadora sejā jautās apmierināts smaids, bet Dāra sejā bija ierakstītas sāpes. Bet es zināju, ka bez viņa rīkojuma neviens nebūtu vedis Angi uz šejieni.
"Ko jūs darāt?" es iekliedzos skaļāk par bungām un balsīm. "Viņu var izglābt!"
Dārs tikai papurināja galvu. Es saviebos par vainas apziņu, kas atspoguļojās viņa sejā, ja jau viņš jutās tik vainīgs, tad labāk būtu viņai palīdzējis, nevis izlicies, ka nekas nav darāms.
"Mums ir jāmēģina!"
Viņš paspēra soli uz manu pusi nē, viņš necentās apturēt sargus, necentās izglābt Angi, viņš centās apturēt mani. Es ierūcos kā iesprostots dzīvnieks kā bērnībā -, un Dārs atkāpās. Es pavērsos pret sargiem.
"Laidiet viņu vaļā, muļķi! Viņa ir tikai bērns vai jūs vēlaties kļūt par slepkavām?" Man pietrūka vārdu bruonu valodā, un es ar pūlēm spēju salikt kopā sakarīgu teikumu, bet viņi saprata, ko es gribu teikt. Bet viņi neklausījās, negribēja dzirdēt.