Skandēšana sasniedza augstāko punktu, un mani apdullināja bungu rīboņa es jutu pūli sašūpojamies ritmā. Rāms un apdullis lopu bars, savienoti vienā saiknē.
"Grūdiet viņu!" Nadors nokliedzās.
"Nē!" Bet bija par vēlu, sargi ar lielāko prieku grūda piķus, un Ange pārkrita pāri klints malai. Es nolādējos un skrēju viņai pakaļ.
"Vega, nē!" Dārs teju paspēja mani aizkavēt un izpelnījās vēl vienu personisku lāstu.
Es pārlēcu pāri klints malai, pat nepapūlēdamās paskatīties lejup, un slīdēju pakaļ Angei. Mēs sasniedzām ūdens virsmu gandrīz vienlaikus; es ieniru viegli, bet Ange iegāzās kā akmens. Es sajutu viņas sāpes savā ķermenī un akli meklēju meiteni putojošajā ūdenī. Beidzot man izdevās satvert rokās viņas sīko augumiņu, un mēs kopā iznirām no ūdens. Tikko Anges galva bija virs ūdens, viņa sāka klepot un ieelpoja. Es maigi noskūpstīju viņas slapjos matus. Ange dzīvos. Viņai bija jādzīvo.
Tāpēc arī man bija jāizdzīvo.
Citu iespēju es pat domās nepieļāvu.
*
Es vairākas reizes nožēloju savu muļķību kurš gan tā lec no klints tieši kalnu upē? Un tad ciešāk apskāvu Angi un nenožēloju neko. Ja es nebūtu nolēkusi viņai pakaļ, tad nespētu sadzīvot ar sevi un ar to pietika. Galu galā nav jau tā, ka pašas dzīvība man ļoti daudz nozīmētu.
Upe bija strauja un viltīga, tā ierāva mūs zem ūdens un mētāja pa krācēm. Reizēm Angei izdevās laikā aizturēt elpu, citkārt viņa aizrijās, un katru reizi es viņu apskāvu ciešāk vairs ne tikai ar rokām, bet ar prātu, apskaudama viņas domas un izjūtas, maigi izjūtot viņas formu manās domās, šo mazo, slideno zivtiņu, kas pazibēja manī.
Vai viņa bija saplēsta lauskās? Vai arī viņa bija mirušo pilna, mirušo, kas tiecās atkal sasniegt dzīvo pasauli, mirušo, kas piepildīja viņas prātu kā melnu knišļu bars? Es centos ieskatīties viņā pa spraugām un plaisām, es ļāvu, lai mans ķermenis pats atrod ceļu straumē.
"Pērkona krāces," Ange pēkšņi un ļoti skaidri iedomājās. Tā bija pirmā skaidrā doma, ko es sajutu, un es aizrijos ar upes ūdeni un pēkšņu uzvaras sajūtu. Bet doma pati par sevi bija brīdinoša es paskatījos apkārt. Un tur tie bija vairāki akmeņi upes vidū. Ūdens aiz tiem savērpās baltās putās. Tie izskatījās kā milža izlikta taciņa bet mums tas bija brīdinājums, kas vienlaikus bija ari briesmas. Droši vien šī bija tā vieta, kur savulaik bija nomiris Zaķa draugs ar jauno, salauzto karali rokās. Bet es nebiju Zaķa draugs un nolēmu, ka arī nebūšu.
"Turies!" es uzkliedzu Angei un pārmetu viņu sev uz muguras. Viņa nekavējoties apķērās ap manu kaklu ar mazajām, bet sasodīti spēcīgajām rociņām pietiekami stiprām, lai aizžņaugtu man elpu. Man ne prātā nenāca mēģināt atbrīvot kaklu es negribēju riskēt ar Angi, bet bez elpošanas varēju ari iztikt. Es pagriezos pret tuvāko akmeni, izstiepu rokas un kājas un cerēju, ka izdzīvošu pietiekami ilgi, lai nogādātu meiteni drošībā un ar šo domu arī ietriecos akmens virsmā, sajutu neciešamas sāpes kājā, ar visiem spēkiem ieķēros akmenī un centos pievilkties.
"Augšup!" es nodomāju, cik stipri un skaļi vien varēju, un Ange atlaida manu kaklu, pakāpās uz maniem pleciem un galvas, satvēra mani pie rokas. Es jutu viņu, mirdzošu zivtiņu, izmestu no upes. Viņa skatījās uz mani samulsusi un nobijusies. Es redzēju sevi mana seja bija sāpju pārvērsta, rudie mati izrisuši klājās pār vaigiem un pieri, un viņa nezināja, kāpēc mani pazīst kāpēc mani pazīst tik labi.
"Viss būs labi," es teicu balsī, ko nepazinu. "Palīdzi man."
Pēc īsa mirkļa viņa izstiepa roku un satvēra sievieti upē. "Es esmu ar tevi," viņa teica. "Es esmu ar tevi," viņa teica, nu jau citā balsī.
Es biju viena un nobijusies, skatīdamās uz izmirkušo sievieti uz izmirkušo bērnu -, un visapkārt putoja un rēca ūdens.
"Es esmu salauzta," viņa teica. "Man sāpēs." Es nezināju, kam sāpēs meitenei, sievietei, abām? Es nezināju, kas esmu, bet varbūt es biju gan viena, gan otra.
Bet nebija, kur iet: tur bija akmens, pašā upes vidū, un ūdens pret to sitās nežēlīgi un skaļi, un no pārkostās lūpas tecēja sāļa asins.
Man nebija, kur iet.
Es samirkšķināju acis un sapurināju galvu, bet attēls dubultojās: te es skatījos uz vienu, te otru, un te bija vientulība, un te bija sāpes, un man nebija, kur iet, tā visa bija par daudz.
"Nāc tuvāk. Mums jābūt kopā."
Es centos atvirzīties, bet nespēju, es nezinu, vai mani atturēja plosošās sāpes kājā vai vientulība un bailes. Ange pastiepa roku un pieskārās kājai, piespieda tai savas lūpas. Vega uzlika roku uz bērna muguras un ieraudājās: tās bija ilgas un bezcerīgas raudas kā bērnam, kas pamests tumsā.
"Viss būs labi, viss būs labi," meitene murmināja, sieviete atsaucās. Anges seju klāja ūdens samērcētie mati, un viņas lūpas bija aukstas, un viņas balss skanēja svešā galvā.
"Nedari to, nedari tā lūdzu, ne šodien, ne tagad, tikai vienu mirkli ne!" bērns lūdzās, un tas bija bērns, kas sarāvies raktuvju tumsā, tas bija bērns, kas sarāvies aizkrāsnē un gaida, kad atnāks viņa skolotājs: bet skolotājs nenāks, skolotājs ir miris, nē, skolotājs nav miris, jo bērnam nav pieticis spēka viņu nogalināt.
"Kuššš," viņa čukstēja. "Ļauj man tev padziedāt."
Un tad es nezināju neko tikai viļņu aurošanu un savādu apdullumu, ceļojumu no viena ķermeņa otrā, ik mirkli drusciņ nomirstot un drusciņ izdzīvojot, katru sāpju mirkli sadalot uz diviem un izciešot kopā. Es izdzīvošu, es izdzīvošu, es domāju, nezinot, ko nozīmē "es", bet zinot, ko nozīmē "dzīvot".
*
Mēs palikām uz akmens, viļņu un šļakatu vidū. Mēs dzērām ūdeni, kas sitās mums sejā. Mēs ēdām to, kas mums bija: maizi un gaļu, kas bija iedoti Angei līdzi kā pēdējā dāvana, un ogas, kas bija domātas Vegai pret kalnu slimību. No tām mums kļuva slikti, tāpēc mēs tās neēdām pārāk daudz. Bet tik un tā bija slikti ne tā, ka nelabi, bet tā, ka saraujas prāts.
Laiks bija ļoti garš. Vegai sāpēja kāja, bet mēs sadalījām sāpes savā starpā. Ange bija vientuļa un nobijusies, lai ari mēs nespējām atcerēties, no kā. Arī to mēs sadalījām. Mēs dalījāmies jūtās, atmiņās, bailēs. Vega jautāja Angei par briesmoņiem, par mirušajiem gariem raktuvēs. Ange teica man šķita, ka tu esi briesmonis. Vega smējās un teica tu esi atguvusi balsi.
Un Ange teica tev ari ir pašai sava balss.
Tas no tām ogām, no ogām mums bija slikti. Padziedi mums, Vega. Un Vega dziedāja dziesmu par lāču mammu. Ange teica tu nemāki dziedāt. Un Ange dziedāja par džakalū, un Vega teica cik savāda dziesma. Kas ir džakalū? Es nezinu, Ange teica, vai tad tu neatceries? Man šķita, ka tu zini. Mēs samulsām. Bija grūtāk dalīties sāpēs. Ange vairs nebija tik vientuļa, bet viņa bija nobijusies viņa zināja, ka mēs ilgi neizdzīvosim šeit uz akmens upes vidū. Vega bija mazāk nobijusies, bet vairāk cieta sāpes, jo viņai bija salauzta kāja un viņa laiku pa laikam zaudēja samaņu, kas atņēma mums daļu no mūsu domām. Katru reizi mēs drusciņ nomirām.
Tad mēs dzirdējām kādu saucam. Vega uz mirkli atjēdzās un nomurmināja kāds nelietis. Ange klausījās un neko nedzirdēja. Mēs viņai iemācījām klausīties. Un tad Ange piecēlās un sāka māt ar rokām, un sauca mēs esam šeit! Mēs esam šeit!
Un tad mums bija slikti, un mēs sadalījāmies Vega atkal bija zaudējusi samaņu, un Ange priekā klaigāja, vairs ne drusciņas sāpju. Nekas mūs vairs neuzturēja. Arī Vegas sāpes tagad piederēja viņai vien. Tā mēs pazudām. Vienkārši pazudām un nebijām vairs. Tikai upes rēkoņa un putas.
Es pamodos no dedzinošām sāpēm kājā un no visa spēka savicināju rokas. Mana dūre kaut kam trāpīja, un, atvērusi acis, es ieraudzīju, ka tas ir Dārs kurš nupat bija no manis dabūjis pamatīgu belzienu. Nospriedu, ka tā arī vajadzēja.