"Piedod," viņš teica. "Es varētu mēģināt atvieglot tavas sāpes, bet…"
"Ar burvestību? Nu, paldies. Man nevajag ne tavu, ne kāda cita maģiju." Es centos piecelties, bet viņš satvēra manus plecus un noguldīja mani atpakaļ. Tā kā jau šī niecīgā kustība bija radījusi jaunu sāpju vilni, es vairs nemēģināju kustēties.
"Tas, ko Ange ar tevi ir izdalījusi… tas ir neticami." Viņš pieskārās manai pierei, lai pārbaudītu, vai man nav drudzis, tad pievērsās kājai. "Es pat necerēju, ka meitene viņas vecumā var būt tik spēcīgs mags. Tāpēc es nevaru riskēt sajaukt savu ietekmi ar viņējo…"
Viņš pieskārās manai kājai, un es sāpēs iekliedzos.
"…un nevaru neko līdzēt tam, ka tev sāp. Bet kāja ir salauzta, un kauls ir jāsaliek atpakaļ." Viņa balss bija mierīga, kā jau dziedniekam pienākas, un pieskārieni tik maigi, cik iespējams. Es sakodu zobus.
"Vismaz kaut ko pret sāpēm," es teicu, kaunēdamās par savu vājumu.
"Šo te." Dārs kaut ko ielika man mutē, un es tajā iekodos. Tas garšoja pēc koka gabala. Pēc visa spriežot, tas bija koka gabals.
"Tas ir koka gabals," Dārs atbildēja manām domām. "Lai tu nenokostu sev mēli. Tagad nekusties."
Man par to bija daudz kas sakāms, bet, tā kā Dārs tieši tajā mirkli izdomāja salikt kaulu pareizi, īpaši daudz iespēju izteikties nebija.
"Lieliski," viņš noteica, kad bija pārliecināts, ka tiks sadzirdēts. "Tagad vajadzētu sāpēt mazāk."
Vairāk sāpēt tāpat nevarēja. Es izspļāvu koka gabalu, kuru biju sakodusi līdz skaidām. "Dzert?"
"Ņem." Viņš palīdzēja man padzerties guļus pozā to izdarīt nemaz nav vienkārši. Apsēsties es pat nevēlējos.
"Mēģini atslābt, Vega. Es apsaitēšu tev kāju, un tad skatīsimies, vai varam tikt mājās."
"Kādās mājās?"
"Uz Bruģu."
"Kur ir Ange?" es beidzot attapos pajautāt. Es droši vien būtu zinājusi, ja viņa būtu mirusi, bet viņas prombūtne mani tik un tā uztrauca.
"Viņa meklē malku ugunskuram. Es viņu aizsūtīju lai tavas sāpes viņai kaut ko nenodarītu. Vai tev ir vieglāk, ja es strādājot sarunājos ar tevi? Tas varētu novērst uzmanību." Un tas tiešām novērsa uzmanību; es pat nebiju pamanījusi, ka Dārs jau sācis apsaitēt man kāju.
"Man riebjas ar tevi runāt," teicu. Es neredzēju Dāra sejas izteiksmi, bet viņš apklusa. H nu es aizvēru acis, centos sarast ar sāpēm un saprast, kas ar mani bija noticis.
Tas bija savādi. It kā kaut kas kaut kas pazīstams, bet vienlaikus svešs būtu pārņēmis manu prātu. Vai tie būtu hrīli? Es centos atcerēties, atsaukt atmiņā mirušos, bet nekā tāda nebija. Nē. Tikai es un Ange, un kaut kas, kas bijām mēs abas reizē un neviena no mums.
Tas ar tevi vienkārši notiks, Zaks bija teicis. Mēs sēdējām pie ugunskura, bija viens no tiem vakariem, kad nebija nekādu burvestību, tikai sarunas tumsā. Es ienīdu sevi par to, ka atcerējos šo vakaru ar tādu maigumu. Man būtu vajadzējis atcerēties visus citus vakarus, visas bailes un pazemojumu, un dusmas, bet es nez kāpēc pēkšņi atminējos šo te, ar putnu dziesmām un ugunskura sprakstoņu un tuvējās upes skalošanos pret krastiem. Tas notiks, un tu pat nezini, kad. Divas apziņas saplūdīs vienā. Vai nu tad, kad tu kādu mīlēsi, vai kad būsi pārbijusies kādā brīdī, kad tu būsi gatava atdot visu sevi vai vismaz savu dzīvi kādam citam. Varbūt es atradīšu veidu, kā darīt to ar tevi, Nela.
Toreiz es nodrebēju un apsolīju sev, ka ar mani nekas tāds nenotiks. Ne ar Zaķu. Es nekad nesavienošu savu prātu ar viņējo, nekad neļaušu viņam būt par daļu no sevis, nekad neielaidīšu viņu sevī. Viņš smējās un teica, ka tas neesot tik traki, kā es iedomājoties.
Bet es nodrebēju.
"Tev ir auksti?" Dārs jautāja. "Man vajadzēja iedomāties, tu taču…" Tad viņš aprāvās, atcerējies, ka man nepatīk viņa runāšana, un uzsedza man savu apmetni. Viņš nemaz nedrīkstēja tā darīt magu apģērbs nav paredzēts vienkāršiem cilvēkiem -, bet es biju pārāk nogurusi, lai iebilstu.
"Pamēģini aizmigt." Viņš pieskārās manam vaigam, un es sasparojos, lai pretotos burvestībai, bet nekas tāds nesekoja. Tikai pieskāriens. Es atvēru acis, un viņš samulsis atrāva roku. Es atcerējos iepriekšējo reizi, kad viņš man pieskārās slimnīcā, mēness apspīdētajā istabā. Es atcerējos ari mirkli, kad viņš man gandrīz pieskārās, mēģinot mani aizturēt, mēģinot ne tikai nolemt nāvei Angi, bet ari panākt, ka es tur neko nevarētu mainīt. Es nezinu, ko atcerējās Dārs. Bet viņš novērsās, un es pasmaidīju. Es nojautu, ka viņam ir kauns, un priecājos par to.
14. nodaļa
Man izraujiet acis, sirsnīgie draugi, Jo acis man neredz sirdsmīļo: Redz augumus svešus bez skaita un malas, Ar alkām un saldkaisli viļot.
no Aklās Kandras "Trīs dziesmas Vaiai"
"Nu jau pietiks." Es pasmaidīju un atstūmu piedāvātos augļus.
Pievilcīgais brugietis izskatījās samulsis, bet neuzstāja. Viņš nolika augļu šķīvi uz galdiņa un pasmaidīja. "Varbūt vēlies vēl kaut ko? Sidru? Saldumus?"
"Nē." Es sakustējos spilvenos, un viņš jau tajā pašā mirklī bija blakus, palīdzēdams man iekārtoties.
"Lūdzu, ļauj man tev palīdzēt," viņš teica. Viņa seja cirtaino matu ielokā bija pārāk jauna, lai spētu noslēpt emocijas uzticību, vēlēšanos izpatikt. Man nebija ne mazākā priekšstata, ko ar to darīt.
"Vai kaut kas nav labi?" viņš jautāja. Es satrūkos. Viņš bija vienkāršs cilvēks, viņam nevajadzētu būt tik piesaistītam manām emocijām, lai varētu tās nolasīt.
"Ir labi. Es tikai…"
"Es tev nepatīku," viņš teica, tad acumirklī saņēmās. "Mēs atradīsim kādu citu."
"Es neesmu pieradusi, ka mani apkalpo."
Tas vēl bija maigi teikts. Es biju ienesta pilī greznās nestuvēs, es biju gulējusi mīkstā gultā, un no rīta istabā mani sagaidīja saldi smaržojoša, silta vanna un trīs kalpones, kas mani, vēl aizvien pusaizmigušu, izģērba un nomazgāja tik veikli un maigi, ka pagāja labs bridis, līdz es sapratu, ka šis nav sapnis. Pēc tam ieradās kāds dziednieks ne Dārs un vēlreiz pārsēja manu kāju, un tagad vēl šis jauneklis ar tumšajiem matiem un lielajām, sapņainajām acīm pasniedza izsmalcinātu maltīti un pilnīgi noteikti nevēlējās atkāpties no manis ne par sprīdi.
"Pierodi, Vega. Mēs visi esam tev pateicīgi."
"Par ko?"
Viņš sarauca pieri un apdomājās. "Kad tu nolēci pakaļ Angei, mēs bijām tik… samulsusi. Mēs nezinājām, ko domāt. Mēs bijām domājuši, ka viss būs labi, bet nebija labi. Kaut kas nebija kārtībā, un mēs nezinājām, kas ir vainīgs. Un Dārs teica, ka dosies jums pakaļ… mēs bijām dusmīgi un tādi kā tukši, saproti?"
"Saprotu," es teicu. Es nebiju pārliecināta, bet ja Anges upurēšanai bija jābūt visu pilsētu aptverošam rituālam, tad mana iejaukšanās tajā varēja radīt vilšanos ikvienā. Vēl jo mazāk iemesla būt pateicīgiem.
"Un tad izrādījās, ka Ange ir dzīva un vesela. Un tu esi viņu izglābusi. Tu! Vienkāršs cilvēks, kas riskē ar dzīvību maga labā, tu esi varone, Vega, tu esi paraugs mums visiem. Par tevi dziedās pateicības dziesmas, Vega."
"Nu jau gan." Es neviļus saviebos. Pateicības dziesmas par to, ka es es! esmu izglābusi magu.
"Tā būs," viņš aizrautīgi apgalvoja. "Mēs svinēsim jaunus svētkus par godu tev, par godu Angei. Par godu mūsu Karaļa pateicībai."
Es nopūtos, un jauneklis raižpilni uz mani paskatījās. Es steigšus pasmaidīju.
"Paldies," es teicu. Ko citu varēju teikt? Tā nebija viņa vaina. Ne jau viņš bija izdomājis šos svētkus. Ne jau viņš bija izdomājis šo izrādi. Viņš bija sūtīts, lai mani iepriecētu, un viņa skaistajā galvā neietilpa nekas vairāk par šo uzmācīgo vēlmi.