Выбрать главу

"Un svētki būs brīnišķīgi," viņš teica. "Daudz, daudz skaistāki nekā tie, kuros mēs ziedojām Angi."

"Man prieks," es teicu, bet pasmaidīt vairs nespēju. "Es vēlos atpūsties."

"Labi," viņš teica un noskūpstīja mani uz pieres. "Atpū­ties, uzkrāj spēkus. Svētkos ai, tu redzēsi!"

"Ko tad?" es apjautājos.

Viņš pasmaidīja un uzlika roku uz manas salauztās kājas tik maigi, ka es pat nesajutu sāpes. "Mēs esam

sagatavojuši tev dāvanu. Tu redzēsi."

*

Pienāca vakars, un es, tērpusies jaunā, baltā kleitā, tiku aiznesta uz pilsētas laukumu. Brugieši līksmoja, aprei­buši savā vienotībā, apreibuši no dziesmām un dejām, no ugunskuru dūmiem un dzirkstelēm, kas skrēja tumstoša­jās debesīs, un ēdieniem un dzērieniem, kas bija pieejami pārpārēm un par brīvu. Daudziem rokās bija dobi trauciņi, kas, pildīti ar smiltīm, klusi čukstēja dejas ritmā. Magi bija iejukuši pūlī, pārmaiņas pēc viņi bija vieni no vienkārša­jiem cilvēkiem. Es pat uz mirkli ieraudzīju Angi meitene vēl joprojām izskatījās bāla un nogurusi, bet tas viņai netraucēja aizrautīgi runāt ar bērniem, kas bija sastāju­šies barā ap viņu. Viņa noteikti stāstīja draugiem savus piedzīvojumus, pienācīgi izpušķotus, kādiem jau piedzīvo­jumiem jābūt. Es smaidīju, zinot, ka ar viņu viss būs kār­tībā.

Cilvēki bija tērpušies krāsainās svētku drēbēs, un magu šallēs bija iešūti krāsaini dārgakmeņi un zeltīti zvaniņi. Es atcerējos Boorda šalli naktī, kad viņš mira, un nodrebēju. Neviens cits, šķiet, par Boordu neatcerējās. Karalis, kā vien­mēr, bija atsvešināts, gandrīz vientuļš savā tronī kopā ar viņu bija tikai Ronada, kā parasti, savā vietā pie Karaļa kājām.

Mūzika mainīja tonalitāti, tā kļuva koncentrētāka, spraigāka.

"Ir laiks," teica mans pavadonis. "Ļauj, es tevi aiznesīšu."

Viņš pacēla mani rokās, un man nekas cits neatlika kā vien turēties viņam ap kaklu. Ap šo brīdi es jau biju piera­dusi pie jaunekļa pastāvīgās klātbūtnes; viņa spēks mani nomierināja, un pastāvīgā vēlme izdabāt patiesībā bija ļoti ērta, ņemot vērā to, cik grūti man būtu pārvietoties pašai.

"Kas notiks?" es iečukstēju viņam ausī.

"Karalis sadziedēs tavu kāju," viņš čukstēja pretī, tad uzsmaidīja. "Tā ir mūsu dāvana tev, Vega. Tu tiksi dziedi­nāta."

Es neesmu pārliecināta, ka to gribu, es nodomāju. Bet man nebija izvēles: diez vai es varēju atļauties atteikties no šīs dāvanas. Es jau biju sabojājusi vienu no Karaļa iecerētajiem pasākumiem, un izjaukt arī šīs svinības būtu nepiedodami. Mana labklājība šeit bija atkarīga tikai un vienīgi no Karaļa labvēlības un tikai tagad, kad redzēju, cik daudz šī labvēlība var sniegt, es pilnībā aptvēru, kas ar mani notiktu, ja es kristu nežēlastībā. Man nebija izvēles. Man bija jāriskē un, stingri ņemot, tā taču bija tikai kāja.

Es stāvēju blakus Karalim, un mana lauztā kāja bija ielikta viņam klēpī. Izrādījās, ka manas kleitas šķēlums bija izveidots īpaši šai pozai, un es nojautu, ka no malas mēs izskatāmies diezgan iespaidīgi pat tagad, kad lielāko daļu kājas klāja apsēji. Pūlis noelsās, kāds pat iesvilpās, un es sajutu, kā man svilst vaigi. Karalis paskatījās uz mani, un pat cauri visiem plīvuriem es sajutu viņa smaidu. Viņš maigi attina saites ap manu kāju, atklādams (es saviebos nepatikā un nebiju tāda vienīgā) uztūkušu, zilganmelnu ādu. Tad Ronada uzsita pa stīgām un Bruģa iedziedājās.

Protams, viss bija pavisam citādi nekā dienā, kad Angi nogrūda no klints. Jā, šis vakars bija domāts mīlestībai un sadziedēšanai, un saaugšanai. Bet pamatā tas bija tieši tas pats: cilvēku apvienošana līdz siržu dziļumiem, barā sasauk­šana, visu jūtu un izjūtu koncentrēšana vienam mērķim, vienai sajūtai gluži kā saules stari, caur lēcu krītot vienā vietā, var aizdedzināt ugunskuru. Toreiz tā bija bērna slep­kavība, atteikšanās no viena no viņiem neviens brugietis to nespētu izdarīt, ja nebūtu burvestības varā. Tagad tas bija mazs brīnums, savainotas miesas un salauzta kaula dziedēšana. Neviens brugietis negribētu no brīva prāta sniegt tādu dāvanu man kilri izcelsmes svešzemniecei.

Es jutu, kā manā kājā ieplūst siltums, un pieturējos pie troņa malas. Šķita, ka pasaule man apkārt vibrē un šūpo­jas, kamēr katra šķiedriņa, katrs kaula gabaliņš atrada savu vietu, saķērās un saauga kopā. Es strauji elpoju, vienlaikus neticot, ka kaut kas tāds ir iespējams, un vienlaikus brīno­ties par milzīgo spēku, ko tas prasīja. Nē, ne no Karaļa viņa seja, lai ari koncentrējusies, nebija nogurusi, un viņa pieskāriens bija mierīgs un maigs, ne mirkli saspringts. Es paskatījos uz pūli un redzēju, ka viņi ir iegrimuši savādā transā, cieši piespiedušies cits pie cita, elpojot vienā elpā. Viņu acis bija kā piekaltas man, bet neredzēja mani tās neredzēja neko. Es pamanīju pūlī Dāra seju; viņš bija aizvē­ris acis, un viņa piere mirdzēja sviedros.

"Tas ir izdarīts," beidzot Karalis teica. Es paskatījos mana kāja izskatījās vesela, pat uztūkums un zilumi bija pazuduši. Karalis staroja priekā, un pūlis uzgavilēja. Es sajutu, kā caur mani traucas emociju straume ikviena doma, ikviena sajūta bija ieguvusi virzienu un tagad plūda uz Karali un atpakaļ, piešķirdama viņam spēku un varenību. Pat tad, ja viņš patiesībā bija tikai starpnieks starp pilsētas ļaudīm un mani, tieši viņš saņēma visvairāk spēka gluži kā dzelzs katls, kurā vārīts ūdens paliek karsts vēl ilgi pēc tam, kad izdzisusi uguns.

Es piesardzīgi nostājos uz savas tikko sadziedētās kā­jas. Tā bija it kā notirpusi, it kā ne gluži mana, bet neap­šaubāmi vesela. Es noliecos Karaļa priekšā, tad pagriezos pret pūli, pasmaidīju un pamāju. Man patiesībā vajadzēja noliekties viņu priekšā, jo tieši viņi bija paveikuši šo brī­numu. Bet es zināju, ka nedrīkst protams, es zināju, tagad es zināju visu par to, kā, pēc Karaļa domām, šim vakaram bija jāturpinās.

Karaļa labvēlība, es sev atgādināju. Bez tam tu taču esi sadziedēta. Izrādi nu drusciņ pateicības.

Un es centos izskatīties tik pateicīga, cik vien iespē­jams, un, starojoši smaidot, devos atpakaļ cauri pūlim. Daudzi no viņiem spēku izsīkumā grīļojās, bet vispārējā noskaņa bija priekpilna un gaiša, un es cerēju, ka viņu emocijas drīz atjaunosies.

Es prātīgi devos uz savu vietu, cenzdamās nepakļau­ties vēlmei pieklibot. Es apsēdos uz sēdekļa, pie kura vēl joprojām stāvēja mans pavadonis tagad viņš izskatījās bāls un noguris, bet neizsakāmi laimīgs.

"Mūsu Karalis ir lielisks," viņš teica.

Es pastiepu roku un noglāstīju jaunekļa matus. Tu esi lielisks, es nodomāju. Tu un visi pārējie Brugas ļaudis. Viņš apsēdās man pie kājām un ielika galvu man klēpī. Es turpi­nāju glāstīt viņa seju, gaidīdama, kad viņš kuru katru brīdi sāks murrāt.

"Vai tu gulēsi ar mani?" viņš jautāja.

"Ko?"

"Es esmu tavs visos veidos," viņš teica. "Varbūt tu to nezināji. Tad nu…" viņš satvēra manu pēdu savā rokā raupjie un stiprie vienkārša cilvēka pirksti uz jutīgas ādas. Es notrīcēju.

"Es par to padomāšu," teicu.

"Nedomā." Viņa plauksta aptvēra manu pēdu.

Jauna meitene atnesa man dzērienu. Tas bija tumšs un rūgts.

"Viņš teica, ka tu nedrīkstot dzert ne sidru, ne vīnu," meitene paskaidroja. It kā man citādi būtu piedāvāts vīns.

"Kas teica?"

"Dziednieks Dārs."

Es paskatījos, un tur jau viņš bija, viens no pūļa vie­nīgais no visiem, kas valkāja pelēku apmetni. Viņš mani vēroja, un pēkšņi es sajutos neveikli. Man apkārt bija cil­vēki, kuriem es pat nezināju vārdus, bet no kuriem sta­roja tīra un maiga iekāre, tik spēcīga, ka es jutu to kā siltu ūdeni sitamies pret savām kājām pret vēderu pret krūtīm. Dārs pasmaidīja; tas bija piespiests smaids un par vēlu sniegts, bet es ari pasmaidīju par spīti. Vai vismaz vēlējos pasmaidīt par spīti. Bet mans smaids bija lēns un baudkārs, nepavisam ne tāds, kā es biju gribējusi, un īpaši, ne jau uzsmaidot Dāram. Bet man nebija iespējas izskaidrot. Dārs pagriezās un nozuda pūlī.