"Dzer," jauneklis man pie kājām teica, un es dzēru, ieelpodama ogu un dzelzs smaržu, noreibdama līdz ar visiem.
"Vai vēlies…"
"Es vēlos palikt un vēl paskatīties. Un kaut ko apēst."
Viņš apklusa, samulsis par manu negaidīti vēso atbildi, un tā nu mēs klusēdami sēdējām un vērojām deju krāsainas lentes un puķu vītnes, un ugunskuri, un cilvēku
plūsma alkainā, izmisīgā, pāri plūstošā priekā.
*
Nepagāja ilgs laiks, kad mans pavadonis sāka dungot līdzi dziesmai, šķietami pavisam aizmirsis manu atraidījumu.
"Tu esi tik laimīgs," es teicu.
"Protams, es esmu laimīgs." Viņš atgāza galvu, lai varētu ieskatīties man sejā viņa acis pustumsā mirdzēja lielas un tīras.
"Vai tad tu nepazini cilvēkus, kas nomira raktuvēs?"
"Protams, pazinu. Viens no viņiem bija mans draugs, otrs māsas mīļotais."
"Tu viņus neatceries?"
"Mēs apbērējām viņus ar godu. Un tagad mums jādzīvo tālāk, lai viņu gari mūs vairs nevajātu." Viņš pasmaidīja. "Mums tagad ir vairāk darba, jo daži biedri ir miruši."
"Jūs atkal strādājat raktuvēs?"
"Nūja. Mēs tikām vaļā no Anges, kurā bija visi ļaunie gari, un tagad atkal varam droši strādāt. Nekas slikts nav noticis."
"Un mirušais mags? Boords? Vai tad jūs par to neuztraucaties?"
"Mana māsa priecājas, ka viņš ir miris. Gan jau viņai ir iemesls. Tāpēc ari es esmu laimīgs."
"Bet magus taču parasti nenogalina?"
Viņš nepacietīgi nopūtās. "Tad lai arī magi par to uztraucas. Es izbaudu svētkus, un tu arī varētu tos izbaudīt. Jau rit būs atkal parasta diena. Un noslēpumi atrisināsies paši, bez manis un tevis."
"Un ja nu ne?"
"Tad tie nav svarīgi," viņš atbildēja un noskūpstīja manu plaukstu. "Tu pārāk daudz uztraucies. Labāk nāc dejot, tu taču tagad to vari."
Es papurināju galvu. Tur viņi visi bija dejotāji, dziedātāji, svinētāji. Es skatījos, kā magi iejaucas pūlī, kā viņi sildās emociju jūklī. Ikvienam bija mirdzoša šalle un krāsains apmetnis, un neviens no viņiem ne par ko neraizējās.
Dāru starp viņiem es neredzēju.
"Tiešām, nāc dejot," jauneklis uzstāja.
"Nē," es teicu un sabužināju viņa matus. "Man jāiet gulēt."
"Tad es nākšu līdzi."
Es iesmējos. "Nē. Atrodi sev citu meiteni." Es noskūpstīju viņu uz galvas virspuses un devos prom, slēpdama seju no svinētājiem, slēpdama acis, kurās nebija ne kripatiņas prieka.
Varbūt ar viņiem viss bija kārtībā. Varbūt viss bija pareizi. Varbūt vaina bija tikai manī. Šīs skumjas svinību vidū, šīs pēkšņās sāpes, apzinoties, ka beigu beigās es vienmēr esmu viena. Es biju vienīgā tāda šajā svinētāju pūlī.
Un šo sajūtu es nesu sevī kā dārgu un smalku vāzi. Sajūtu, kas man teica es vēl joprojām esmu es pati. Vēl joprojām ne viena no viņiem.
15. nodaļa
Daži teic, ka maģijas noslēpumi ir pamazām nozaudēti laika gaitā līdz ar mācekļa un skolotāja saišu vājināšanos. Citi teic, ka maģija pastāvīgi mainās, tāpat kā mainās tās lietotāji.
Lai kā tas nebūtu, katrs mags savulaik ir bijis pārsteigts un apmulsis par jaunu pavērsienu šajā mākslā.
no Egra "Pārskata par maģijas novirzieniem"
Es nezināju, kurp kājas mani nes, līdz attapos pie slimnīcas durvīm. Naktī šī vieta šķita pamesta kā jau tam būtu jābūt, ja pilsēta svin svētkus un dara to tik vienotā elpā un ritmā, ka ikviena sāpe, ikviens nelabums tiek maigi izlabots, gādīgi sadalīts uz visiem. Visi logi grima tumsā, izņemot vienu. Nelielais dārziņš, kas dienas laikā izskatījās tik vienkāršs, gandrīz pamests, bija pārvērties: nakts tumsā puķes bija atvērušas savas perlamutra mutītes, lai iedzertu vēso gaisu.
Uz bridi es šaubījos, galvenokārt tāpēc, ka biju iereibuši un nez kāpēc kaunējos par to. Lai arī man taču bija jādzer. Vienalga: šis pats reibums deva man drosmi pieklauvēt pie durvīm, atvērt tās un ieslīdēt priekštelpā.
Ari tā izskatījās citādi: no logiem krita rēna gaisma, piešķirot katrai lietai savādu formu. Atvērās durvis, un gaismā stāvēja Dārs.
"Kas tur ir?"
"Tā esmu es, Vega."
"Vai kaut kas noticis?" Raizes viņa balsī.
"Nē. Viņiem vienkārši ir pārāk labi. Es neesmu pie tā pieradusi."
"Nūja." Viņš bridi klusēja. "Man likās, ka tev kaut ko no šejienes vajag."
"Nē."
Patiešām, ko man no šejienes vajadzēja? Ko es gribēju? Es atkāpos. Prātīgāk būtu doties uz savu istabu pilī un izgulēties. Lai kas arī tas nebūtu, kas man šobrīd kaiš. Es biju skumja un nobijusies, un kaut kas drebēja man krūtīs, trīsēja acu kaktiņos, un man šķita, ka es varētu apraudāties vai smieties un ka vienīgais veids, kā atrast kaut nosacītu mieru, būtu pieķerties pie Dāra kā slapjai rudens lapai, lai viņš nekad nelaiž mani vaļā. Labi, ka šeit bija tik tumšs. Es biju pilnīgi piedzērusies, jā, piedzērusies un nesakarīga.
"Vai tad tev nebija tas pielūdzējs?"
"Puišelis." Es nenoteikti pamāju ar roku. "Nu, ne puišelis, bet… viņš ir tik laimīgs. Neraizējas nu nemaz."
"Viņš nenes pasauli uz saviem pleciem?" Es dzirdēju, ka Dārs smaida, bet tas bija rūgts smaids un bez mazākā prieka.
"Neko viņš nenes," es teicu. "Es viņam būtu balasts, pie kā pieturēties, lai neaizlidotu prom."
Dārs paspēra soli tuvāk. Es atkāpos. It kā viņa klātbūtne kaut ko manī varētu mainīt, it kā tā varētu pamodināt kaut ko tādu, ko es nevarēju nosaukt vārdā, bet pazinu tik labi: kaut ko tumšu un dziļu, un elpojošu. To, kas bezmēness naktīs vēlās kā vilnis, kas kustējās manī, it kā pasaule būtu grūsna un tās bērnam būtu jādzimst caur mani jādzimst vai jāizlaužas cauri manai miesai kā nebeidzamai melnai upei.
"Tu baidies no manis," Dārs teica. Viņa balsi nebija prieka un lepnuma par to drīzāk skumjas un apjukums.
"Ne jau no tevis."
"No kā tad?" Viņa balss bija klusa, ne skaļāka par čukstu. "Ja kāds mēģina nodarīt tev pāri…"
"Nē. Ja nu vienīgi es pati."
Viņš paspēra soli vēl tuvāk, un man vairs nebija, kur atkāpties. Ar muguru piespiedusies koka durvīm, es jutu, kā tās vibrē manas sirds ritmā dobji un stipri.
"Tu?"
"Es baidos no sevis."
"Nevajag." Dāra balsī atkal bija dziednieka miers, un es aizvēru acis kāda jēga turēt tās vaļā un klausījos viņā, sajutu viņa kustības ar iepriekš nepazītu maņu. "Vega, tu vienkārši esi nogurusi, un tev visapkārt ir bijis par daudz maģijas. Dziedināšana. Dzērieni. Tas viss tevi nogurdina, tāpēc ari šīs sajūtas. Labi, ka atnāci šeit."
Es strauji ievilku elpu. Es pat nezināju, ka biju pārtraukusi elpot un kāpēc. Viņš bija tik tuvu. Ja es pastieptu roku, lūk, tā jā, tieši šādi -, tad es pieskartos viņa plaukstai. Viņš satvēra manus pirkstus delnā. Viņa roka bija vēsa un mitra, it kā viņš pirms nākšanas pie manis būtu nomazgājis rokas. Nākot skatīties, kas ir ieradies tumsā, laikā, kad ikvienam būtu jāsvin. Ja es ieklausītos, varētu pat dzirdēt mūziku tur, tālumā. Un, ja es pieliektu galvu un pavirzītos, lūk, šādi…