Es sakustējos, un Dārs mani apskāva, maigi piekļaudams manu galvu sev pie pleca, lai es nevarētu viņu noskūpstīt. Es jutu viņa elpu. Es trīsēju, rasas lāse zirnekļa tīklā, es trīsēju, nezinot, kad kritīšu, bet es zināju, ka tā notiks.
"Nāc nu," viņš teica un noskūpstīja mani virs auss. Tas bija gluži kā tas skūpsts, ko es sniedzu skaistajam brugiešu zēnam, nav tava vaina, tu esi mīlams un iekārojams, bet tas nenotiks, ne šonakt un ne ar mani. Es nopūtos, pasmaidīju un cieši aizžmiedzu acis, lai nesadomātu raudāt. Dārs turēja mani vēl mirkli, tad lēni palaida vaļā. Viņa roka vēl brīdi palika uz mana vidukļa, lai pārliecinātos, ka es negrīļojos.
"Nāc, Vega. Es tieši pie kaut kā strādāju, un man noderētu tavs padoms."
"Es diez vai ko sapratīšu," atbildēju. Mana balss bija pavisam normāla.
"Sapratīsi. Tu esi daudz gudrāka, nekā pati domā. Un daudz…" viņš klusi iesmējās, neatrazdams īsto vārdu. "Nu, jebkurā gadījumā būs patīkami tev izrādīties."
Un es sekoju Dāram. Viņa roka vēl joprojām bija ap manu vidukli, es laikam taču biju iereibuši un nedroša uz kājām un nedomāju ar galvu. Es pati nesapratu, kas man bija uznācis un kāpēc es tagad nemaz nemulsu ne no tā, ka biju viņam tuvojusies, ne no tā, ka viņš mani nevēlējās.
Viņš ir dziednieks, es beidzot nospriedu. Gan jau sievietes mūždien tā dara. Un vīrieši arī. Viņš ir pieradis.
*
Dāra kabinets bija daudz nekārtīgāks, nekā es būtu varējusi iedomāties. Tas radīja sajūtu, ka viņš šeit pavada tikpat daudz laika, cik mājās, kā tas droši vien ari bija. Galds bija nevainojami tīrs, un plauktā virs tā bija rinda dažādas formas trauku, dažas vietas starp tiem bija brīvas.
Tā bija vienīgā patiesi kārtīgā telpas daļa. Visur citur bija visdažādāko lietu haoss: grāmatas, papīra rituļi, kaltēti augi, kas buntltēs nokarājās no griestiem, tukšas krūzes (droši vien dzeršanai, nevis ārstniecībai) un vēl neskaitāmi sīkumi: miniatūras glezniņas, dažas rotaļlietas, bērna zīmējumi, daži dīvaini akmentiņi un zariņi, kā ari tūkstoš citu lietu.
"Tev ir bērni?" es jautāju. Nez kāpēc es par to nebiju pat iedomājusies, lai ari Dāram pilnīgi noteikti varētu būt pārītis bērnu.
"Ko?" viņš pārsteigts izsekoja manam skatienam, tad iesmējās. "Nē. Bērnu man nav. Rotaļlietas bija domātas Angei es ar viņu strādāju."
"Kā viņai iet?"
"Labi. Viņa ir ļoti enerģiska, bet, cik saprotu, viņa vienmēr tāda ir bijusi. Burvīgs bērns ar milzīgām spējām."
"Un…?"
"Un tas ari viss. Viņa ir vesela un apmierināta viss notikušais ir viņu nedaudz satricinājis, bet ne tik daudz, kā es būtu gaidījis." Viņš bridi klusēja. "Nekādu briesmoņu. Nekādu mirušo garu."
"Varbūt tādu nemaz nav bijis."
"Es nezinu. Ronada un Nadors raktuvju alās atrada mirušo kaulus. Pat gandrīz veselu laika gaitā sarāvušos un izsusējušu, bet tomēr bērna līķi. Tas viss ir ļoti savādi."
"Tad mirušie tur tomēr ir?" Es pēkšņi noskurinājos, iedomājusies, ka Anges vietā es būtu varējusi atrast bērna līķi. Vai ja mēs būtu viņu tur atstājuši, viņa pati kļūtu par tādu laika gandrīz neskartu līķi.
"Jā. Es tikai nezinu, cik daudz tas nozīmē."
"Varbūt hrili bija iekļuvuši Angē un pēc tam viņu pameta."
"Tad tam ir bijis kāds iemesls. Vai vēlies kaut ko iedzert? Es tieši gribēju pagatavot tēju."
"Jā. Man ari, lūdzu," es teicu. Un starp mums viss bija pavisam normāli un parasti, un nekas nebija slikti ne tas, ko viņš bija nodarījis man, ne tas, kā es pati biju ielauzusies pie viņa. Nekādas neveiklības, nekādas sajūtas, ka viss ir aplam, lai arī, ja tā padomā, viss bija aplam. Bet tagad es negribēju par to runāt. Negribēju atvainoties vai dzirdēt atvainošanos. Tikai šī nakts, un gan jau rit mēs atradīsim jaunus veidus, kā visu sabojāt.
"Apsēdies. Paskaties."
Es paklausīju. Uz galda bija Zaķa rādītās grāmatas zīmējuma kopija tā daļa, kur bija salauztie un salabotie trauki. Šī kopija bija tikai skice, un pieraksti bija citā, iespējams, Dāra rokrakstā. Dārs man izskaidroja attēlā redzamo.
"Ikviens cilvēks ir kā trauks, kurā ielietas viņa jūtas un emocijas. Ja trauks ieplīst, cilvēks saslimst vai kļūst nelaimīgs, apsēsts vai nedaudz jucis. Reizēm trauks saplīst pavisam un nevar vairs saturēt nekādas emocijas vai jūtas. Parasti tas izraisa nāvi, bet bērns var izdzīvot. Tā rodas apmainītie bērni.
Pastāv daudz veidu, kā salabot saplīsušus traukus, kā redzi, daži no tiem ir dabiski un citi maģiski, un lielākā daļa ir abējādi. Es cenšos saprast, kas ir izārstējis Angi, jo viņa noteikti nebūtu varējusi izveseļoties pati un vēl jo mazāk tikai ar vienkārša cilvēka palīdzību."
"Un kā tev izdodas?"
"Nekā. Man ir jābūt ļoti uzmanīgam galu galā man nav ne mazākās vēlēšanās Angi salauzt, mēģinot izprast, kas tur viņu kopā. Bet sajūta ir tāda… it kā viņa vispār nebūtu skarta. Tas mani pārsteidz visvairāk."
Dārs nolika uz galda krūzi ar karstu dzērienu mežrozītes un vēl kaut kas, ko es nepazinu, droši vien saknes, kas piešķīra dzērienam dziļu zemes smaržu. Es sapratu, ka esmu apsēdusies Dāra krēslā, un jau gribēju celties, bet viņš uzlika rokas man uz pleciem un viegli noturēja mani. "Sēdi vien. Tev nevajadzētu stāvēt kājas dēļ. Es brīnos, kā tev nesāp."
"Sāp, bet ne ļoti."
"Nu, nav mana daļa kaut ko teikt par to, kā Karalis tevi izārstēja," Dārs teica, bet man kļuva diezgan skaidrs, ko viņš teiktu, ja tas būtu pieļaujams. "Bet noteikti saki, ja sāpes nepāriet vai ja tev kļūst grūti staigāt."
Viņš aizdomājies sakārtoja man matus, un uz mirkli es zaudēju koncentrēšanās spēju. Man nācās saņemties, lai pievērstos sarunas tēmai.
"Varbūt viņa nemaz nebija salūzusi," es teicu.
"Kas tad?"
"Ange. Varbūt viņa nebija salūzusi. Varbūt ar viņas trauku notika kaut kas cits. Nezinu, kas. Ja, piemēram, viņa kļuva mīkstāka, caurlaidīgāka kā samircis māls vai kā tīkls, kas aiztur lielās zivis, bet laiž cauri mazās. Varbūt viņas tīkla acis palielinājās." Es centos izpaust savas domas vienkārša cilvēka vārdos.
"Interesanta doma."
"Tā kā, piemēram, kūdra. No sausas kūdras var gatavot podiņus tie labi noturēs zemi vai pat īsu mirkli ūdeni. Tikko kūdra samirkst, uzreiz viss sūcas tai cauri, un beidzot ari podiņš saplīst."
"Es nekad neesmu redzējis kūdras podiņu," Dārs teica.
"Es tādus gatavoju bērnībā." Es atcerējos visas dienas, kuras biju pavadījusi, gatavojot kūdras podiņus, māla podiņus, klūgu groziņus un tāss cibiņas, ādas un linu maisiņus, visdažādākās lietas, kas kaut ko varēja sevī saturēt, kā es izzināju, kur ko var uzglabāt un ko nevar. Saraucu pieri, mēģinādama saprast, vai tā bija Zaķa ierosme bet, ja tā, tad viņš bija to man uzdevis pietiekami neuzkrītoši, lai nesabojātu spēles prieku."
"Tad, tavuprāt, tā varbūt nemaz nebija maģija, un noteikti ne mirušo gari. Vienkārši kaut kas ja tā var teikt samērcēja Angi, un pēc tam viņa izžuva. Jautājums ir: kas mainījās?" Dārs beidzot pārstāja spēlēties ar maniem matiem, bet viņa rokas vēl joprojām bija man uz pleciem.
"Viņa bija zaudējusi skolotāju. Un pēc tam jūs viņu gandrīz nogalinājāt. Nezinu, varbūt tam bija kāda nozīme," es piezīmēju.
"Jā. Bet, domāju, es būtu atpazinis šoka pazīmes. Nāve un nāves briesmas šeit nav nekāds jaunums. Ar Angi notika kaut kas cits kaut kas tāds, ko es iepriekš neesmu redzējis. Ko jūs abas darījāt pēc nolēkšanas no klints?"
"Es centos noturēt Angi virs ūdens. Vai tad viņa tev neizstāstīja?"
"Viņas atmiņas ir ļoti saraustītas. Un es gribu dzirdēt tavējās."