"Es viņu turēju virs ūdens. Tad es viņai teicu, lai mēģina glābties. Tā vismaz man šķiet." Es saraucu pieri. Manis pašas atmiņas nebija diez cik skaidras, un turklāt man vajadzēja saprast, cik daudz es varu Dāram stāstīt, neatklājot, ko patiesībā zinu par maģiju. "Katrā ziņā viņa uzrāpās uz akmens. Un iedeva man roku. Vai varbūt es iedevu viņai roku. Es vairs neatceros, ko mēs darījām, es it kā atceros mūsu abu sajūtas… un man sāpēja kāja. Un bija ļoti vientuļi. Bet mēs bijām vienas uz akmens. Mēs apēdām to, kas mums bija, viņas maizi un manas ogas."
Dārs paberzēja manus plecus. Tikai tagad es apjautu, ka biju saspringusi. "Kādas ogas?"
"Sanni ogas. Tās palīdzot pret kalnu slimību. Man nekā cita nebija."
"Kalnu slimību?" Dārs mitējās masēt manus plecus. "Par ko tu runā?"
"Tā ir bīstama?"
"Nav ne mazākās nojausmas. Es vispār par tādu neesmu dzirdējis. Pastāsti, kā tā izpaužas."
"Nezinu. Man vienkārši teica, ka es varot dabūt kalnu slimību, un iedeva sanni ogas, lai es nesaslimtu. Un tad es iedevu ogas arī Angei." Man radās sajūta, ka varbūt tā tomēr nav bijusi laba doma kurš tad dod citiem zāles vienkārši tāpēc, ka tās ir garšīgas un pašam nav kaitējušas?
"Es varu iedomāties vairākas vainas, kas var rasties no kāpšanas kalnos, bet nevienu, ko ārstē ar ogām," Dārs teica. "Vai varu tās apskatīt?"
Viņš paņēma manas atlikušās ogas es vēl joprojām nēsāju tās līdzi -, pārskaitīja un ielika atsevišķā trauciņā.
"Tās ir bīstamas?" Es sajutu, ka ir vēls un ka esmu nogurusi.
"Cik ilgi tu jau esi tās lietojusi?"
"Kopš šeit ierados."
"Tad droši vien tev nekas nekaitēs. Mēs tās varēsim izpētīt rit, kad abi būsim nomodā."
"Ir vēls, vai ne?"
"Jā." Viņš palīdzēja man piecelties no krēsla mana kāja bija kļuvusi nedaudz stīva -, un mēs devāmies prom no slimnīcas. Tikai pagriezienā es sapratu, ka Dārs tur mani pie rokas.
"Man jādodas uz pili, man tur ir istaba," es teicu.
"Šonakt tu gulēsi pie manis. Man nav ne mazākās vēlēšanās ļaut tev iet visu ceļu līdz pilij cauri pilsētas laukumam, kas vēl joprojām būs pilns ar svinētājiem. Tici man, viņi visi gribēs ar tevi dejot, un diez vai kāds gribēs ļaut tev gulēt vienai."
Es gribēju iebilst, bet neatradu nevienu sakarīgu iemeslu. Dārs norādīja uz nelielu divstāvu māju skaidri redzams, ka to bija būvējuši kilri un tagadējais īpašnieks bija pielicis lielas pūles, lai to saglabātu.
"Es dzīvoju tur. Daudz ērtāk un tuvāk."
Es pat nezināju, ka Dārs mags un dziednieks dzīvo pilsētas nabadzīgākajā daļā. Varbūt tāpēc, ka tas bija tuvu slimnīcai, bet varbūt viņam vienkārši nebija tik lielas ietekmes, kā magam pienāktos. Bet mani, protams, viņa māja acumirklī savaldzināja tās glītie kokgriezumi un līksmā, augšuptiecīgā uzbūve.
"Manas mājas ir arī tavas mājas," viņš pēc bruonu paražas teica.
Tagad es vairs nedrīkstēju atteikt.
16. nodaļa
*
Es esmu izmēģinājusi dažādas indes, bet neviena no tām nav tik stipra kā ekstrakts no sāpinātas sievietes sirds.
no Guddas Apburošās "Dziednieces un spīdzinātājas dzīves"
Dāra māja man acumirkli šķita pazīstama lielākoties kilri iekārtojuma dēļ. Tā izskatījās tieši tāda, kādai mājai jāizskatās. Tā pat smaržoja pareizi. Es atradu sev vietu šūpuļkrēslā un nospriedu, ka noteikti varu šeit kādu laiku palikt.
"Nemaz neesi tik miegaina?"
Dārs uzpūta krāsns oglēm, un tās meta sarkanu gaismu viņa sejā. Es miegaini vēroju viņa profilu, domādama par to, cik viegli un ierasti viņš aizveda mani pie sevis mājās, domādama par to, cik daudz citu sieviešu viņam uzticas tā, kā uzticos es. Un es prātoju, vai tādēļ es esmu muļķe vai ne. Bet varbūt muļķīgi bija vispār par to domāt.
"Ei… tu guli?" viņš jautāja.
"Nē. Es domāju."
"Par ko?"
Viņš no spaiņa ielēja ūdeni divās krūzēs, iedeva vienu man un apsēdās.
"Es domāju…" Godīgi sakot, tajā brīdī es domāju par to, kā viņam pārliecinoši samelot, jo būtu pilnīgi nepieņemami pateikt vīrietim un turklāt vēl magam -, ka es domāju par viņa rokām, par viņa pieskārienu, par to, kā viņa elpa pieskārās maniem matiem. Un vēl es domāju, ka pilnīgi noteikti esmu iereibuši un ka man vajadzētu beigt šādi domāt.
"Es domāju par to, cik daudz tu man stāsti. Par maģiju. Burvji taču tā nedara."
Viņš bridi klusēja, un es sapratu, ka man bija taisnība viņš nemaz nedrīkstēja tik daudz ar mani runāt par maģiju. Tas nozīmēja, ka viņš droši vien bija ieplānojis izdzēst man atmiņu vai tamlīdzīgi. Jo puse no maģijas spēka ir tajā, ka vienkāršie ļaudis nezina, ko tā spēj un ko nespēj.
"Tu jau tā zini pārāk daudz ar to vien, ka esi iesaistīta šajos notikumos," Dārs beidzot teica. "Un tu jau tagad pilnīgi nepareizi reaģē uz maģiju."
"Kā nepareizi?" es jautāju, lai ari man bija bail dzirdēt atbildi.
"Piemēram, šodien. Atceries visi svinēja, bet tu atnāci uz slimnīcu. Viena pati. Un pat ne pārāk iereibuši."
"Pieņemsim." Par to neiereibšanu es varētu viņam iebilst, bet man nebija ne mazākās vēlmes par to vispār runāt.
"Tad stāsti." Ogles bija satumsušas, un Dāra seju klāja ēnas. "Vai tu juties tā, it kā būtu ārpus tā visa? Vai tu juti vientulību pūļa vidū, sāpes no tā, ka nejūti to, ko jūt viņi? Nejūti to, par ko zini tev to vajadzētu just?"
"Es esmu svešzemniece. Es neesmu piederīga." Es centos runāt neitrāli.
"Vai ir bijis kāds laiks, kad tu esi bijusi piederīga?"
"Es neatceros."
"Nu re."
"Man šķita, ka tas ir normāli. Ka daudzi cilvēki tā jūtas."
"Tā ir daļa no pieaugšanas. Jā. Bet tavā vecumā… nē. Tev jau būtu vajadzējis kļūt par daļu no kopienas, tev jau būtu vajadzējis iemācīties plūst vienā straumē ar viņiem."
Es klusēju. Es biju pārbijusies. Es iztēlojos, kas būs viņa nākamie vārdi par mani kā par slēptu magu, par mani noziedznieci un par sodu, kas šādam magam pienākas Brugā.
"Tu neesi tāda kā citi," Dārs teica, un viņa balss bija pārsteidzoši maiga. Viņš paliecās uz priekšu, un es varēju sazīmēt viņa seju. "Varbūt tu esi reiz salūzusi un pēc tam pati sadziedējusi sevi. Varbūt tu esi bijusi nedaudz citādi veidota jau no paša sākuma. Tāpēc tu esi nelaimīgāka par citiem bet es domāju, ka tas ir ari nācis tev par labu."
"Tu esi pārliecināts?" Savā ziņā bija labi, ka viņš bija izdomājis mani pažēlot, nevis noskaidrot patiesību.
"Tava spēja pretoties maga gribai savā ziņā ir priekšrocība." Viņš piecēlās un sniedza man rokas, lai palīdzētu piecelties. "Tu gan pretojies par daudz. Lielākajā daļā gadījumu magiem tas nepavisam nepatīk. Bet gan jau tu pati to zini."
"Es zinu." Es biju zaudējusi balsi un varēju tikai čukstēt.
"Labi. Un tagad nāc." Viņš veda mani uz savu guļamistabu. Es nemaz nepretojos. Kā jau tas pienākas vienkāršam cilvēkam. Es tikai izliekos, es sev teicu. Es tikai plūstu ar straumi, es nepievēršu sev lieku uzmanību. Tā ir tikai… Bet es nezināju, kas tā bija, patiesībā es nezināju neko. Vai tā bija kāda man nezināma burvestība, ko Dārs izmantoja, lai padarītu mani domāt nespējīgu?
"Baidos, ka gulta nav pārmēru ērta." Viņš pacēla segu. "Lien iekšā."
Es tā ari darīju.
Viņš apsedza mani un apsēdās blakus. "Tu smaidi," viņš teica.
"Miegaina."
"Labi. Tad guli."
Es aizvēru acis un sajutu gultas dēļus spiežamies sev sānos. Sasodīts. Pat tad, ja viņam ir tik daudz sieviešu, kā es esmu iedomājusies, es stipri šaubos, ka viņas ir ar mieru gulēt šajā gultā. Es nesaprotu, kā vispār kāds var gribēt tajā gulēt. Un tomēr plānais spilvens smaržoja pēc Dāra matiem, un segas raupjais audums noteikti bija tas pats, ko viņš izmantoja savam apmetnim. Es iztēlojos, kā viņš nogriež gabalus no milzīga, pelēka auduma baķa, lai pagatavotu teju visu, kas viņa saimniecībai un garderobei vajadzīgs. Vienkārši un praktiski.