"Es aizņemu visu vietu," es nomurmināju.
"Gan jau es atradīšu, kur gulēt."
Bet viņš pat nepavirzījās prom, un man nebija nekas pret to, ka viņš tur sēž un vēro mani. Šķita, ka viņa skatiens ir tik silts kā ogles krāsnī, tik maigs kā vasaras diena, kad gaiss šķiet dzīvs un biezs, kad šķiet, ka pasaules elpa ietin tevi neredzamā segā.
Es domāju, ka viņš man pieskārās uzlika roku uz segas, nolika savu plaukstu blakus manai. Iā bija ilga un lēna kustība, un pēc kāda laika es atvēru acis viņš vēl joprojām skatījās uz mani.
"Dār?"
"Mhm?"
"Ko tu dari?"
"Domāju."
"Par ko?"
Ieelpa, klusums.
"Par tevi."
*
Es pamodos viena un sajutu tikko ceptas ani maizes smaržu. Saule iespīdēja man acīs, un es saviebos. Kas tas par cilvēku, kas tīšām novieto gultu tā, lai katru ritu saule spīdētu viņam acīs? Es biju pieņēmusi, ka magi, kas var gulēt, cik vien viņiem iepatīkas, šo iespēju ari izmanto. Acīmredzot Dārs to nevēlējās.
Izgājusi no istabas, es ieraudzīju uz galda brokastis vienam cilvēkam. Dāra tur nebija, bet es dzirdēju nemelodisku dungošanu no otrā stāva un nospriedu, ka tam jābūt viņam. Es paņēmu gabalu maizes un kāpu augšup.
Dārs strādāja plašā, labi izgaismotā istabā, kuru viņš bija pamanījies piekraut ar mēbelēm, sīklietiņām un dažādiem traukiem. Mierīgais, nesatraucamais dziednieks un šī haotiskā istaba, un pilnīgais melodijas trūkums. Bet patiesībā šī viņa personiskākā daļa man pat patika labāk nekā ideālā fasāde.
"Paēdi?" Viņš apjautājās, pat nepapūlējies pagriezties. Viņš bija aizņemts pie sava darba galda līdzīgi kā slimnīcā, ari šeit tas bija nevainojami tīrs un kārtīgs.
Es iebāzu mutē pēdējo maizes kumosu. "Jā."
Bridi vilcinājusies, nolēmu, ka esmu svešzemniece bez jelkādas izpratnes par pieklājību un taktu, tā ka man nebija jāgaida atļauja, lai ieietu istabā. Turklāt mani ļoti interesēja, ko viņš dara. Es nostājos Dāram blakus un skatījos, kā viņš nelielā akmens piestā sagrūž manis dotās ogas.
"Tad šīs ir zāles, ko jūsējie lieto," viņš it kā starp citu teica. "Pret kalnu slimību."
"Ne jau pilsētnieki, viņiem neko tādu nevajag. Bet ceļotājiem acīmredzot vajag."
Viņš piesardzīgi nogaršoja nedaudz ogu masas. "Savādi. Tad jau arī bruoniem to vajadzētu bet es nekad neesmu redzējis šīs ogas."
Es paraustīju plecus un pievērsos skapītim virs galda. Tas bija izturīgs, ar labi veidotu atslēgu. "Ko tu tur glabā?"
"Visu ko." Viņš brīdi apdomājās. "Griezies riņķī. Neskaties."
Es paklausīju. Atslēga krakšķēja es varēju iedomāties, cik sarežģīts ir tās mehānisms, un tad viegli nočīkstēja eņģes.
"Vari skatīties."
Skapītī stāvēja vesela rinda pudelīšu, tūbiņu un podiņu, visi rūpīgi aizvākoti un aplīmēti ar etiķetēm.
"Kas tur ir?"
"Indes," Dāra balss vēl joprojām bija nevērīga, bet es jutu, cik uzmanīgi viņš mani vēro. "Skaties, bet neaiztiec."
Pagāja labs bridis, līdz es sapratu, kā man būtu jāredz, kas atrodas slēgtos traukos. "Es nemāku lasīt, Dār. Es taču neesmu mags."
"Piedod. Jā, nu tātad tur ir granars, ronna, dragga jā, pēdējā nav indīga, bet man nav ne mazākās vēlēšanās, lai tā nonāktu svešās rokās, džeilajs, oodre…"
"Džeilajs," es teicu. Šo vārdu es pazinu.
"Tu par to esi dzirdējusi? Tas ir kilriiešu valodā. Es vēl neesmu to izmēģinājis, tāpēc nezinu, kāda ir tā iedarbība."
"Uz ko tad tu to izmēģinātu?" Es no visa spēka centos izklausīties mierīga un panākt, lai manā balsī neieskanētos bailes. Nedomā par to. Viņš taču neveiks ar tevi eksperimentus. Ja viņš to gribētu darīt, tad taču tev to neteiktu. Lai arī viņš taču neko nav teicis, un tu nemaz nezini…
"Kā uz ko?" Dārs izklausījās pārsteigts. "Protams, uz sevi. Tāpēc jau es cenšos vismaz kaut ko uzzināt par to, ko nogaršoju."
"Es būtu domājusi, ka tu izvēlies saviem izmēģinājumiem citus."
"Un kā tad es varētu paļauties uz viņu atstāstu? Pārāk sarežģīti. Un bīstami ari es taču negribu nevienu nogalināt. Tās taču ir indes."
"Tad kāpēc tu vispār turi tās mājās?"
"Tā ir drošāk. Es daudz ko glabāju slimnīcā, bet… Daži labi kļuva ziņkārīgi. Nav ko kārdināt ļaudis. Reizēm taču šķiet, ka ir pilnīgi attaisnojami nogalināt kādu, kas tev ir nodarījis pāri? Vienalga, ko tas prasītu?" Dārs bridi klusēja, bet es neatbildēju. Viņš paraustīja plecus. "Jebkurā gadījumā es nolēmu, ka labāk to visu glabāt mājās aiz atslēgas."
Es mēģināju saprast, ko šis dīvainais cilvēks domāja. Džeilajs viņa mājās, un viņš vēl domā to izmēģināt.
"Tātad, Vega, tu zini kaut ko par tā iedarbību?"
Es satraukti prātoju, cik daudz es varu atļauties pateikt.
"Vienkāršajiem cilvēkiem tā ir inde," es beidzot teicu. "Nogalina gandrīz uzreiz. Un, cik saprotu, diezgan sāpīgi."
"Un magiem?"
"Magiem un bērniem tā nekaitē tik ļoti. Katrā ziņā ne mazās devās. Dažreiz to izmanto, lai atklātu viltus magus ja kāds ierodas pilsētā, paziņo, ka ir mags, un cer, ka pret viņu atbilstoši izturēsies."
"Un kāds tad ir efekts?"
Es vilcinājos. "īsti nezinu. Sillā tas nekad nav izmantots."
"Nu tad atliek tikai noskaidrot," Dārs teica un pasniedzās pēc trauciņa ar džeilaju.
"Pagaidi! Nē!"
Zaks paņēma trauciņu ar smalki saberztu pulveri. "Tikai drusciņ, Nela. Pasaki, kā garšo. Pastāsti, kā jūties."
"Kas tad nu?" Dārs apjucis paskatījās uz mani. "Tu taču teici, ka magiem tas nav nāvējošs."
"Tas nav nāvējošs, bet tas nenozīmē, ka nesāp. Tāpēc jau Sillā tas nav izmantots pat īsti magi nelabprāt vēlētos pakļauties pārbaudei, tāpēc, ja arī Sillā ierodas kāds nepazīstams mags, viņš cenšas neizaicināt vietējos. Un parasti var uzrādīt apzīmogotu vēstuli no sava meistara. Viņi ir gatavi uz visu, lai tikai nebūtu spiesti to izmēģināt." Protams, bija vēl bīstamākas metodes nekā džeilajs piemēram, galavārds -, bet tās izmantoja tikai tad, ja nepastāvēja ne mazākais iemesls atstāt tiesājamo starp dzīvajiem.
Visa pasaule mīksta un virpuļojoša, un mans ķermenis nospriegots, skanošs kā aizžņaugts kliedziens, kā šņuksts. Tad nevaldāmu emociju vilnis, emociju, kuras es pat nepazinu pirms tam, kuras es līdz tam nebiju atzinusi. Bet tās visas bija manas šīs dusmas, šis naids, šī vēlme nogalināt ar visu maza bērna spēku es metos pret Zaķu, skrāpēju, kodu un rūcu kā mežonīgs dzīvnieks, dzīvnieks bez prāta un apvalda. Sirds dauzījās tā, ka es zināju tā tūlīt, tūlīt apstāsies, un man bija bail, un es biju viena.
"Es pamēģināšu tikai drusciņ," Dārs teica. "Un tu taču esi tepat un varēsi mani pieskatīt."
Zaks turēja mani ar spēku un niknumu, kādu es vēl nebiju no viņa izjutusi, un arī mans spēks un niknums bija nevaldāms. Mans prāts bija pilnīgi atvērts, un es sajutu viņa klātbūtni tajā, tikai uz mirkli: aukstu, nezināmu klātbūtni, kas draudēja mani iztukšot, kas draudēja mani apstādināt. Es sakodu zobus, es sakniebu lūpas mana mute bija slapja, es siekalojos kā traka lapsa es koncentrējos tikai uz vienu kā atkal noslēgt savu prātu, ko džeilajs bija atlauzis vaļā, kā izgrūst no tā Zaķu, kā atkal kļūt brīvai. Un varbūt tas ari bija tas, kas mani toreiz glāba.