Bet varbūt viņš to neteica skaļi, varbūt viņš to nospēlēja uz mazā, vijolei līdzīgā instrumenta, mums sēžot klusumā. (Un man bija bail, jo man nav jādomā citu cilvēku domas un nav tās jāiztēlojas kas ir gandrīz vai tas pats.)
Tad mēs gulējām blakus, un mūsu ugunskurs vēl silti elpoja naktī, un bija ļoti kluss.
No rīta viņš pamodās pirmais un uzlēja aukstajiem pelniem vēl aukstāku ūdeni no tuvējā strauta, un teica, ka cer es zinu, ka tas nekas nebija. Es aizvainota paskatījos uz viņu un teicu nu protams.
Lugs īsi pasmaidīja, kā parasti, un mēs turpinājām
doties prom no Sillas uz bruonu zemēm.
*
Nākamajā dienā mums bija jāšķērso augstākā un bīstamākā pārejas daļa. Šo ceļa posmu es izbaudīju vairāk par visiem to daļu, kad mēs bijām pavisam vieni un es varēju elpot brīvi. Protams, es zināju, ka nespētu šo brīvību izturēt ilgāk par vienu dienu katrā ziņā ne pilnīgi viena. Šeit nebija cilvēku cilvēku, kuru esamība bija pastāvīgs troksnis, kuru domu un jūtu raksti savijās ar manējiem neatrisināmā mudžeklī. Tas bija vienlaikus skaisti un baisi. Tas bija kā pārnākt mājās pēc spilgtiem un skaļiem svētkiem, aizvērt durvis un slēģus un sēdēt klusumā un tumsā tādā klusumā, ka tu dzirdi sevi elpojam, varbūt pat dzirdi, kā pukst tava sirds.
Šoreiz mūsu ceļojums neparedzēti aprāvās. Es stāvēju vietā, kur bija jābūt ceļam šaurai, bīstamai ejai, kas bija izveidojusies, divām kalnu virsotnēm vai nu tuvojoties, vai atšķeļoties, tā radot pāreju, kas vietām bija šaura taciņa starp divām akmens sienām, bet citviet tikpat šaura taciņa starp klinti un bezdibeni.
Tagad šī eja bija piebērta ar sīkām akmens šķembām, kas nikni spīguļoja retajos saules staros. Akmeņi bija aizsprostojuši taku, ciktāl es to varēju saskatīt, tātad, iespējams, arī to takas daļu, kas veda starp kalnu un aizu.
"Nogruvums," Lugs teica, jo acīmredzot taču kādam bija jāpārtrauc klusums.
Es apdomājos. Ja būtu viena, es droši vien riskētu un mēģinātu nokļūt otrā pusē, lai kādas briesmas man ari draudētu. Bet es biju kopā ar Lugu, kam varbūt sava dzīvība bija cik necik dārga.
"Tad mums jāiet atpakaļ," es teicu. "Tu varēsi atgriezties ar silliešiem, varbūt jums izdosies atbrīvot ceļu. Bruoni droši vien strādā no otras puses, tā ka darbam vajadzētu veikties."
"Mēs varētu palikt un mēģināt iedzīvoties bagātībā," Lugs teica. Viņš parādīja augšup uz klinti, kas manās acīs šķita pavisam parasts akmens. "Ja nemaldos, tur augšā ir nefrita raktuves."
"Tavuprāt, nefrits varētu būt arī šeit?"
"Vismaz nedaudz. Pietiekami, lai ejas attīrīšana atmaksātos." Viņš pasmaidīja. "Bet mēs taču to nedarīsim."
"Nē." Es ar ilgām paskatījos uz pāreju un uzmetu mugursomu plecos. "Ejam."
Es iztēlojos, kā došos atpakaļ uz Sillu. Protams, es neietu pašā ciematā, es atrastu kādu apkārtceļu un tad cauri mežam dotos uz citu ciemu. Ja es ierastos Sillā… Mani sagaidītu ar akmeņiem, siena dakšām vai citiem ieročiem, kādus nu šie miermīlīgie ļautiņi varētu atrast. Tas būtu ātri, bet ne gluži nesāpīgi. Un pēc tam viņi stāvētu ap manu līķi, brīnīdamies, kādi gari tad viņus apsēduši, kas par trakumu viņiem pēkšņi uznācis. Viņi apraktu mani kaut kur aiz ciema robežām, nolādētā vietā, krustcelēs lai es samulstu, lai nekad vairs neatgrieztos. Un tad viņi dotos atpakaļ uz mājām un domātu gan jau viņa bija pelnījusi nāvi. Tik daudzi cilvēki taču nevar kļūdīties.
Karalis, protams, zinātu. Karalis zina gandrīz visu, kas notiek viņa cilvēku prātos, jo īpaši pēc saplūsmes. Bet viņš nevienu nevainotu. Nebūtu neviena, ko vainot.
Un viņi par mani vairs nerunātu. Tur nebūtu, ko teikt. Mirusi, projām, izdzēsta no atmiņas. Ja viņi pieminētu manu vārdu, tad varbūt es atrastu atpakaļceļu. Bet viņi to neminētu, un es neatnāktu ne dzīva, ne mirusi.
"Bet mēs varam iet caur Bruģu," Lugs ar entuziasmu piedāvāja. "Mēs tieši nupat pagājām garām vecajam augšupceļam."
Pie tam pat neizskatījās, ka viņš jokotu vai mēģinātu nest mani cauri.
"Viņi mūs nogalinās bez vārda runas," es teicu. Ja jau kādam ir jāpasaka acīmredzamais.
"Tici man, nenogalinās."
Viņš izskatījās pārliecināts. Un viņa dzīvībai bija vērtība.
Bet mani mani kāds sauc tur, tajā pusē.
Mēs gājām uz Bruģu.
*
Kādreiz šis bija plats ceļš starp divām Kilri pilsētām Sillu un Trillu. Pa to lejup devās smagi, ar sudrabu piekrauti rati, bet augšup preces no zemienes, mājlopi un pārtika, kas nodrošināja Trillas labklājīfcrū. Mēs ar Lugu yēl
joprojām varējām redzēt vecā ceļa, aprisei, ūīi p&'censotiešes varēju pat iztēloties ne tikai vieglu, bet arī skaistu un mierīgu ceļu, dzīslu, kas tagad bija pārcirsta pušu un apdedzināta gluži kā norauta locekļa stumbenis. Ja manī būtu vairāk kilri gara, es būtu nikna un izmisusi, bet šobrīd es biju skumja, tas arī viss.
Brugieši acīmredzami bija ilgi un smagi strādājuši, lai padarītu ceļu grūti staigājamu. Tā malas bija nokrautas ar netēstiem akmeņiem, kas acīmredzot bija nākuši no raktuvēm, un akmeņus nostiprināja koka baļķi. Tas noteikti nebija lēti, ņemot vērā to, cik grūti kalnos dabūt pietiekamu daudzumu laba koka.
"Kāpēc viņi to ceļu nav aizbēruši pavisam?" es nomurmināju. "Sillieši tāpat te nav aicināti."
"Es domāju, ka tas, visticamāk, ir drošības dēļ ja beidzot sāksies karš, tad šī eja būtu viņiem ļoti noderīga."
Lugām bija taisnība. Ceļš gāja lejup, tātad, ja brugieši gribētu iebrukt Sillā, viņi varētu sākt ar akmeņu nogruvumu, bet, ja mēs tuvotos Bruonai, viņi varētu šo ceļu izmantot, lai apturētu uzbrūkošo armiju. Pats ceļš uz Bruģu bija šaurs divu cilvēku platumā -, tāpēc kilri ciestu milzu zaudējumus, ja mēģinātu uzbrukt Brugai no šīs puses.
Un turklāt vēl ceļš bija apsargāts. Gara auguma, pamatīgas miesasbūves vīrs ar metamo šķēpu rokās pamanīja mūs jau pa gabalu.
"Stāviet, vai es jūs nogalināšu!" viņš uzkliedza bruoniski pietiekami ātri, lai ikviens, kas nepārvalda bruonu valodu, nevarētu to saprast. Es apstādināju Lugu un apstājos ari pati. Man bija pamatotas aizdomas, ka sargs to domā nopietni un ka viņš apzināti dara visu, lai mēs viņu nesaprastu. Viņam nevajadzēja iemeslu mūs nogalināt, tikai attaisnojumu.
"Nāciet augšup. Lēnām," viņš pēc brīža uzkliedza, sapratis, ka mēs paši nemetīsimies zem šķēpa. Mēs tuvojāmies. Par laimi, mums nebija ieroču, tikai nevainīga izskata mugursomas.
"Kas jūs esat?"
"Es esmu Vega, tulks un gids, un šis ir Lugs, tirgotājs." Es nesmaidīju. Nav pieklājīgi uzsmaidīt bruonam un vēl jo mazāk bruonam ar šķēpu rokās. Bet mana balss bija mierīga un pārliecinoša. "Mēs esam ceļā uz Grāu. Kalnu pāreja ir ciet nogruvums. Mēs drīz dosimies prom no Brugas."
"Ieroči ir?"
"Nē. Mēs esam mierīgi cilvēki un vienmēr esam bijuši pateicīgi par bruonu izslavēto viesmīlību." Tas bija patiesība Grāa daudz ieguva no veiksmīgas tirdzniecības ar kilriem, un, tā kā viņiem bija daudz drošākas pozīcijas nekā silliešiem, grāi varēja atļauties būt laipni un dāsni.
Sargs vilcinājās. "Starp jums ir magi? īsti vai trepanēti?"
Es pametu skatienu uz Lugu. "Ko tas nozīmē?"
"Ar izurbtu caurumu galvā," Lugs paskaidroja. "Palīdz viņus vadīt, padarīt paklausīgus. Ja nu gadījumā mags ir nekontrolējams."
Es saviebos, iedomājoties, kā tas varētu būt. Kilri nekad tā nedarītu. Vismaz es ļoti gribēju tā cerēt. Lai ari es ne tuvu nezinu visu par maģiju un jau tas, ko es zinu, ir pārāk daudz.