"Nē," es teicu. Es satvēru Dāra rokas, lai viņš nevarētu atvērt trauciņu. "Lūdzu, nevajag. Lūdzu."
Dārs neizpratnē skatījās uz mani, un es sapratu, ka raudu. Vienalga. Es varu ari raudāt, ja vajag.
"Es negribu, lai tev sāp," es teicu.
Es negribu, lai tu ieraugi sevī to to visu, ko džeilajs parādīja man. Šo naidu un dusmas, šo neremdināmo vēlmi nodarīt pāri, atriebties, iznīcināt. Tā nekad vairs nepazūd. Es negribu, lai tu to zini. Es negribu, lai tu zini, kas tu patiesībā esi: mežonīgs, naidpilns zvērs. Es negribu, lai tu kļūsti par to, kas esmu es. Lai tu kļūsti par to, kas es vairs nevaru nebūt.
"Labi. Labi, Vega." Viņš piekļāva mani sev klāt, bet es nenovērsu skatienu no trauciņa, līdz Dārs beidzot atlika to atpakaļ skapītī. Es atviegloti dzirdēju atslēgu aizkritam ciet. Man būtu vajadzējis nomierināties, bet notika tieši pretējais es raudāju vēl izmisīgāk.
"Neraudi, Vega," viņš čukstēja. "Es neko neizmēģināšu, dzirdi? Viss būs kārtībā."
Viņš glāstīja manu muguru un matus, mēģinādams mani nomierināt, un es raudāju tik stipri, ka pat nevarēju viņam pateikt, ka ne jau par to es raudu, ne jau par viņu. Es raudāju par to meiteni, par mazo Nelu, kas iepazina sevi, kas uzzināja, ka viņas sirds ir mežonīga un ļauna, par mazo Nelu, kas saprata, ka nekad vairs nebūs cilvēks. "Neraudi, miļā, neraudi." Viņš noskūpstīja man matus, un es gribēju viņam teikt, ka tas viss ir aplam, ka viņš nezina, kas es esmu, ka man ir jāiet, ka man nav vietas šeit, viņa rokās.
Bet man nepietika spēka.
17. nodaļa
j
Zāle zem tavām kājām par gadsimtiem dzied, Par kareivju asinīm, par māšu asarām, Bet tu jūti tikai tās maigos stiebrus, Kas salūst zem taviem vieglajiem soļiem.
no Talsiana Grāmatveža savāktajām un apkopotajām "Barda dziesmām, ko izpildīt mīlai un naudai"
Mēs devāmies uz kalnu pļavu ēst pusdienas pie dabas. Dārs un es. Es centos izdomāt, kur es labprātāk būtu jo doma, ka es pavadu teju vai visu dienu ar viņu, man šķita pilnīgi neparasta. Bet es nezināju nevienu citu, kurš mani vēlētos redzēt. Es biju izpildījusi savu lomu svinībās, Karalis bija ar mani mierā un brugieši arī, bet es zināju, ka tas ir tāds miers, kuru labāk netraucēt ar savu klātbūtni.
"Turklāt es gribētu vēl pavērot tavu kāju," Dārs paskaidroja. "Uzzināt, vai pārmērīga slodze tai nekaitē. Tāpēc pastaiga kalnos būtu ļoti vērtīga."
"Droši. Iesim kalnos, varēsi vērot manu kāju," es atteicu un sev par prieku pamanīju viņu nosarkstam. Tas vien bija to vērts.
Un savā ziņā šī pastaiga bija ideāla. Es vēl nekad nebiju redzējusi šo Brugas daļu nepieradinātu un mežonīgu. Aiz pilsētas robežām ziedēja savvaļas puķes, kas neļāvās tikt pieradinātas: burvīgi smaržojoši baltie lapspurniņi, zilā un dzeltenā rinida un vēl citas puķes, kuras es nepazinu, bet kas mani acumirklī apbūra. Mēs izklājām segas zem vecas, salīkušas priedes, kas deva skopu ēnu, it kā būtu pieradusi dzīvot tik pieticīgi, ka ari ar ēnu jāapietas taupīgi.
"Bērns būdams, es to vien darīju kā te spēlējos," Dārs teica. "Priede tad vēl nebija tik veca, bet, protams, man tā šķita daudz lielāka. Es sēdēju tās virsotnē un izlikos, ka pārskatu visu pasauli no slēpņa, ko neviens nevar pat pamanīt tik augstu es biju. Tagad, protams, es saprotu, cik tas bija muļķīgi."
Es palīdzēju viņam salikt uz segas pītus šķīvjus ar maizi, sieru un dārzeņiem.
"Nesaki, ka tas bija muļķīgi. Tu biji bērns."
"Tas jau nepadara mani gudrāku." Viņš izņēma kazas piena krūku un nolika to segas vidū. Mūsu rokas nejauši saskārās.
"Starp citu, Vega, es vēl neesmu tev atvainojies."
"Par ko?"
"Tev bija taisnība. Ange nebija apmainītais bērns. Bet es iedomājos, ka zinu labāk, un manis dēļ Ange gandrīz aizgāja bojā."
Es mēģināju ieskatīties Dāra acīs, bet viņš bija pievērsies ēdiena kārtošanai.
"Tu palūdzi Zakam, lai viņš novērš manu uzmanību, kamēr jūs aizvedat Angi?"
"Jā. Un manas stūrgalvības dēļ jūs abas varējāt nomirt."
"Kāpēc Zakam?" Es nezinu, kādēļ, bet doma, ka tieši mans bijušais skolotājs ir mani pievīlis, aizvainoja visvairāk.
"Viņš teica, ka var to izdarīt. Ka viņam tas jādara. Jo viņam ir pieredze ar…" Dārs ieturēja pauzi, un es strauji ievilku elpu, gaidīdama viņa nākamo vārdu. "Ar apmainītajiem. Lai arī Ange tāda nebija."
"Bet kāpēc? Sasodīts, kāpēc? Tu taču biji jau nolēmis, ka Jausi man mēģināt viņu izglābt. Tu pats teici, ka dosi mums iespēju!"
Viņš drupināja rokās neraudzētās maizes gabalu. Es gribēju viņam to atņemt, pateikt, lai beidz spēlēties ar ēdienu un ieskatās man acīs bet nedarīju to. Galvenokārt tāpēc, ka baidījos no tā, ko viņš ieraudzīs manās acīs. Ka viņš sapratīs, ka ari es esmu mags.
Bet es skatījos, kā viņš drupina maizi, un nu, protams, šis nebija īstais bridis atklāties. Pirmkārt, es biju dusmīga. Otrkārt, viņš jau vienreiz bija mani teju pazudinājis ko es varēju zināt par viņa reakciju, ja uzzinātu, ka es esmu burve? Burve tātad bīstama noziedzniece. Tā nu es turpināju izlikties.
"Mēs neko sliktu nedarījām," es teicu. "Man pat šķita, ka viņai kļūst labāk. Vai tas tev nepatika? Vai tev šķita, ka vienkārša svešzemniece nedrīkst izdarīt to, ko nespēji tu?"
Viņš papurināja galvu. Es neņēmu to vērā.
"Tu esi mags. Tu esi tas, kam ir autoritāte un spēks. Mēs nedarījām neko tādu, kas tev šo spēku atņemtu."
"Man šķita, ka starp jums bija burvestība," viņš klusi teica.
"Tiešām? Un ko tu domāji ka mēs sāksim mētāt ugunslodes un saindēsim pilsētas akas?"
Dārs beidzot paskatījās uz mani. "Maģija tā nestrādā."
"Nu, kur tad bija vaina?"
"Vienkāršiem cilvēkiem nebūtu jāspēj nodarboties ar maģiju. Nu labi vienkāršajiem cilvēkiem ir viņu vienkāršā ikdienas maģija, kura ietekmē tādus pašus kā viņi. Bet ne jau mani. Ne jau burvi. Tādēļ, kad tu mani ietekmēji…"
"Es neko tev nedarīju!"
"…man šķita, ka es esmu iemīlējies." Viņš skatījās manī, un tagad bija mana kārta novērsties un spēlēties ar ēdienu. Tas viens mirklis mēness pielietajā istabā. Es biju pārāk nogurusi un apmulsusi, lai par to domātu bet, ja būtu domājusi, es būtu nospriedusi, ka Dārs ir mani ietekmējis. Ka es esmu bijusi vāja un pakļāvusies viņa burvestībai. Es nebiju gaidījusi, ka viņš domās tāpat.
"Es neko tādu negribēju," es nepārliecinoši teicu.
"Es zinu. Es nospriedu, ka Anges vientulība, ka viņas maģija izstaro caur tevi. Ka tu viņai esi kā spēka avots un pastiprinātājs ka tu esi rīks viņas rokās. Tātad teorētiski viņa varētu izmantot jebkuru un, ja neviens vienkāršais cilvēks nebūtu pasargāts un pat magi tiktu ietekmēti, visa pilsēta būtu nekontrolējamas maģijas varā. Es nedrīkstēju to pieļaut."
"Tāpēc tu nolēmi viņu nogalināt."
"Jā." Sekoja ilgs klusums. Dārs savāca maizes drupačas kaudzītē. "Piedod."
Es apdomājos. Šķiet, labu laiku.
"Vai tu vari man piedot?" viņš vēlreiz jautāja.
"Jā," es teicu. "Jā. Galu galā tavā vietā es būtu darījusi to pašu."
"Ja tu būtu manī iemīlējusies?"
"Un ja es varētu to kaut kā novērst."
Dārs mirkli klusēja, tad iesmējās. "Zini, kad to tā pasaka, tas izklausās diezgan nežēlīgi," viņš piezīmēja.
"Tā tev arī vajag," es atbildēju. Un savilku atbilstošu grimasi, un viņš atkal iesmējās, un mēs izlēmām beidzot paēst.
Bija tā, it kā visa mūsu saruna būtu spēle izrāde, ko ceļojoši aktieri nospēlē mazprasīgai publikai. Bet patiesība bija kaut kur dziļāk; tā bija klusa un pārliecinoša, un mēs runājām, lai to nedzirdētu. Es prātoju: nez, kas ir tas, ko mēs vairāmies uzklausīt, bet labi vien ir, ka mēs par to nerunājam. Un maizes drupačas ar sieru un pienu garšo labāk, nekā es būtu varējusi iedomāties, un kalnos saule ir pavisam citāda nekā ielejās.