"Kad es biju bērns, es stundām ilgi dzīvoju saulē. Un nācu mājās, nodedzis sarkans." Dārs uzlika uz pēdējā maizes gabaliņa sieru un pasniedza man.
"Kā tad, kā tad," es teicu. "Priede ir tava, pļava ir tava un saule ari. Man nekā nav."
Dārs sastomījās, meklēdams asprātīgu atbildi. Es pasmīnēju un saliku segu un tukšo krūku atpakaļ grozā. "Kur ejam?"
"Augšup pa taku." Viņš norādīja man uz tālāko ceļu, kas veda projām no pļavām uz akmeņainu plato.
"Un, Vega," viņš iesāka, tad gaidīja, ka es pagriezīšos. Es nepagriežos. No viņa balss es nopratu, ka nekas labs nesekos.
"Jā?" Es skatījos tālumā. Akmeņos atspīdēja saule.
"Tu man nemaz nejautāji, kur tad es kļūdījos. Kas bija tas, ko es noturēju par maģiju."
Es gribēju atcirst, ka nemaz negribu to zināt, bet neuzticējos savai balsij.
"Man šķiet, es tiešām iemīlējos," viņš klusi teica. "Tevī, svešzemniecē. Par kuru es nezinu gandrīz neko."
Es klusēju.
Tad piecēlos un devos uz akmens plato pusi. Galu galā ko tur daudz teikt. Neko. Es vienmēr biju zinājusi,
ka reiz kāds man kaut ko tādu pateiks. Bet vēl joprojām
nebiju izdomājusi, ko atbildēt.
*
Es devos prom pa taku un pēc brīža dzirdēju, ka Dārs man seko. Mēs klusējām. Ceļš bija akmeņains, un es jutu tā nelīdzenumus caur savu kurpju zolēm.
"Ap šo bridi man sāk sāpēt kāja," es beidzot teicu.
"Skaidrs. Tas ir normāli," viņš atbildēja.
Mēs gājām tālāk, nu jau viens otram blakus. Man šķita ja es atskatīšos, tad redzēšu mūsu sarunas rēgu tur, zem līkās priedes. Bet man nebija ne mazākās vēlēšanās to redzēt, un es domāju, ka ari Dāram ne.
"Cik daudz tu zini par Brugas vēsturi?" viņš jautāja. Taka bija pazudusi akmeņos, un nu jau mēs gājām lēnāk un uzmanīgāk, lai nepakluptu plaisās starp akmeņiem.
"Neko daudz. Tā bija kilri pilsēta un tad te bija sudraba raktuves. Bet jūs, bruoni, to iekarojāt, un sudraba raktuves tika aizvērtas māņticības dēļ."
"Tu kādreiz esi domājusi par to, kā mēs vispār varējām šo pilsētu iekarot? Pat dažiem cilvēkiem ir grūti te iekļūt, kur nu vēl armijai."
"Varbūt no otras puses?" es ieminējos, bet tad atcerējos, ka biju jau redzējusi ceļu uz bruonu zemju pusi šaubīgu tiltu pāri upei. Diez vai kāds būtu bijis tik apsēsts, lai sūtītu tam pāri veselu armiju. Es paskatījos uz kalnu pusi, bet arī tur neizskatījās, ka būtu pieejams piemērots iekarošanas ceļš. "Nu labi. Maģija?"
"Tam mēs visi gribētu ticēt," Dārs teica. "Nežēlīgie bruonu iekarotāji, lepnie, bet sakautie kilri. Taču hronikās rakstīts citādi."
Es uzmetu viņam skatienu un tūlīt pat novērsos. Viņa profils šķita pavisam mierīgs, bet es negribēju minēt, kādas emocijas slēpjas aiz šiem vaibstiem, aiz viņa stāsta par vistālākajiem notikumiem, kādus viņš vispār varēja iedomāties.
"Kilri patiešām raka sudrabu. Līdz un šī ir pašu kilri leģenda, ne mūsējā viņi atklāja ceļu uz pazemes alām, kurās mita ļaunie gari. Mirušo gari. Hrili."
"Tad šī ir mūsu leģenda?"
"Jā." Dārs pasniedza man roku, lai palīdzētu tikt no viena klintsbluķa uz otru, un pēc tam tā ari neatlaida manu plaukstu. Ceļš bija pārāk bīstams, lai es daudz protestētu.
"Tu jau pati varēji to nojaust," viņš piezīmēja. "Hrīls ir ļoti tipisks kilri vārds. Mums nebija līdzīga vārda, tāpēc mēs aizņēmāmies jūsējo."
"Un kāda tad ir mūsu leģenda?"
"Hrili uzbruka raktuvju strādniekiem un iemiesojās viņos. Sekoja ārprāts un slepkavības neviens netika cauri sveikā, ne magi, ne parastie ļaudis. Daži izdzīvojušie pameta pilsētu un devās uz kilriiešu zemēm, stāstīdami šausmu stāstus par notikušo. Pagāja labs laiks, līdz drosmīgākie bruoni nosprieda, ka varbūt briesmas ir garām, un apmetās pilsētā, kuru viņi nosauca par Bruģu. Drosmīgākie un tie, kam nebija citas izejas, bijušie noziedznieki, nabagi un avantūristi." Es dzirdēju smaidu Dāra balsī. "Protams, ar šo mūsu izcelšanās daļu mēs īpaši nelielāmies."
"Tad tu tomēr tici šai leģendai."
"Es pats nezinu, kam ticu," Dārs atteica. "Bet būtu muļķīgi to neizpētīt vietā, kur tā radās."
Vai ari būtu diezgan muļķīgi to izpētīt, es nodomāju, bet negribēju izrādīties mazdūšīga.
Mēs bijām nonākuši vietā, kur viena no plaisām bija dziļāka un platāka nekā citas. "Turklāt tev jau vienreiz bija taisnība," Dārs teica. "Man nenāk ne prātā vēlreiz pieņemt, ka tu nezini, ko runā. Tādēļ arī mēs dosimies sudraba raktuvēs."
Es ieskatījos plaisā. Tā bija tumša un dziļa, un no tās plūda vēsums. "Tu esi pārliecināts, ka mums vajadzētu to darīt?"
"Kurš gan cits te dotos?" Dārs paskatījās uz mani. "Lai gan… varbūt tev taisnība. Ja tev ir bail vai par grūtu, es varu iet viens vai palūgt kādu citu palīgā."
"Man nav ne bail, ne par grūtu," es neapdomājusies atbildēju. "Un šī te plaisa ved uz sudraba raktuvēm?"
"Jā. Tas ir viens no ceļiem, un tas ir pietiekami tuvu vietai, kur saskaņā ar leģendu pirmo reizi parādījās hrili. No šejienes nav pat pārāk tālu līdz izejai no sudraba raktuvēm."
Es atcerējos to vietu es atcerējos Boordu, viņa krampjos savilkto augumu, mēness gaismu viņa plaukstās un to, kā viņa prāts izpletās, ietverot mani nāvē.
"Tev ir auksti, Vega? Tu drebi. Ja tev vajag manu apmetni…"
"Viss kārtībā," es atteicu. "Ejam."
"Ja tu tā saki." Dārs izņēma no groza virvi un divus lukturus. "Ejam."
18. nodaļa
Ikvienam vajadzētu zināt un rēķināties ar apstākļiem, kas ietekmē maģiju: noslēgtas telpas un plaši lauki, smaržas un sajūtas, cilvēku tuvums, diennakts un gadalaiks. Lai arī daudzi apgalvo, ka šiem apstākļiem pašiem par sevi nav maģisku īpašību, tie neizbēgami ietekmē burvja darbu.
no Līla "Tālākas maģijas mācības"
Mēs rāpojām pa garu un tumšu tuneli ilgāk, nekā man šķita iespējams. Tuneli veidoja melns un sarkans akmens, un es tajā saskatīju tās pašas izvītās līnijas kā nefrita raktuvēs.
"Kad šī eja beigsies?" es čukstēju. Man jau bija apnicis skatīties uz priekšā rāpojošo Dāru.
"Tā īsti nekad." Atbalsis sitās pret sienām un noklusa tikai tālumā. Ari Dārs pārgāja uz čukstu. "Šīs ejas ir vietas, kur kādreiz bijušas sudraba dzīslas. Gluži kā asinsvadi kalna miesā. Katrā dzīslā strādāja viens strādnieks. Teic, ka pašās mazākajās sūtīja bērnus."
Es nodrebēju un jau gribēju teikt, ka noteikti tie bija meli mēs, kilri, nekad tā nedarītu -, bet tad sapratu, ka nevaru to zināt. Varbūt darītu gan.
"Zemāk veidojas īsts alu labirints. Nē, patiesībā re, te jau tas sākas. Uzmanies, nenoklīsti."
Mēs parāpojām garām atverei alas sienā, un es iespīdināju tur luktura gaismu. Šī eja bija tikpat šaura ka tā, pa kuru mēs rāpojām, un, ciktāl es redzēju, tā virzījās uz leju. Es iztēlojos milzīgu savītu eju labirintu, kas pilns ar neredzamiem briesmoņiem, un tūlīt pat norāju sevi nu kāpēc man kaut kas tāds bija jāiztēlojas?
"Mēģini atcerēties, kā tu juties, kad nomira Boords," Dārs ierunājās. "Saki, ja sajūti ko līdzīgu."
Te nu bija neiztēlošanās. Nevarētu teikt, ka man jau tā šeit būtu omulīgi.
"Līdzīgu kam?" es noprasīju. Naidam, dusmām un dziļi slēptai iekārei, ko nespēju apvaldīt par spīti riebumam un bailēm?