"Jūs bijāt diezgan tuvu," Dārs mierīgi atbildēja. "Ja hrili izraisīja Boorda nāvi, tad, visticamāk, viņi bija arī tavā tuvumā. Varbūt pat pieskārās. Tu varētu būt kaut ko pamanījusi."
"Es neesmu mags," es atteicu.
"Līdz šim tev tas nav traucējis," Dārs atteica. Un pēc brīža: "Man šķiet, ka tu esi daudz jutīgāka pret maģiju, nekā varētu gaidīt. Varbūt pat jutīgāka nekā magi, jo mēs protam sevi aizsargāt no ārējas ietekmes un darām to pat nedomājot."
Raktuvju pele. Kas gan cits es varētu būt. Es sakodu zobus.
"Es tevi pasargāšu, Vega." Dārs droši vien bija sajutis manas emocijas. Tas mani ne mazākajā mērā nenomierināja. Es taču pat nebiju pamanījusi, kā viņš izveido saikni starp mums. Man vajadzēja to pamanīt. Es lēni attālinājos no viņa vismaz emocionāli.
"Kas noticis, Vega?"
"Es koncentrējos."
"Kaut ko sajūti?"
"Vēl ne."
Viņš turpināja ceļu uz priekšu. Mēs palidām garām vēl diviem tuneļiem, tad nogriezāmies trešajā. Drīz vien es sapratu ja viņš nolemtu mani pamest, es nezinātu, kurp doties. Un tieši tobrīd es pēkšņi vēlējos viņam pieskarties aizsniegt viņu, atkal būt kopā ar viņu gan fiziski, gan emocionāli. Es sarāvos, it kā šī vēlme mani apdraudētu un tā tas arī bija. Es biju kļuvusi atkarīga no viņa. Vēl vairāk, es biju apzināti nonākusi situācijā, kurā no viņa bija atkarīga mana dzīvība. Un es pat neatcerējos, kurā brīdī biju to izlēmusi.
"Vēl joprojām nekā?"
Es centos nomākt bailes un sajust, vai šeit, raktuvēs, ir kaut kas jebkas kas vēlētos mūs aizsniegt. Ietekmēt. Jebkas dzīvs vai miris -, kam piemistu maģija. Neviena nebija. Šī vieta bija pilnīgi tukša tikai es un Dārs, un mana vēlme būt kopā ar viņu.
"Nekā."
"Es ari neko nejūtu."
Klusumā mēs devāmies uz priekšu, palaizdami garām vēl dažus tuneļus. Beidzot Dārs nopūtās. "Tiešām nekā. Bet mums bija vismaz jāpamēģina."
"Tu izklausies diezgan neapmierināts, ka hrīli nav mani apsēduši," es piezīmēju. Pati nezinu, kā man izdevās saglabāt vieglu un mierīgu toni.
"Ja pie vainas nav hrīli, tad ir jāmeklē īstais vainīgais," Dārs atbildēja. "Izmeklēšana nav mana daļa to droši vien darītu Nadors -, bet, šķiet, kāds bija mēģinājis Boordu nogalināt. Un varbūt ari Ange bija viens no upuriem."
Viņš paskatījās atpakaļ uz mani. Luktura gaisma mainīja viņa vaibstus tagad tie izskatījās raupji un atsvešināti.
"Tātad starp mums ir slepkava. Kāds brugietis, kam bija iemesls, iespēja un drosme nogalināt vienu no spēcīgākajiem magiem. Un mēs vēl joprojām nezinām, kāpēc. Vai kā."
Bet es zināju. Es zināju džeilaja simptomus un tagad, kad zināju, ka tas ir pieejams šeit, Boorda nāve un Anges šoka stāvoklis bija viegli izskaidrojami. Vēl vairāk es pat zināju, kam džeilajs piederēja. 0 jā, Dārs bija izlicies, ka nezina, kāds ir tā iespaids, un pat gribējis to lietot. Tas nu gan būtu smalki. Es zināju, ka neliels džeilaja daudzums būtiski paplašina prātu, ļauj tam aptvert apkārtesošos daudz spēcīgāk nekā iepriekš ka tas īslaicīgi piešķir spēku, vienlaikus prasot daudz enerģijas. Ja Dārs izvēlētos pietiekami mazu devu ne to daudzumu, ko bija uzņēmis Boords, tad viņš būtu nevis nomiris, bet ieguvis spēju pakļaut citu prātu. Vienkārša cilvēka prātu. Viņaprāt, manējo.
Es apstājos.
Viņš būtu izdzīvojis. Viņš būtu izlauzies cauri manai aizsardzībai. Viņš būtu uzzinājis, kas es esmu, un varbūt pakļāvis mani savai varai, kā to vienmēr bija vēlējies.
Dārs pacēla lukturi augstāk, lai ieskatītos man sejā. "Kas notika? Vai tu kaut ko sajuti?"
"Nē."
Dārs ari būtu tieši tas cilvēks, pie kura vērstos Boords, lai iegūtu papildu varu pār citiem. Dziednieks, kurš vienmēr izturas kā dziednieks, ir taču tik viegli aizmirst, ka viņa darbam ir divas puses.
Dārs vēl joprojām vēroja mani. "Kas tad?"
"Nekas."
"Nāc tuvāk. Eja ir pietiekami plata mums abiem."
Es papurināju galvu.
"Kas noticis?"
"Ronada nav tev vienaldzīga, vai ne?" es jautāju.
Viņš sarauca pieri, izlikdamies, ka nesaprot, kāpēc es to gribu zināt. "Protams, nav."
"Vēl vairāk. Tu biji pirmais, pie kā viņa vērsās pēc atbalsta, kad zaudēja Boordu."
Dārs nolika lukturi uz alas grīdas. Viņš smaidīja, lai ari viņa acīs nekāda prieka nebija. "Nedomāju, ka man jebkad bijušas kādas cerības. Es pārstāju cīnīties par viņu jau pirms daudziem gadiem. Viņa izvēlējās Boordu tāpēc, ka jau tolaik viņš bija gan spēcīgāks, gan ietekmīgāks par mani, un viņa ietekme tikai auga. Bet es es vēl joprojām dzīvoju turpat un joprojām daru to pašu. Viņas acīs tam nav nekādas vērtības."
"Bet tieši tu esi tas vīrietis, kuru pieminēja Boords. Tas, kurš mēģina atņemt viņam visas sievietes."
Dārs mēģināja iesmieties. "Un kā tu domā pie kā gan cita, ja ne pie dziednieka, šīs sievietes nāktu? Es viņas brīdināju. Es viņām teicu, ka nav jēgas mēģināt viņu iegūt sev Boordam viņas bija tikai rotaļlietas. Dažas mani pat uzklausīja."
Es pavirzījos pa kreisi. Tur bija sānu eja, ko biju pamanījusi jau pirms tam. "Un arī tajā naktī viņš vainoja tevi." Vienīgais, ko es nesapratu, kā Boords varēja uzticēties Dāram, kāpēc Boords nevarēja iedomāties, ka Dārs viņu mēģinās iznīcināt, nevis atbalstīt? Bet ari es pati taču biju ticējusi Dāram, vai ne? Labajam dziedniekam, kas nevienam nekaitēs pat tad, ja viņam tas liksies pareizi. Ha!
"Vega, paklausies…" viņš iesāka.
Es gribēju palikt un klausīties. Es gribēju dot viņam iespēju paskaidrot, varbūt pat atrast attaisnojumu. Brugas dzīve būs labāka bez Boorda. Padomā par visām tām sievietēm, kuras es izglābu. Padomā par Ronadu, padomā, ko viņa ir pārcietusi. Nevienam citam nepietika drosmes. Man tas bija jādara. Un es zināju, es zināju, cik viegli ir tā domāt, cik pareizi es taču biju tāda pati. Es taču pati biju meklējusi slepkavu tikai tāpēc, lai iegūtu lielisko iespēju nogalināt Zaķu. Jo man tā likās pareizi. Jo ir taču pareizi nogalināt. Vai manā gadījumā, būtu bijis labāk.
"Man laikam būtu vajadzējis to izstāstīt agrāk," Dārs teica.
Varbūt. Varbūt ne. Varbūt es biju ļoti vēlējusies ticēt, ka viņš nav tāds kā citi. Ka viņš nav tāds kā es. Bet nu jau bija par vēlu.
Es nometu lukturi un, cik vien ātri varēju, devos sānu tunelī. Biju nobijusies teicu sev, ka ir pilnīgi skaidrs un saprotams, kāpēc. Jo viņš bija slepkava un es biju vienīgā, kas to zina, un viņš nebija mani pakļāvis savai gribai, tātad nevarēja man uzticēties, tātad visdrošāk un ērtāk būtu mani nogalināt ja jau reiz es neizmantoju nevienu no iespējām kļūt par viņa sabiedroto.
Bet patiesībā man bija bail pavisam no kā cita.
Man bija bail no tā, ka viņš ar mani runās. Un es sapratīšu. Un piekritīšu. Pārkāpšu pēdējo robežu, šoreiz pavisam apzināti, un kļūšu tāda kā viņš. Gluži kā vienmēr biju gribējusi.
"Vega! Vega!" Dārs mani sauca, viņš sauca un sauca. "Nebaidies!"
Viņa balss klaiņoja pa ejām. Es atradu kāda tuneļa beigas un ieritinājos tur starp cik nu es varēju pēc taustes sajust galvaskausu un vēl dažiem kauliem. Citā bridi tie mani droši vien biedētu, bet tagad es izvēlējos garāko un izturīgāko kaulu un sažņaudzu to rokā ne tāpēc, ka nopietni pieļautu iespēju cīnīties, bet tāpēc, ka tas sniedza man vismaz kaut cik drosmes. No šejienes bija divas izejas eja atpakaļ un caurums alas grīdā, kas, es pieļāvu, veda uz zemāku raktuvju līmeni.
"Vega? Tu mani turi aizdomās?" Dārs jautāja, tad nopūtās. "Es zinu, ka jā. Bet tam nav pamata. Es nenogalināju Boordu. Es pat nemēģināju. Jā, es būtu darījis daudz, lai palīdzētu Ronadai, bet ne nogalināt. Es taču sapratu, ka saikne starp viņiem paliktu. Es taču to sapratu."