Es sakodu zobus, atcerēdamās, kā Ronada bija runājusi par Boordu par to, cik tuvi viņi tagad ir. Dāram bija taisnība. Laulība taču bija saikne starp diviem cilvēkiem, ko uzskatīja par teju nepārraujamu. Zaks man par to nebija daudz stāstījis, un vēlāk es par to īpaši neinteresējos, jo man pat prātā nenāca precēties bet varbūt laulība bija saikne, kas nebeidzās līdz ar nāvi. Es nezināju.
Bet varbūt Dāram bija vienalga. Varbūt viņš vienkārši vairs nespēja to izturēt.
"Un, ja es būtu nogalinājis Boordu ja es to būtu darījis -, tad kāpēc gan lai es censtos atklāt šo noziegumu? Kāpēc lai es atbalstītu tevi, vienīgo liecinieci?"
Nu, tas nu gan ir vienkārši, Dār. Tu gribēji, lai es ticu tavai nevainībai -ja nu gadījumā es kaut ko atcerētos vai saprastu.
Tu gribēji, lai esmu tavā pusē. Un es biju. Domā, es nepamanīju, cik ļoti tu man esi vajadzīgs? Cik ļoti es vēlējos ticēt tev, ticēt, ka tu esi tieši tāds, kāds šķieti? Ka tu esi vienīgais mags, kuru es spēju neienīst? Tik vienkārša burvestība, Dār. Un tu izmantoji iespēju to likt lietā jau pirmajā reizē, kad mani ieraudzīji, toreiz, slimnīcā, kad es biju tavā varā. Un katru reizi, kad mēs satikāmies, tu to tikai stiprināji. Un es ticēju… Es sakodu zobus tik stipri, ka tie nošņirkstēja. Pati vainīga. Vajadzēja domāt ar galvu, nevis ticēt savām jūtām. Kopš kura laika tu vispār tici savām jūtām, it īpaši, ja runa ir par magu?
"Vega, es…" Dārs aprāvās, un es dzirdēju, kā viņš atbalstās pret sienu. Viņš bija kaut kur pavisam netālu. Ja es pacenstos, es viņu sajustu. Es centos viņu nesajust.
"Labi. Ja negribi, netici man. Bet runā ar mani. Atgriezies. Lūdzu."
Es aizspiedu ausis ar rokām, bet viņa balss skanēja no katras ejas, atbalsojās no katras sienas, un es zināju, ka man neizdosies no tās atbrīvoties.
"Vega, tu neatradīsi atpakaļceļu. Saproti? Es zinu, ka tu gribi, lai es tevi atstāju vienu bet tad tu apmaldīsies un iesi bojā. Tu dzirdi mani? Lūdzu. Lūdzu, neej bojā."
Es klusēju. Viņam bija taisnība. Man nebija ne mazākā priekšstata, kurp doties. Es sajutu, kā viņš mani sauc ar klusu bezvārdu burvestību aicina mani pie sevis. Un darīju visu, lai nesekotu šim saucienam.
"Vega, lūdzu! Uzticies man tikai šoreiz. Es izmantoju burvestību, lai tu varētu mani atrast. Seko tai. Seko savai sirdij, un tu mani atradīsi. Un es tevi izvedīšu ārā."
Es sakodu zobus. Es nesajutu melus ne viņa balsī, ne vārdos, bet vai es varēju uz sevi paļauties?
"Ja es vēlētu tev ļaunu, es vienkārši aizietu. Tas būtu vienkārši. Tu nomirtu no slāpēm vai bada. Un es pat varētu izlikties, ka neesmu vainīgs. Bet es gribu tevi izglābt, es…"
Es iecirtu pirkstus akmens plaisā, cīnīdamās pret viņa saucienu. Es zināju, ka man jāiet pie viņa. Es zināju nu un tad, ja ari viņš ir slepkava? Nu un tad? Ar ko tad es biju labāka par viņu, ar ko tad es biju citāda? Vai man būtu tiesības viņu nosodīt? Vai viņa noziegums nāktu gaismā vai es būtu tā, kas stāvētu viņam blakus, vai arī es mestu akmeņus kopā ar citiem? Tāpēc, ka viņš izdarīja izvēli, kurai man nepietika spēka?
"…labi. Labi, nenāc."
Maga sauciens mitējās, bet es vēl joprojām sajutu virzienu, kurā doties.
"Vega, es nezinu, vai tavā zemē ir tradīcija, ko sauc par galavārdu. Varbūt tu par to esi dzirdējusi? Tā ir pilnīga atzīšanās bez iespējas melot un izvairīties."
Es sakustējos un ieslīdēju plaisā, kas veda uz tuneli zemāk. Jā, es zināju, kas ir galavārds. Tā bija apsūdzētā pēdējā atzīšanās pirms nāvessoda. Lielākoties gan šī atzīšanās pati par sevi bija nāvessods. Es nezināju, kā tas notiek ar magiem, bet baiļu atblāzma Dāra balsī lika domāt, ka magam galavārds bija tikpat bīstams.
"Es tagad aicinu pie mums Nadoru. Viņš drīz ieradīsies, visticamāk, ar dažiem sargiem. Es pieprasīšu iespēju teikt galavārdu. Viņš mani aizvedis. Un tu varēsi sekot."
Es rāpoju Dāra balss virzienā. Es biju stipri tālāk no viņa, nekā biju iedomājusies, bet es zināju, kurp doties.
"Gaidi. Neej nekur projām, gaidi. Tu būsi drošībā."
Es pagriezos ap stūri, un tur viņš sēdēja, atspiedies pret sienu, nolicis abus lukturus sev blakus. Viņš bija aizvēris acis. Viņš klusēja.
"Dār," es teicu.
Dārs pagriezās pret mani, un viņa seja atmaiga. Nevienas kustības. It kā es būtu savvaļas zvērs, kas var jebkurā bridi pazust. Kā droši vien ari bija.
"Nenāc tuvāk," viņš mierīgi teica. "Es negribu, lai tu sāc šaubīties. Es negribu redzēt tavas bailes."
"Es nebaidos," es teicu. Es apzinājos, cik muļķīgi tas ir, bet patiešām nebaidījos.
Viņš pasmaidīja. "Nu tad virzīsimies uz izeju. Varu iedomāties, kā Nadors dusmotos, ja viņam būtu jārāpo cauri šiem tuneļiem un vēl ar sargiem astē."
Dārs atstāja vienu no lukturiem zemē un devās prom.
Es viņam sekoju.
Droši vien man bija kaut kas viņam jāsaka. Bet visi vārdi bija beigušies.
19. nodaļa
Kas ir nodevība? Man šķiet, ka vienmēr ir izvēle: vai nu nodot sevi, vai nodot citus, kas tev uzticas, un kas gan ir uzvarētājs šajā gribu sadursmē: tas, kurš paliek uzticīgs sev, vai tas, kurš atsakās no savas gribas, lai piepildītu
draugu cerības?
no Vagga Roodas "Marginālijāra"
Nadors un četri sargi gaidīja mūs pie raktuvju ieejas. Visi piesardzīgi skatījās uz mums, it kā pabūšana sudraba raktuvēs neko labu par mums neliecinātu. Nadors pat nepagodināja mani ar skatienu un uzreiz pievērsās Dāram.
"Tātad Vega," Nadors teica. "Es jau domāju, kāpēc tu mani sauci."
"Es apsolīju Vegai, ka sniegšu liecību ar galavārdu. Par to, vai esmu nogalinājis Boordu."
"Prātīga doma." Nadors pamāja sargiem, un viņi nostājās ap mums, kā gatavojoties arestam. Es pastiepu roku un pieskāros Dāra plaukstai viņš pateicīgi to satvēra. Viņa roka bija vēsa un sausa, saskrambāta un putekļaina pēc garā ceļa pa raktuvēm.
"Tātad, Dār, tu to neizdarīji," Nadors nevērīgi teica. Viņš izskatījās vienaldzīgs, bet balsī jautās tāds kā aizkaitinājums it kā Dāra nevainība viņu kaitinātu. Varbūt viņš bija nelaimīgs, ka nebūs iespējas viņu spīdzināt.
"Nē."
Uz brīdi Nadora acis iemirdzējās smiekli. Viņš paskatījās uz mani. "Tad kā tas īsti notika? Boords tevi izvaroja vai vismaz mēģināja to izdarīt. Kaut kur pusceļā viņš nobeidzās. Un tagad tu apsūdzi Dāru slepkavībā un gribi, lai mēs izmantojam galavārdu ja nu gadījumā Dārs ir slepkava. Ja nu gadījumā viņš tevi nejauši izglāba."
"Dār, tev tas nav jādara," es teicu.
"Protams, ir." Viņš satvēra manu roku ciešāk. "Nadors tevi vienkārši cenšas apmulsināt."
"Kas attiecas uz mani, tad man nekādas grēksūdzes nav vajadzīgas," Nadors teica. "Lai nu kas, bet slepkava tu neesi."
"Nadoram ir taisnība," es nočukstēju. Viss, par ko es biju tik pārliecināta alas tumsā un šaurībā, tagad šķita pilnīgi aplams un samudžināts. Pietika ar debesīm virs galvas, ar svaiga gaisa malku, un man viss kļuva skaidrs. Un es vairs negribēju neko vairāk uzzināt.
"Tu man nekad līdz galam neticētu, Vega," Dārs teica. "Vienalga, ko tu tagad saki vai domā, ja es izvairīšos no galavārda, tu man nekad vairs neuzticēsies."
Es apdomājos. Droši vien Dāram bija taisnība. Viņam vispār nepatīkami bieži bija taisnība, kad viņš runāja par mani.
"Nu un tad?" es iebildu. "Tas nav svarīgi."