"Ir gan. Pat ja tev tas nav svarīgi Brugai ir. Ikvienam būtu jādara viss, lai noskaidrotu lietas apstākļus, pat tad, ja viņi labi zina, ka ir nevainīgi. Pateikt patiesību, pat ja tas ir sāpīgi un nepatīkami. Tas ir vienīgais ceļš, kā atrast vainīgo."
Manis pašas nepateiktā patiesība iestrēga man rīklē. Bet es nevarēju to pateikt ne jau Nadora un sargu priekšā. Es pat nezinu, vai būtu to pateikusi, ja būtu divatā ar Dāru.
"Nador, apsoli, ka es teikšu galavārdu."
"Tu to nožēlosi," Nadors teica.
"Es zinu. Tāpēc jau man vajag tavu solījumu lai es neatkāptos no sava lēmuma."
Es centos izprast Nadora sejas izteiksmi, bet viņš izskatījās pilnīgi mierīgs droša pazīme, ka viņā plosījās vētra. "Es apsolu, ka tu, Dār, sniegsi galavārdu." Viņš ieturēja pauzi. Un pasmaidīja. "Ja ne ko citu, tad vismaz drusciņ vairāk par cilvēkiem tu uzzināsi."
Es sajutu Dāra roku nodrebam. "Pirms mēs ejam vai es varu parunāt ar Veģu? Divatā?"
"Nē."
"Vai es varu būt tuvumā, kad tas notiks?" es jautāju.
"Baidos, ka ne." Nadors izskatījās laimīgs. Es nebiju gaidījusi no viņa tik intensīvas emocijas. "Vēl kāds grib kaut ko teikt, pirms es turpinu?"
Es paskatījos uz Dāru. Viņš brīdi vilcinājās, tad papurināja galvu. "Nē." Tad pasmaidīja un pamirkšķināja man. "Ja es izdzīvošu, gan jau izrunāsimies. Patlaban tam nav nozīmes."
"Lai tā būtu," Nadors noteica, tad izvilka no azotes apzīmogotu papīra rituli. Nokrekšķinājās. Ieturēja dramatisku pauzi. Dārs saspieda man roku, un es sajutu, ka viņš uzjautrinās par šo izrādi.
Tad Nadors nolasīja savu sakāmo.
"Kilri Nela, ko mēs Brugā pazīstam kā Veģu," viņš lasīja. "Tu tiec apsūdzēta un tiksi pārbaudīta kā slēptais mags saskaņā ar drošticama liecinieka vārdiem."
Viņš triumfējoši ieskatījās man acīs.
Man nebija, ko atbildēt.
Dārs pavilka mani aiz rokas. "Vega?"
Es baidījos uz viņu pat paskatīties. Es negribēju redzēt, kā mainījusies viņa sejas izteiksme. "Vega, saki man, ka viņam nav taisnība."
Es gribēju, bet nevarēju.
Dārs palaida vaļā manu roku.
"Aizvediet viņu," Nadors teica.
*
Dārs palika aiz mums. Man nebija, ko iebilst. Es jutu viņa skatienu sev mugurā šokētu un nodotu. Bet priekšā Nadors gāja pa akmeņaino ceļu augšup, un es viņam sekoju. Kaut kur tālumā Brugas ielās es dzirdēju bērnu dziesmu, kas atbalsojās aukstajā gaisā. Zvaniņiem līdzīgas balsis, dziesma par džakalū, kas varētu būt putns, bet varētu arī nebūt. Es šaubījos, vai kāds no viņiem to zina.
"Uz kurieni mēs ejam?" es jautāju, nespēdama izturēt klusumu un Dāra domas, kas vēl joprojām bija piesaistītas manām, lai arī viņš pats negāja mums līdzi.
"Uz cietumu."
"Bet tiesa?"
"Nav nekādas tiesas," Nadors teica. "Ir tikai pārbaude. Ja tu esi burve, tad to neizturēsi, ja neesi, tad izturēsi un būsi brīva."
Mēs turpinājām ceļu. Sargi man nedarīja pāri, viņi man pat nepieskārās. Bet es jutu viņu uzmanību un Nadora uzmanību, kas bija vērsta uz mani, diez vai man būtu izdevies izbēgt. Un kurp tad es bēgtu? Tagad, kad beidzot pēc visiem šiem gadiem mani meli bija atklāti, es jutos teju atvieglota.
"Jūs taču viņu atradīsiet?" es jautāju. Es negribēju runāt ar Nadoru, bet vēl jo mazāk man gribējās domāt par to, kas mani gaida un ko es biju atstājusi aiz sevis. Visvairāk es negribēju domāt par Dāru un par solījumu, ko viņš bija tik neapdomīgi sniedzis, vēl pirms zināja, kas es esmu. Un kāpēc man tas bija vajadzīgs? Un galu galā kāpēc Nadoram bija tīši jāvilcinās, ļaujot, lai Dārs savelk cilpu sev ap kaklu?
"Ko tu gribi atrast?" viņš jautāja.
"Boorda slepkavu."
Sekoja īss klusuma bridis.
"Man nav dots rīkojums kaut ko izmeklēt," Nadors teica.
"Patiešām? Un tāpēc tu vienkārši izlēmi izlikties, ka tas uz tevi neattiecas?"
Nadors paraustīja plecus. "Boords nebija labs cilvēks."
"Un viņš bija tavas māsas vīrs." Es beidzot sapratu, kāda bija saistība starp viņiem.
"Mēs tā ari neatradām pierādījumus, ka viņš izmanto maģiju ļaunprātīgi. Meitenes meitenes teica, ka viņas to vēlas. Viņš teica, ka tās pašas esot viņu lūgušas, un ka viņš taču nevarot darīt viņas visas nelaimīgas. Bet Ronada pati esot vainīga, ja neesot viņam pieķērusies tā, kā vajadzētu."
Es nebiju gaidījusi tādas dusmas viņa balsī. Bet tām tur bija jābūt Ronada bija viņa māsa un, iespējams, vienīgais tuvais cilvēks. Vismaz es nevarēju iedomāties, ka šim vīrietim varētu būt vēlme veidot sirsnīgas attiecības ar kādu citu.
"Un ja es Boorda slepkavu atradīšu…" Nadors turpināja. "Ja es viņu atradīšu, tad es viņam paspiedīšu roku un solīšu mūžīgu pateicību. Jā, es viņam pateikšos no visas sirds. Es viņam pateikšu, ka viņš ir darījis manu māsu laimīgu. Un tad es viņu tiesāšu saskaņā ar likumu par slepkavību."
"Tātad tu viņu nemeklēsi," es teicu.
"Nē. Un Karalim droši vien ari neko tādu nevajag citādi taču es būtu saņēmis viņa rīkojumu."
"Vai arī Karalis domā, ka tu pats nogalināji Boordu," es ieminējos. Kas patiesībā izklausījās nepatīkami iespējami.
"Tu domā, ka es negribēju?" Nadors pielika soli, un man bija teju jāskrien, lai tiktu viņam līdzi. "Ja es varētu… es būtu to izdarījis."
"Kāpēc lai tu nevarētu?"
"Tu nezini? Dārs tev nepateica? Neviens nepateica? Ha, tad tu laikam esi vienīgais cilvēks Brugā, kas nezina. Kas nezina, par ko visi smejas brīžos, kad manis nav klāt. Kas nezina labāko sarunu tematu pie putojoša sidra kausa."
"Es patiešām nezinu," es teicu. Lai kas ari tas nebūtu.
Nadors asi iesmējās. Man pār muguru noskrēja skudriņas. Normāli cilvēki tā nesmejas.
Nadors strauji atmeta sava apmetņa kapuci un apstājās un ari man gribot negribot bija jāapstājas.
"Kas… Kas tas ir?"
Viņa galva bija gludi noskūta un galvaskausa pakauša daļā bija izveidots ar caurspīdīgu kvarcu pārklāts caurums gluži kā logs uz smadzenēm. Cauri tam es varēju izšķirt sudraba un nefrita stiprinājumus, kas savienojās sarežģītā rakstā. Kvarcs atmirdzēja saules staros, un es varēju tikai iedomāties, cik dziļi Nadora smadzenēs ietiecas sudrabs.
"Es esmu trepanēts," Nadors teica. "Puika būdams, pārāk bieži neklausīju. Viņi visu saprata. Teica, ka negribot, lai es izaugu par slepkavu, par briesmoni. Tāpēc viņi padarīja mani par… šo te. Devos visu ceļu līdz Varruai, lai dabūtu caurumu galvā." Nadors apcirtās, lai ieskatītos man acīs. "Es nevaru pārkāpt likumu. Man jāseko rīkojumiem.
Es nevaru nevienu nogalināt vai pat ievainot, ja vien tas nenotiek likuma ietvaros. Es gandrīz pat neprotu melot. Viss, kas tev šķiet iespējams un pašsaprotams, visas novirzes no normas katra izvēle par labu novirzei no normas tas viss man ir atņemts. Un tu? Ko tu dari ar savām izvēlēm? Vai tu kādreiz esi kādu ievainojusi? Vai tu esi kādam nodarījusi sāpes? Mokošas, nepanesamas sāpes? Vai tu esi kādreiz nogalinājusi kādu, kas ir to pelnījis, un tad dejojusi prieka deju pa viņa zarnām? Vai tu esi ēdusi no sava ienaidnieka galvaskausa? Nē, tu neesi, tu nožēlojamā radība! Tu pat neesi mēģinājusi pastāvēt par sevi un pretoties man. Tu vispār nekam nepretojies pat ja uz spēles ir tava brīvība, tavs saprāts un dzīvība. Un tieši par to tu esi pelnījusi sodu."
Viņš pagriezās un turpināja ceļu. Es apstulbusi stāvēju, līdz sargi pagrūda mani no mugurpuses. Viņi neteica ne vārda. Es arī ne.
Pirmo reizi kopš nakts pie sudraba raktuvēm man sāka šķist, ka Boordam ir paveicies viņa nāve bija vieglāka un
nesāpīgāka, nekā tā būtu varējusi būt.
*
Cietums nebija celtne. Tā bija ala, kas veda kalna iekšienē, nožogota un aizslēgta. Ap alas ieeju bija brīvs laukums, kurā izvietojās sargu tornis un neliela ēka droši vien Nadora darba vieta. Man nebija laika rūpīgi izpētīt apkārtni un nebija ari vēlēšanās. Atceroties Bruģu, es gribēju atcerēties tās skaistākās vietas vietas, kuras biju iemīlējusi.