Nadors ieveda mani alā un izrādīja tās iekārtojumu. No sienas pilēja ūdens, pildot akmens tvertni. Bija arī stūris dabisko vajadzību kārtošanai un salmi gultasvietai. Ēdiens bija pārdomāti sadalīts tūlīt apēdamajā augļi un zupa un ilgāk glabājamā. Nadors izklausījās draudzīgs un viesmīlīgs, pilnīgi iejuties gādīga namatēva lomā.
"Pēc nedēļas tev būs jādzīvo no sausas maizes, siera un žāvētas gaļas. Nekas pārmēru garšīgs, bet ar to var izdzīvot, ja vēlas. Protams, nav viegli sadalīt ēdienu porcijās, ja īsti nezini, kas šī ir par dienu, bet es tomēr iesaku tev pacensties.
"Un pēc tam, kad ēdiens beigsies?"
"Nekas."
"Kā nekas?"
"Nu, nekas. Tu te paliec. Vai nu tu izdzīvo, vai ne."
Es paskatījos uz ēdiena un ūdens rezervēm. Prātīgi dzīvojot, ar to varētu pietikt arī mēnesim. Protams, tas nebūtu laimīgākais mēnesis manā dzīvē, bet ari ne pats sliktākais. "Es nesaprotu," es beidzot atzinos. "Man te jādzīvo, un tālāk? Kur ir pārbaudījums?"
Nadors sarauca pieri. "Tu mēģini izlikties dumjāka, nekā esi? Lai pierādītu man, ka esi vienkāršs cilvēks, kam nav ne mazākās sajēgas par maģiju? Man tas nav vajadzīgs, es neticu vārdiem. To, kas tu esi, mēs redzēsim tāpat."
"Redzēsim ko? Un kādi mēs?"
"Nu, tev nekādu mēs nebūs," Nadors teica. "Būsi tikai tu, Nela. Viena pati. Neviena sarga, neviena iztaujātāja, neviena drauga vai ienaidnieka. Tikai slēgtas durvis, un aiz tām tu."
Asinis manās dzīslās sajaucās ar ledainām bailēm. Nadors smaidīja. Viņš bija gaidījis šo mirkli.
"Vienkāršam cilvēkam tas nebūtu nekas neizturams, vai ne? Kurš gan to zinātu labāk nekā tu, vienkāršā svešzemju ceļotāja?"
Varbūt viņš gaidīja, ka es raudāšu, kliegšu vai mēģināšu bēgt. Visticamāk, viņš uz to cerēja. Es nesniedzu viņam šo prieku.
Beidzot Nadors pagriezās un aizgāja. Viņam aiz muguras aizvērās durvis, nokrakšķēja atslēga, un tad vēl viena no ārpasaules šeit vairs neienāca neviena skaņa, neviens gaismas stars.
Būšu tikai es.
20. nodaļa
>
Bija skaidrs, ka ieslodzīta burve bez pūlēm varētu savaldzināt jebkuru sargu pat dažu acumirkļu laikā. Tādēļ īpaši magiem tika radīts īpašs cietuma veids, kurā nav iespējama saskarsme ar citiem cilvēkiem. Cietuma priekšniekam par pārsteigumu un prieku izrādījās, ka šādā cietumā mags sajūk prātā vai izdara pašnāvību dažu nedēļu vai pat dienu laikā.
no Rāvera Lielā "Bruonu valdīšanas vēstures"
Acīmredzot Zaks nebija mani pilnvērtīgi apmācījis attiecībā uz magu uzdevumiem, pārbaudēm un spīdzināšanu. Katrā ziņā šo soda veidu šķietami vismaigāko viņš bija minējis tikai garāmejot.
Pirmajā dienā es iepazinos ar cietuma iekārtojumu. Es iemācījos tumsā atrast, kur kas atrodas, es iztaustīju gan sienas, gan grīdas, meklējot bēgšanas ceļus, izpētīju ēdiena krājumus un sadalīju tos porcijās, un izvērtēju, vai man piešķirtie galda piederumi varētu būt lietojami, lai izbēgtu, vai kā ieroči. Man bija viss, kas pienākas, nazis, dakšiņa, irbulīši un iespaidīgs ass nazis. Tas bija lieliski piemērots siera, šķiņķa, maizes un žāvētās gaļas griešanai. Ari dzīvas miesas griešanai, ja man tā gribētos.
Vēsts bija nepārprotama. Es nekad vairs nesatikšu nevienu cilvēku, kam uzbrukt. Nevienu. Es būšu vienatnē ar sevi, līdz beigsies ēdiens, un tad vēl kādu nedēļu. Un vēl ilgi pirms tam naža uzdevums mainīsies. Vēl joprojām ļoti piemērots dzīvas miesas griešanai pat ja tā būtu manējā.
Es staigāju turp un atpakaļ. Es izlikos, ka apkārt ir cilvēki ka es vienkārši tumsā nevaru viņus saskatīt. Vai sajust. Nekādu emociju. Dziļā cilvēcisku jūtu straume man apkārt tās vairs nebija. Nebija neviena, ar ko rimāt, neviena, kurā klausīties. Neviena, kam just līdzi. Neviena, ko mainīt.
Es teicu sev, ka esmu taču bijusi viena. Es taču katru nakti esmu viena un neiznīkstu. Es dodos garās, vientuļās pastaigās un neiznīkstu. Man patīk būt vienai, un es neiznīkstu. Tas bija tieši tāpat kā mēģināt sev ieskaidrot ja es varu aizturēt elpu minūti, tad tikpat labi varu aizturēt to ari stundu.
Es biju iemācīta dzīvot no emocijām, un vēl pirms tam, kad man to iemācīja, es no tām dzīvoju. Es biju prasīgs un čīkstulīgs bērns, kas riebās savai mātei un nepakļāvās tēva mēģinājumiem padarīt sevi par sakarīgu cilvēku. Līdz parādījās Zaks un paziņoja, ka mans negantais raksturs, mana īdēšana tas viss ir tikai maģija, kas pārveido mani pēc savas gribas, kas padara manu prātu spējīgu baroties no citiem, iezīsties viņu emocijās un izmantot viņus, manipulēt ar viņu izjūtām un atvērt zīmogus, ar kurām aizslēgtas viņu sirdis. Viņš teica, ka es būšu mags un alkšu tā visa vēl vairāk. Tā viņš teica.
Zaks paņēma mani savā paspārnē. Es biju žņaudzošs tītenis, es biju purva dēle. Es iemācījos pieķerties citiem, pielāgoties viņiem un piespiest viņus pielāgoties sev. Kaut uz dažiem acumirkļiem mēs kļuvām par vienu cilvēku, es savācu viņu emocijas, dzēru no tām un pieņēmu sevī viņu jūtu esenci. Zaks man iemācija būt dāsnai, mierināt un saudzēt, paņemt sev viņu sāpes un bailes, pārvērst dusmas drosmē un bailes uzmanībā. Viņš iemācīja man ari pretējo. Katru nedēļu mums bija jauni kalpi lai cik izšķērdīgi ari Zaks viņus apdāvinātu, lai kādas slimības izārstētu, ikviens gāja prom no mums ar prieku un atvieglojumu.
Es biju burve. Man bija vajadzīgi cilvēki.
Es biju iedomājusies, ka esmu atbrīvojusies no šīs vajadzības, ka esmu kļuvusi tāda pati kā vienkāršs cilvēks bet tie bija tikai meli manas sirdsapziņas nomierināšanai.
Jau pirmās dienas beigās es biju izmisumā. Es dauzīju durvis. Es apsolīju viņiem izstāstīt visu par Boorda nāvi, visu par hriliem, visu, ko viņi gribētu zināt. Es apvainoju Karali, es gānīju Bruģu, es solīju, ka kilri viņus iznīcinās. Es cerēju, ka vismaz kāds atnāks man pateikt, ka man nav cerību, ka es varētu beigt cīnīties ka atnāks kāds un kaut vai uz mirkli sniegs man savas emocijas, vienalga, vai tās būtu nicinājums, dusmas vai izsmiekls. Man vajadzēja tikai emocijas. Es sapņoju par pilsētas svētkiem, es sapņoju par Karaļa pieskārienu, es sapņoju par Dāra tuvumu, es sapņoju par Ronadas dziesmām, es sapņoju par to, ka varētu ierasties Zaks un teikt, ka viņš nemaz nebija domājis mani nodot un pamest, ka tā visa ir tikai jauna mācība.
Ilgi jo ilgi es pieturējos pie šīs domas. Es nezināju, ko esmu izdarījusi aplam, kā esmu Zaķu aizskārusi. Kāpēc tieši tagad viņš izlēma mani nodot, ja negribēja to darīt jau pašā sākumā. Es domāju par Dāru. Es sitos pret sienām. Katrs mirklis man atgādināja, ka varbūt tieši tagad viņš saka galavārdu un kā dēļ? Nekā. Manis dēļ.
Es vēlējos, kaut būtu ilgāk skatījusies viņa acīs pat tad, ja viņš bija dusmīgs vai izmisis. Tagad pat atmiņas par Dāru aizslīdēja tās kļuva par sapni, par neko. Es centos atcerēties cilvēkus, es centos izsūkt no šiem tēliem emocijas, gluži kā izsalkušais snaikstās gar tavernas logiem, ieelpodams ēdiena smaržu, iztēlodamies, ka tā var viņu pabarot.
Atmiņas izdzisa.
Sākumā es pat nepieskāros ēdienam. Tad es to pieņēmu un izgaršoju ne jau tādēļ, lai paēstu, ne tādēļ, lai izbaudītu tā pagātni. Es domāju par to, ka ir taču kāds, kas to pagatavojis. Kāds ir samīcījis mīklu un piešķīris tai formu, kāds ir ielicis klaipu krāsnī un izņēmis to no krāsns, kāds ir apsedzis klaipus ar platām lapām, kāds ir noglāstījis kūpošo garoziņu un pa paradumam svētījis to, lai arī tā taču bija cietuma maize.