Tad es klauvēju pie sienām un glāstīju tās, un lūdzos, lai uzrodas hrili, lai tie atnāk caur sienām un pabaro mani ar savām gadsimtiem mirušajām jūtām, kas bija izdzīvojušas ari pēc viņu nāves.
Un tad es iedomājos ja nu pēc nāves es kļūšu par vienu no viņiem: vēl joprojām vientuļa un izsalkusi, mūžam gaidot cilvēka pieskārienu, nekad to nesagaidot? Varbūt savu ilgo mocību laikā hrili bija sapratuši, kā izlauzties ārpus vientulības sienām, bet pirms tam viņiem bija jāsajūk prātā, pirms tam viņiem bezgalīgi ilgi un neprātīgi jāvirpuļo cauri nezināmai telpai, kurā nepastāv laiks. Varbūt tieši tāda bija nāve: tas, ko es jutu tagad, tikai bez beigām.
Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es neķēros pie naža.
*
Es biju mājā, ko īrēja Zaks, kaut kur starp diviem kilri ciematiem, meža malā. Veca sieviete ienesa pienu, un kalpotāji, laikam ritot, kļuva arvien nemierīgāki, un cilvēki no tuvējiem un tālākiem ciemiem nāca pie Zaķa pēc palīdzības. Es biju virtuvē tur, kur stāvēja ļodzīgais, ar pītu paklājiņu pārklātais galds un krāsns, kuras akmeņi bija saplaisājuši gar malām, un starp grīdas dēļiem bija tik lielas spraugas, ka dažviet es varēju iebāzt tajās pirkstu.
Kaut kur tur bija noslēpts nazis, bet, skatoties apkārt, es neatcerējos, kur. Manī kūsāja dusmas; Zaks teica: paņem nazi no galda, nē, ne to, tas ir zivju ķidāšanai, tu saslimsi. Paņem maizes nazi, tas ir liels un tīrs. Neņem jauno gaļas nazi, atkal pazaudēsi. Paņem nazi un parādi, kur tu sev iedurtu, lai nāve būtu ātra un tīra. Paņem nazi un parādi, kāda nāve būtu ilga; kā tu nomirtu no saguruma un nicinājuma ātrāk nekā no asiņu zuduma.
Paņem indes no plauktiņa, parādi man visu, ar ko tu sevi nogalinātu un kā.
Man bija jāuzkāpj uz krēsla un pēc tam uz galda, lai varētu aizsniegties līdz plauktiņam. Varbūt es savam vecumam biju ļoti sīka, bet varbūt es vienkārši biju pavisam maziņa. Ar pirkstu galiem pieskāros vēsajai, emaljētajai trauciņa virsmai, šķita neiespējami pievilināt to sev tuvāk un, kad trauciņš krita, es satvēru to rokās un aizsargāju ar savu ķermeni, novēlos uz grīdas, atsitu galvu pret krāsni tik stipri, ka uz mirkli redzēju tikai tumsu. Arī mans prāts uz mirkli satumsa; saindēts asmens es nodomāju.
Zaks gaidīja, līdz es piecēlos un noskaitīju indes īpašības prāta paplašināšana, galveno emociju pastiprināšana, paranoja, nāve vai ārprāts emociju pārpilnības dēļ. Vienkāršam cilvēkam neliela deva liek tā iedziļināties savās emocijās, ka tas pat šķietami nereaģē uz ārējiem kairinājumiem. Labi. Tagad pagaršo.
Es biju virtuvē, mājā, kur dzīvoja Zaks, veca sieviete nesa mums pienu un olas, un šoreiz viņa bija atnesusi dzīvu vistu. Pamēģini savienot prātu ar šo vistu, Zaks teica: kā jūtas vista, kā tas ir būt vistai. Tagad nogalini to. Te kaut kur jābūt nazim, paņem un nogriez vistai galvu. Sajūti, kā tas ir. Redzēsim, vai tu sajutīsi nāvi.
Vista bija tik liela, ka es tik tikko varēju to noturēt. Es saspiedu viņu starp ceļgaliem. Es sēdēju uz grīdas, jo krēsli man bija par augstu, un mana roka bija pārāk maza, lai aptvertu vistas kaklu. Putns skatījās uz mani ar niknu, sarkanu aci, pārāk stulbs, lai pretotos, pārāk stulbs, lai cīnītos, pārāk stulbs, lai mēģinātu izknābt man acis. Viņa nemaz necīnījās.
Labs savienojums, Zaks teica, viņa nemaz nejuta, ka tu viņu nokauj.
Es biju virtuvē, mājā, kurā es dzīvoju, kur mana gulta bija pie krāsns, kuras akmeņi bija saplaisājuši, un tur kaut kur bija nazis, nazis bija mana prāta slepenajā kaktiņā, tā asmens bija saindēts. Ne ar prāta indi, bet ar indi, kas atņem kustību spēju. Manā prātā bija slepena vieta, kurā es varēju iekļūt pa plaisām, ja vien ļāvu pasaulei saslīdēt un atdzīvoties, un sašķiebties, un raudāt, un kliegt, kamēr es meklēju vietu, kurā bija noslēpts nazis. Kamēr es meklēju vietu, kurā biju noslēpusies pati.
Runā ar mani, Zaks teica, tu vienmēr esi tik klusa, un es kliedzu uz viņu, es biju apņēmusies neraudāt, meklējot sevi slepenajā prāta vietā, tajā vietā, kur man rokā bija nazis un es zināju, ko ar to darīt.
Runā ar mani, burvei nav labi tik ilgi būt vienai, cilvēki tā ir nomiruši un sajukuši prātā. Par vēlu, Zak, es domāju, par vēlu, man prātā ir nazis, un tā asmens ir indē, un es esmu pielikusi mēli, lai pārbaudītu: tas bija vēss un auksts, un nedēļām ilgi es neko nevarēju ieēst.
Es biju cietumā, kur es biju ieslodzīta par meliem, par atsvešinātību un vientulību, par to, ka nebiju viena no viņiem. Es meklēju to virtuvi mājā, kurā es dzīvoju, un es meklēju to vietu savā prātā, un tur bija meitene viņa bija pavisam maza -, un viņai rokā bija nazis, un viņas mēle asiņoja, un es runāju ar viņu.
Es vienmēr te nāku, viņa teica. Es vienmēr te nāku, kad man ir par grūtu, kad man nekur nav dzīves. Es teicu: es ari. Es teicu: nāc pie manis, ļauj man būt pie tevis. Es izturēšu tavas sāpes, ja tu paņemsi manējās.
Mani sauc Nela, viņa teica. Un tevi?
Es esmu Vega.
Vai tu esi burve?
Jā gan, es teicu. Bet kuššš, neviens nedrīkst to zināt.
Es palīdzēšu tev izlikties, viņa teica.
Es palīdzēšu tev izdzīvot.
21. nodaļa
…varētu spriest: vai nespēja darīt faunu padara trepanētos pēc būtības labus vai arī izgrūž ārpus labā un faunā, padarot viņus par meža zvēriem, kurus nevar vērtēt pēc viņu rīcības morālās puses bet kuri vienmēr būtu jāpatur būrī?
no Bonaras maģijas universitātes kolektīva sastādītā krājuma
"Ētikas un maģijas mīklas"
Atslēgas slēdzenē, neeļļotu eņģu čīkstēšana. Un vēlreiz. Tas ir viņš. Viņš nāk meklēt mani tumsā. Es saraujos, nikna un pārbijusies. Es piespiežos akmens sienai, piespiežos plaisām akmenī, es saplūstu ar tām. Ja es esmu neredzama, ja man vispār nav jūtu, viņš nevar mani redzēt. Es kļūstu par akmeni. Es patveros slēptajā telpā sevī, un tajā ir vēl viena slepena telpa, un tajā slepenajā telpā ir plaisa sienā, un plaisā ir nazis, uz asmens ir inde.
"Vega? Tu tur esi?" Tā nebija Zaķa balss. Tā bija Ronada. Kaut kas manī atritinājās kā lapas pumpurs atveras pavasarī, parādot bāli zaļu mēlīti.
"Vai tu esi dzīva?"
Es nezināju. Es zināju tikai to, ka nedrīkstu tur iet. Viņi gribēja mani atrast viņi gribēja zināt viņi gribēja mani apsūdzēt krāpšanā un melos, viņi gribēja pierādīt, ka esmu nodevusi visus, kas man uzticējās, ka es esmu mags, ka es neiederos.
Es biju izlēmusi melot, jo viņiem nebija svarīga patiesība viņi gribēja sodīt, ne apžēlot. Es biju izlēmusi pierādīt, ka spīdzināšana mani nesalauzīs.
"Vega? Lūdzu, atbildi." Ronadas balsī bija nedrošība un rūpes. Es būtu pasniegusies pēc viņas, lai sajustu šīs emocijas, bet, tā darot, es pārņemtu viņu visu, izsūktu viņas jūtas un kļūtu par viņas īpašumu.
"Lūdzu."
Ronada netuvojās, viņa palika turpat pie izejas.
"Es esmu te," es teicu. Mana balss bija sausa un izkaltusi.
Klusums.
"Vai vari panākt šurp? Es atnesu tev svaigu ēdienu."
Es lēni piecēlos. Nezin kāpēc dažas pēdējās dienas (vai nedēļas?) es biju rāpojusi pa alas grīdu, tā arī nepieceļoties. Varbūt tāpēc, ka man bija jāmeklē nazis. Es skaidri atcerējos naža meklēšanu, bet nezināju, kāpēc man to vajadzēja.
"Vega, nāc. Ņem manu roku."