Es tuvojos. Soli pa solim. Pārbaudot savu apņēmību.
"Satver manu roku. Pasniedzies pēc manis. Tā tev būs labāk. Tad viss būs labi."
"Nevajag." Mana balss bija kļuvusi stiprāka tajā ieskanējās metāls, kas notrulina visas jūtas.
"Protams, vajag. Ņem manu roku."
"Nē."
Man trīcēja kājas, un es ar pūlēm varēju nostāvēt. Es vēlējos pieskarties Ronadai, runāt ar viņu un es zināju, ka, tā darot, zaudēšu šo cīņu.
"Man likās, ka tu esi mana draudzene." Ronada izklausījās aizvainota. "Ja tu negribi, lai es te esmu, es varu ari aiziet."
"Tu gribēji man kaut ko teikt. Tad runā."
Viņa bridi klusēja.
"Es atnācu, lai atvainotos."
"Par ko?
"Es biju tā, kas tevi nodeva," viņa klusi teica. "Es nedomāju… Es nezināju. Es nevarēju zināt, ka Nadors tā rīkosies. Goda vārds. Viņš un viņa stulbā uzticība likuma burtam. Un es nezināju, ka… ai, Vega, vai tu vari man piedot?"
Es nezināju. Tam nebija nozīmes. Es drīzāk brīnījos par to, kā Ronada varēja pēkšņi kļūt tik stipra, lai pretotos tiešai Zaķa pavēlei.
Vai ari viņš bija aiz tā visa izmantoja Ronadu kā spēļu kauliņu, lika viņai atzīties, lai varētu salauzt mani. Tas būtu ticamāk.
"Man nav nekā, ko piedot," es teicu. "Es esmu dzīva un neesmu sajukusi prātā. Nekas slikts nav noticis."
"Tad ņem manu roku un iesim," viņa teica.
Es nospriedu, ka tas ir sapnis. Tas šķita tik īsti tik pareizi. Un tieši tāpēc es tam neticēju. Es neticēju viņai. Es pagriezos un aizgāju atpakaļ savā stūri, un sarāvos kamoliņā.
Es negribēju kļūt par figūriņu viņu spēlē, lai kāda šī spēle nebūtu. Bija par vēlu. Par vēlu Ronadai, par vēlu cilvēkiem no malas. Viņa nevarēja mani izglābt. Viņa bija kā kalpi, kā vecā sieva ar olām un pienu: labvēlīga, maiga un tik sveša mūsu cīņai, ka nevarēja man pat pieskarties, kur nu vēl palīdzēt.
"Ej prom," es teicu. "Lai viņš ar mani runā, ne tu. Tev nav šeit jāiejaucas."
"Kas viņš?" Ronadas balsi ieskanējās bailes.
"Zaks," es teicu. "Tu domā, ka es nesaprotu?"
"Ak. Jā." Viņa brīdi svārstījās. Tad: "Tu nesaproti, Vega. Tu nesaproti. Bet reiz tu sapratīsi."
Es neatbildēju.
"Es gribēju, lai tu esi mans draugs," Ronada teica. "Es būtu varējusi tev palīdzēt. Tev šķiet, ka es neesmu nekas, bet tu maldies. Tu redzēsi."
"Ceru, ka tā."
"Bet tad jau būs par vēlu, Vega."
"Jau tagad ir par vēlu. Ej."
Un aiz viņas aizvērās durvis, un vēl vienas. Un tikai tad es sapratu, ko esmu izdalījusi. Es metos pret durvīm, es dauzīju tās ar dūrēm un kliedzu, un raudāju, un lūdzos, lai man tiek dota vēl viena iespēja bet dzīvē tā nenotiek. Tā es zināju, ka tas bija sapnis neko nevarēja pavērst atpakaļ, nevarēja atgūt zaudētos draugus, nevarēja atteikties no meliem, kas sagrāva dzīves, un nevarēja izlūgties piedošanu no tiem, kas cieta manis dēļ.
Un tomēr: kāda daļa no manis zināja, ka arī sapnī, arī
desmitkāršā sapnī es nebūtu satvērusi Ronadas roku.
*
Vēl reizi nočīkstēja durvis. Es biju gulējusi vai vismaz es biju eksistējusi tajā sapņu pasaulē, kurā biju bijusi jau vairākas dienas (vai nedēļas? Mēnešus?). Ronada mani apciemoja sapņos, ar katru reizi kļūstot arvien dēmoniskāka, un es priecājos, ka viņa ieradās vēlreiz. Varbūt tas visu noskaidrotu.
Tā nebija Ronada. Tas bija Nadors.
"Nāc līdzi, Vega." Viņš pagriezās un gāja. Pēkšņi manī pamodās cerība. Vega, viņš teica. Nevis Nela. Tas bija gandrīz kā piedošana. Kurš bija iestājies par mani? Karalis? Dārs?
Es sekoju Nadoram. Kādā mirklī es pat sapratu, ka vajadzētu piecelties kājās un pieceļoties pasaule ap mani sašūpojās. Es redzēju gaismu. Es tuvojos tai, aizsedzu acis ar roku un tikai tad sapratu, ka man rokā ir nazis. Visu šo laiku, un es pat nebiju zinājusi. Un tagad es vairs negribēju to pazaudēt.
Sargi pie durvīm piesardzīgi skatījās uz mani, un es viņiem uzsmaidīju. Kaut kas manā sejas izteiksmē viņus sabiedēja, un viņi atkāpās, ciešāk satvēruši pīķus. Es neņēmu ļaunā. Tāpat man nebija ne mazākās vēlēšanās draudzēties.
Nadors gaidīja mani ārpusē. Viņš paskatījās uz mani, nopūtās un piedāvāja roku, pret kuru atbalstīties.
"Mēs taču tev atstājām ēdienu," viņš nīgri teica. "Neesam taču slepkavas. Būtu varējusi paēst."
"Kā tad. Labi paēdusi un pilnīgi traka."
"Tu tur nemaz nebiji tik ilgi," Nadors atteica.
"Pietiekami."
"Ja tu tur būtu bijusi pietiekami ilgi, tu būtu sajukusi prātā, ne tā?"
Uz to man nebija, ko teikt. Es biju ļoti lepojusies ar sevi un savu izturību, pārliecināta, ka neviens cits mags tik daudz nevarētu paciest. Bet Nadora balsī nebija ne kripatiņas cieņas. Nu, man ari nevajadzēja viņa cieņu. Galu galā viņš droši vien bija lielāks nelietis nekā es tomēr, ja Zaks būtu bijis uzmanīgāks skolotājs, vai ari es nebūtu trepanēta? Es nezināju, bet pieļāvu, ka jā.
"Tad kāpēc jūs laižat mani ārā?"
"Kurš teica, ka tevi laiž ārā?" Nadors atcirta, bet viņa balss bija tik neapmierināta, ka, visticamāk, es biju uzminējusi pareizi. "Man ar tevi jārunā."
"Nu tad runā." Es apstājos. Man bija apnicis viņam sekot. Tā, lūk. Es biju kā bērns, kas negrib iet, kur viņu ved, kas negrib klausīt pat tad, ja tas nāktu par labu, pat tad, ja es pati gribēju klausīt.
"Iesim iekšā." Viņš bridi vilcinājās, tad ieskatījās man acīs. "Lūdzu."
Es nopūtos un sekoju Nadoram nelielā mājiņā tipiskā brugiešu būvē, akmens namiņā, kas izskatījās nīgri pierāvies zemei. Nadors aizvēra logus un apsēdās pie liela galda, uz kura bija rūpīgi sakārtoti papīri.
"Sēdies."
Es apsēdos un ieliku nazi sev klēpī tā maza meitene varētu ielikt klēpī pastaigas laikā aizmigušu lelli.
"Vai kaut ko vēlies? Padzerties, paēst?"
Es papurināju galvu.
"Tev vajadzētu. Bet nav mana daļa ar tevi strīdēties."
Viņš ilgi uz mani skatījās un tad turpināja.
"Mani ir izmantojuši," viņš beidzot teica. "Es vispār nebūtu ar tevi runājis. Bet mani izmantoja. Un tevi ari. Tāpēc man nav citas izvēles kā izmantot tevi."
Nadors pateica to tā, ka bija skaidrs visā šajā situācijā pazemojošākais bija tas, ka viņš varētu tikt pielīdzināts man. Un tagad viņš nemēģināja atrast apkārtceļus vai mīkstināt savus vārdus ne tāpēc, ka viņš vēlētos būt atklāts, bet tāpēc, ka neuzskatīja mani par tā vērtu, lai izdomātu kādus melus.
Es atcerējos šo sajūtu. Tas bija gluži kā toreiz, kad Boords mēģināja mani savaldzināt un pēc tam nožņaugt, un pēc tam pats nomira. Savādā kārtā es jutos diezgan ērti Nadora augstprātība ļāva man slēpties, kļūt nesvarīgai, neredzamai.
"Kurš tad tevi izmantoja?"
"Zaks." Nadors sakoda zobus tā, ka tie iešņirkstējās. "Un es tur neko nevaru darīt. Nekādi likumi nav pārkāpti. Es nevaru viņam atriebties."
Viņš bridi apdomājās.
"Un arī attiecībā uz tevi nekādi likumi nav pārkāpti, lai arī, manuprāt, pret tevi ir izturējušies netaisni."
"Netaisni?" Mani nez kāpēc uzjautrināja Nadora pēkšņā līdzjūtība. "Stāsti nu."
Nazis man klēpī bija vēss un viegls. Nadoram varbūt es arī biju tāds nazis.
"Zaks neapšaubāmi bija tas, kura dēļ tevi atsūtīja uz šejieni," viņš teica. "Un tagad viņš pēkšņi paziņo, ka tu esot viņa mācekle un tev neesot bijis jāatklāj savas burves spējas. Jo apmācību taču tu neesot pabeigusi."
"Tad kāpēc man bija jāiet cietumā?" Mana balss nemainījās. Vēsa kā asmens.
"Jo viņš izmantoja Ronadu, lai man to paziņotu. Viņa atnāca un pateica, ka tu esot mags un ka tevi saucot Nela. Viņa bija pārbijusies, un es nezināju, kāpēc… Līdz šodienai, kad es uzzināju patiesību. Viņa lūdza iespēju tevi apciemot."