"Tas bija šodien?"
"Jā." Man bija licies, ka pagājis daudz ilgāks laiks. "Un tu viņu aizraidīji."
"Kāpēc tikai tagad?"
"Tāpēc, ka tikai šodien Zaks ieradās paziņot, ka tu esot nevis burve, bet tikai mācekle. Un viņam vēl pietika nekaunības paziņot, ka viņš ir licis Ronadai par to nerunāt. Kādas muļķības!" Nadors uzblieza ar dūri pa galdu. "Padomā pati! Nav gandrīz nekā stiprāka par saikni starp mācekli un skolotāju. Un tagad viņš grib, lai es noticu, ka Ronada to ir pārrāvusi? Nē! Tas bija viņš, kurš lika Ronadai tevi nodot… Un tagad noveļ visu vainu uz mācekli! Un tagad, kad tu būtu pa pusei jukusi, protams, nekas viņam nebūtu vieglāk kā izmantot ari tevi!"
"Izklausās pēc Zaķa," es klusi teicu. Es šaubos, vai Nadors to dzirdēja.
"Un, kad es viņam teicu, ka redzu cauri šim plānam, vai zini, ko viņš atbildēja? Domā, ko gribi, Nador. Domā, ko gribi! Nu protams! Jo es taču nevaru to pierādīt, es nevaru atraut viņam rīkli un skatīties, kā gāžas asinis, un tāpēc viņš pat nepapūlas izgudrot pienācīgus melus! Viņš teica, ka ari uztraucoties par Ronadu… ha!" Nadors ierūcās dusmās, un es sarāvos. Visu mūžu šāds naids. Un nekādu iespēju no tā atbrīvoties.
"Kāpēc tu man to saki?"
"Jo Brugas likumos ir kāda nianse," Nadors teica. Viņa balss tagad bija pavisam klusa. "Ja es būtu to zinājis bērnībā…" Viņš saberzēja seju, it kā mēģinot atbrīvoties no atmiņām. "Izrādās, uz skolotāja un mācekļa attiecībām likums neattiecas. Gluži tāpat kā Ronada nevar vērsties pie manis, lai apturētu Zaķu, tāpat ari māceklis nevar tikt tiesāts par uzbrukumu savam skolotājam. Māceklis var nesodīts nogalināt skolotāju. Vai sākumā paspīdzināt un tad nogalināt."
"Ronada nekad neko tādu nedarītu," es teicu. Viņas maigie pirksti, kas aizskar tikai arfas stigas, viņas vaibsti, kas atmaigst dzejas un mūzikas gaismā. Man viņa ne pārāk patika, un es varbūt nedaudz nicināju viņu par to, ka viņa mani nodeva bet tas bija viņas vājums, ne spēks. Viņa nebija slepkava, viņa bija upuris.
"Protams, nedarītu," Nadors teica. "Es arī nekad negribētu, lai mana māsa kļūst par slepkavu."
Es gaidīju turpinājumu.
"Bet esi taču tu, Vega. Tu taču tagad esi oficiāli atzīta par Zaķa mācekli."
Es skatījos uz Nadoru. Jaunās iespējas mani reibināja. Nadors paliecās, un es redzēju viņa smaidu izsalkušu un bez prieka.
"Likuma acīs tu būtu nevainīga. Cilvēku acīs tu būtu varone. Bruģa jau ir gana cietusi no Zaķa augstprātības, kad viņa dēļ tika pazudināts mūsu likumīgais karalis. Tikai pašreizējā Karaļa mīkstā sirds ir iemesls tam, ka Zaks nav sodīts. Bet tu tu vari būt likuma rīkste tur, kur es nevaru tāds būt."
Es nenovērsos.
"Man tas varētu patikt," es teicu. Un pasmaidīju pretī.
22. nodaļa
Un tava nāve būšu es: Jo, baidos, Nāve ir par maigu tev, Tā nožņaudz tevi miegā, Vieglu skūpstu sniedz.
Es šonakt būšu viņas vietā, Mīļotā, ko gaidīji, pārvērtusies briesmonī.
no Tamianas Illes "Eisindas atriebības"
Ronada un Zaks aizveda mani uz pili. Zaks bija kluss un sevī ierāvies, viņš aizveda mani prom no cietuma, cik ātri vien es varēju paiet kas gan nebija pārāk ātri. Ronada nemitīgi čaloja, izstāstot man visu, kas Brugā noticis manas prombūtnes laikā.
Dārs bija teicis galavārdu. Viņš bija dzīvs, bet salauzts un vārgs. Protams, nevainīgs. Es atkal jutos vainīga, centos atgādināt sev, ka viņš nebija mēģinājis aizkavēt manu arestu, bet neko tas nelīdzēja. Bērni saslimstot cits pēc cita, un neviens nezinot, kas tam par iemeslu, bet Dārs vēl nespējot viņus ārstēt. Karalis beidzot esot atzinis, ka Bruģu pārņēmuši hrīli, un Ronada pieliecās man tuvāk, lai pačukstētu to kā lielu noslēpumu, viņš gatavojās kaut ko darīt lietas labā. Pavārs esot izgudrojis jaunu kūkas recepti, un man tā noteikti esot jāizmēģina.
Lielāko daļu no viņas vārdiem es laidu gar ausīm. Es domāju par nazi, ko slēpu sev azotē, domāju klusi un viltīgi, kā biju mācījusies. Es zināju, kā dzīvot divas dzīves vienlaicīgi: vienu, kurā es biju nikna un izmisusi, un otru, kurā es biju meitene tumsā, klusa meitene ar nazi rokā, meitene, kas gaida izdevību. Šoreiz viņa to nepalaidīs garām.
"Tu vari iet, Ronada," Zaks teica. Viņš izklausījās noguris.
"Ar tevi viss būs kartībā? Vega?…" Ronada uzmeta man raižpilnu skatienu. Reizēm es nesapratu, kas īsti viņa ir un kā viņa spēj acumirklī pārmesties no vienas intonācijas uz citu. Varbūt viņa bija līdzīga man, varbūt viņa mācēja dzīvot dubultu dzīvi vai pat trīskāršu, nomainot vienu masku pret otru. Kāpēc gan ne, viņa taču bija Zaķa mācekle.
"Vega?…"
"Ar mani viss būs kārtībā," es teicu. "Un tu taču mani sauc par Nelu."
Ronada sarāvās, un es sajutos vainīga. Tā taču nebija viņas vaina. Es pasmaidīju cik vien labi mācēju. Arī no tā Ronada sarāvās.
"Bet Vega laikam man piestāv labāk," es samierinoši teicu. "Jā, ej. Rīt izrunāsimies."
Es nebiju pārliecināta, ka tā būs, bet man šķita, ka būs
jauki to pateikt, un tā es ari izdarīju.
*
Zaks ieveda mani savā istabā un aizvēra durvis.
"Man tik ļoti žēl," viņš teica. "Tu izskaties šausmīgi."
Es ieskatījos spogulī un sastingu. Tagad es sapratu, kāpēc sargi bija atkāpušies, kāpēc Ronada baidījās no mana smaida. Un biju spiesta augstu novērtēt viņas vēlmi ar mani sarunāties. Es izskatījos pēc līķa, kas izrakts no zemes visnepiemērotākajā mirklī, kā sieviete, kura noslīcināta un pēc tam izžāvēta. Tā nebiju es. Es nezināju, kas tas bija, bet tā nebiju es.
"Es tevi dabūju ārā, tikko uzzināju par tavu arestu," Zaks teica. "Ja es būtu zinājis agrāk… Es tā lepojos ar tevi, ka tu nepadevies un nesajuki prātā."
"Kā tu to vari zināt," es atteicu, vēl joprojām skatoties savās tukšajās acīs, savā jaunajā, briesmīgajā smaidā.
"Es pazīstu tevi. Es pazinu Nelu un tagad es pazīstu Veģu, kas ir vēl stiprāka par Nelu."
"Tu viņu nepazini. Un tu nepazīsti mani." Es piespiedu sevi novērsties no spoguļa un paskatīties uz Zaķu. "Bet es zinu, ko tu izdarīji. Nav nepieciešams man melot."
Zaks nodrebēja. "Tu zini. Es gribēju ar kādu par to runāt par to visu. Es domāju, ka maldies attiecībā uz daudz ko…" Viņš atkāpās, ieraudzījis manu skatienu. "Un es arī daudz ko esmu darījis aplam. Man jāatvainojas."
"Atvainojies gan," es atvēlēju. "Stāsta, ka jau piedošanas lūgšana vien sniedzot atvieglojumu. Es nezinu, ne reizi neesmu mēģinājusi." Es paspēru soli uz priekšu, un viņš paspēra soli atpakaļ, un tā turpinājās, līdz viņš bija piespiedies ar muguru pie sienas. Tā bija kā deja, kā greiza un nežēlīga deja, kas nevienam nenāca par labu. Zaks izskatījās vecs. Tikai tagad es sapratu, ka viņš ir vecs.
"Es atvainojos. Piedod man," viņš teica.
"Nē."
Es pieliku nazi viņam pie rīkles. Es atcerējos iepriekšējo reizi, kad biju tuvojusies viņam ar nazi. Toreiz es biju bērns un nevarēju tālu aizsniegt, tāpēc piespiedu nazi pie Zaķa vēdera. Es biju laba mācekle, es zināju īsto vietu, kur iedurt, lai viņš nomirtu. Ari tad Zaks lūdza piedošanu. Viņš raudāja. Viņš teica, ka nožēlo.
Un es viņam piedevu. Vismaz man šķita, ka piedevu.
Viņš atstāja mani viņš atstāja mani vienu tajā mājā meža malā, vienu un ar nazi rokās, vienu un nezinošu ko es esmu izdarījusi, ko es jūtu. Man nebija, kurp iet, un es nezināju, kā izglābt sevi.