Es viņam nepiedevu.
"Es nekad tev neesmu piedevusi," es teicu. "Nekad." Es piespiedu nazi stiprāk. Zaķa plakstiņi noraustījās. Maza, gaiša asins lāse ritēja lejup pa viņa krunkaino kaklu. "Un es nepiedodu tev ari tagad. Ir lietas, ko nepiedod."
"Esi uzmanīga, Nela," Zaks čukstēja. "Ja tev bija taisnība… Ja tev bija taisnība par hriliem…" Viņš aizvēra acis, un kreisās acs kaktiņš asaroja. "Es domāju, ka viņi mani jau ir piemeklējuši. Es jau piederu viņiem."
"Hrili. Kā tad. Tu atkal melo."
"Paskaties pati. Ja viņi ir ja viņi vispār pastāv -, tad viņiem ir vajadzīgs kāds, caur kuru dzīvot. Es naktīs vairs neguļu. Es vairs nevaru ne mirkli nodzīvot neatceroties… Nepārdzīvojot. Viss, ko esmu nodarījis mirušajiem, ko esmu nodarījis tev. Tas viss jau tiek atriebts."
"Tu domā, ka izdosies izvairīties," es teicu. "Ka man kļūs tevis žēl." Bet vienlaikus es iedomājos ja pirmais hrilu upuris bija Boords, raktuvju mags, tad kāpēc gan lai viņa pēctecis būtu pasargāts?
"Es saku patiesību. Es varu pateikt galavārdu. Nāc un skaties pati."
"Galavārdu? Man?"
"Kāpēc ne? Tu tāpat esi gatava mani nogalināt, un, tici man, diez vai es pēc galavārda teikšanas vēl palikšu dzīvs.
Es neesmu ne jauns, ne stiprs kā Dars, un tu jau mani nesaudzēsi. lā ka tu vari tikai iegūt."
"Ko tad?"
"Patiesību."
Es vilcinājos. "Es nezinu, kāds ir rituāls."
"Rituāls ir tiem, kas nepazīst viens otru. Tu mani pazīsti, tu jau tagad esi daļa no manis. Sper soli un tu jau būsi manā prātā. Uzzināsi visu, kas tev jāuzzina, un aiziesi, paņemot līdzi manu dzīvību."
Es vilcinājos.
"Lūdzu," Zaks teica. "Ne manis dēļ, pat ne sevis dēļ. Bet, ja hrīli ir tad tev tas jāzina. Tev jāredz. Tev jābrīdina citi."
Viņam bija taisnība. Es dziļi ievilku elpu kā nirstot ledusaukstā ūdenī. Un ieniru.
īsu mirkli es jutu vēsu naža asmeni pret savu kaklu. Tad mans ķermenis atslāba un krita. Es samirkšķināju acis. Tas bija Vegas ķermenis. Tik trausls un viegls.
Nāc. Skaties. Zaks bija tepat blakus un es skatījos ar viņa acīm. Es elpoju ar viņa plaušām. Par savu ķermeni neraizējies, tas izdzīvos dienu vai divas. Laika tev pietiks.
Es pagriezos tā bija savādi fiziska sajūta, lai arī es biju tikai atsevišķs prāts Zaķa ķermenī un iegāju dziļāk viņā.
*
Pastaiga kāda cita prātā ir gauži līdzīga pastaigai savējā, gluži kā tas notiek sapņos un vīzijās: tur nav tukšuma, bet daudz mainīgu un virmojošu tēlu, un reti kurš no tiem šķiet ikdienišķs. Lielākā daļa no redzamajām ainām ir pārsteidzošas un svešādas vai nu pašas par sevi, vai ari savstarpējās kombinācijās. Un tie nebija manis pašas sapņu tēli, kurus es varēju izjust, atšifrēt un izprast, tie piederēja Zakam.
Es skatījos apkārt, sasprindzināju dzirdi, meklēju. Es spēru vieglus soļus, cenzdamās neizjaukt sarežģītos pavedienu rakstus, līdzīgus zirnekļa tīkliem vai zāles stiebru vijumam, vai strauta ūdens virpulim. Man šķita, ka tās ir domas un sakarības starp domām, kuras veidoja visu, kas bija Zaks.
Parasti galavārdu prasa, neraizējoties par pratināmā jūtām, un tādēļ tas bija divkārt bīstami. Galavārdu teica tikai tie, kam jau tāpat bija jāmirst. Es domāju nez, kā tas notika ar Dāru? Vai rituālu veica Nadors? Vai ari šis pienākums bija uzlikts kādam citam? Es cerēju, ka Dāra pratinātājs ir bijis maigs un cieņpilns, un, it kā tas spētu ko mainīt, arī es centos būt tik viegla, cik iespējams. Bet tik un tā pavedieni satrūka un izrisa zem manām pēdām pat šeit man piemita spēks un svars. Es biju svešiniece.
Pietiks vēl laika plosīties un lauzt vispirms es nolēmu starp visiem šiem tēliem un domām atrast hrīlus. Daži tēli piederēja Zakam, citi, iespējams, bija manas pašas skatījums uz Zaķa pirmtēliem, mēģinājums tos atšifrēt. Un kaut kur tajā visā bija vēl citi prāti un citas domas tās, kas piederēja hrīliem. Man bija jāsaprot, kā tos sameklēt un kā iznīcināt. Un gan jau šīs cīņas laikā ietu bojā ari Zaks.
Ja vien es pati spētu atšķirt vienus tēlus no citiem.
Bet iznāca citādi viņi atrada mani. Virmojošu, tumšu tēlu pūlis, kas turējās pie sienām, pie visa, ko es redzēju, es nevarēju pat pateikt, vai šī vieta bija liela vai maza, bet tā visa bija pilna ar hrīliem, kas kustējās, ķērās cits pie cita, grauza, krimstēja, čukstēja, šņāca. Viņi apēda visus tēlus, visas formas. Es atkāpos un sajutu to pašu trīsošo, virmojošo kustību pret mugurkaulu tā, kā tas mēdz būt sapņos. Es gan zināju, ka šeit man nav ķermeņa un nav ari mugurkaula, bet apziņa, ka mans bezpalīdzīgais ķermenis guļ pie Zaķa kājām, īpaši nepalīdzēja.
Patiesībā šī apziņa nobiedēja mani vēl vairāk nekā hrili. Vai es biju kļūdījusies? Es atkal biju viņam uzticējusies akli kā bērns. Kāpēc es nevarēju tikt vaļā no šī paraduma? Man bija jārīkojas ātri, jātiek galā ar hriliem un Zaķu un jāatgriežas, pirms mans ķermenis nomirst. Es nebiju pārliecināta, ka varu to izdarīt, bet bija jau par vēlu šaubīties.
"Tad tu esi ieradusies, lai atriebtu visus viņa ļaunos darbus," viens no hriliem teica. Es pagriezos, un tur jau viņš bija tā pati melnā, virmojošā viela, bet šai bija neskaidri iezīmēta cilvēciska forma kā bērns, kas iekusis sienā.
"Lielākoties jau tikai sevi," es teicu. Varoņa loma man nepiestāvēja.
"Vienalga. Tam jānotiek."
Nezin kāpēc es nebiju sajūsmā par domu, ka esmu nonākusi kāda miruša, slepkavīga briesmoņa pusē. "Kāpēc tev tas ir svarīgi?"
"Viņš nogalināja Brugas karali. īsto karali. Tas, kurš valda tagad, viņš nevar nest šo nastu. Viņš sabrūk, un pilsēta sabruks reizē ar viņu. Tas viss Zaķa dēļ."
"Tas taču bija tik sen," es teicu.
"Un tu domā, ka tagad tam vairs nav nozīmes? Tu domā, ka to visu var piedot jo ir pagājis laiks? Patiešām? Un kā ir ar tevi? Vai tu esi piedevusi? Vai jebkad spēsi? Vai tu esi laimīga un vesela? Vai tu esi kaut puse no tā, kas tu varētu būt, ja nebūtu bijis Zaķa?"
Es klusēju. Viņam bija taisnība.
"0 jā, Zaks ir centies izpirkt savu vainu. Tagad viņš tā cenšas rīkoties pareizi, it kā varētu o, viņš zina, ka neizdosies neko labot un neizdosies saņemt piedošanu, bet viņš vismaz cenšas būt noderīgs." Hrīls īsi iesmējās un spēra soli ārā no sienas, vienu vienīgu soli. Tagad viņš bija zaļi melns, tumsa un nefrits bērna veidolā. "Un tālāk? Varbūt viņš vēl atradīs veidu, kā piedot sev? Varbūt viņš atkal kļūs svarīgs Brugai? Varbūt laimīgi nodzīvos atlikušo mūžu un neviens neatcerēsies, ko viņš ir izdarījis? Varbūt viņš pats to aizmirsīs?"
"Vai jūs visi tā domājat? Vai tikai tu?"
Sienas bija mainījušās. Tagad tās vairs nekustējās un nevirmoja, tā bija akmens ala.
"Mums ir tikai viena doma. Tie, kas pretojas, tiek aprīti," hrīls teica.
Es vēroju šo radījumu. Tajā bija viss, ko es biju gaidījusi no hrīla, dusmas un rūgtums, un kāre iznīcināt. Un šoreiz mūsu mērķi bija vienādi. Viņam bija taisnība: es nevarēju piedot, es negribēju. Ja ļaušu Zakam izdzīvot, es būšu tāda pati kā šis mirušais bērns: rūgtums un atriebības kāre. Es negribēju tāda būt.
"Kāpēc tu nogalināji Boordu?" es jautāju.
"Ko?" Zēns nodrebēja.
"Boordu. To, kurš bija pirmais upuris."
"Viņš tevi sāpināja. Tā nedrīkst. Tu esi pietiekami cietusi." Sienas atbalsoja zēna balsi. Tu esi pietiekami cietusi. Pietiek. Pietiek. Laiks izlauzties, laiks dzīvot.
"Tu melo," es klusi teicu. "Neviens ne miris, ne dzīvs nav man tik ļoti pieķēries, lai manis dēļ nogalinātu magu."
"Es to izdarītu." Es. Es. Es.
"Neviens negribētu izlauzties cauri sienai starp mirušo un dzīvo zemi."
"Tu nezini, cik dārga tu esi," virmojošais haoss zēna formā teica. Viņš bija kļuvis sudrabains. Skaists.