"Ir kādi magi?" sargs pārjautāja. Viņa šķēps bija draudīgi pavērsts pret mani.
"Nē," es atbildēju. Uz šo jautājumu tā bija vienīgā pareizā atbilde: ne kilri, ne bruonu magiem nav atļauts staigāt apkārt bez skaidras zīmes, kas norādītu viņu būtību.
Bruoniem ir šalles vai kapuces, kilri izšūtas saites ap kaklu, kas zinošam cilvēkam daudz izstāstītu par šī maga specialitāti. Ceļojoši magi drošības pēc valkāja abus: slēptie magi, kas tādā vai citādā veidā noklusēja savu profesiju, tika smagi sodīti gan kilri, gan bruonu pusē. Par šo mēs varējām vienoties, lai cik saspringtas ari būtu mūsu attiecības.
"Ko tirgojat?" sargs turpināja iztaujāšanu.
"Šādas tādas vērtslietas." Es atbildēju par sevi un par smago dārglietu somiņu, ko biju sakrājusi pa šiem diviem darba gadiem. To vērtība bija lielāka nekā svars, kas padarīja dārglietas īpaši piemērotas tirdzniecībai. "Un Lugs…"
"Es zinu paroli," viņš teica. Skaidrā bruonu valodā.
Sargs izskatījās tikpat pārsteigts kā es.
"Ko?" es nomurmināju.
Lugs man uzsmaidīja. "Es taču esmu tirgotājs. Nebiju ieplānojis to izmantot, bet nu…"
"Nāc tuvāk," pēc īsas vilcināšanās teica sargs.
Lugs piegāja viņam klāt un iečukstēja ausi dažus vārdus. Pēc īsa pārdomu brīža sargs smagi nopūtās un pavirzījās sāņus. "Ejiet!" Viņš izskatījās ļoti neapmierināts ar to, ka zaudējis iespēju mūs nogalināt. "Neiekulieties nepatikšanās."
Un tā nu mēs iegājām Brugā. Man bija spēcīgas aizdomas, ka esam pirmie kilrieši daudzu, daudzu gadu laikā, kas iegājuši Brugā no Sillas puses.
3. nodaļa
1
Tik auksts ir vējš, tik skarbs ir vējš, Tik izsalcis ir viņš.
Vēl augstāk Brugas kalnājā Mans mīļais pakāpies.
Ronadas dziesma
Katrā pilsētā tirgus ir atšķirīgs, bet daudz kas tiem ir kopīgs. Pirmām kārtām jau tas, ka pat tad, ja tu neiederies gluži kā Brugas tirgū neiederējos es -, tad galvenie secinājumi, ko par tevi izdara, ir tavas muļķības un nezināšanas vērtība naudas izteiksmē. Es viņiem biju ne vien aizdomīga svešzemniece, kas ar savu klātbūtni izjauc pilsētas kārtību, bet ari lieliska iespēja iesist naudiņu, pārdodot visādus krāmus pēc iespējas dārgāk, un nošmaukties ar naudas atlikumu. Es biju vienlaikus mīlēta un nicināta.
Ja man būtu bijusi izvēle, es vispār nebūtu gājusi uz tirgu, bet man vajadzēja vietējo naudu Brugas vogranus, sudraba monētas, kas, iespējams, palikušas pāri no tā laika, kad šī bija kilri pilsēta un sudraba raktuves vēl bija atvērtas. Vograni bija arī teju vai vienīgie sudraba izstrādājumi, kas netika uzskatīti par ļaunuma perēkli.
Ta nu es atradu vietējo dārglietu tirgotāju un labu laiciņu vēroju, ieklausījos un centos izprast dažādu dārglietu vērtību, cenu, ko viņa vēlētos man piedāvāt, viņas prāta uzbūvi un veidus, kā ar viņu sarunāties. Beidzot es izlēmu pārdot vērtīgu koraļļu aproci un vēl dažus akmens un kaula amuletus, kas palīdzētu atrast kopīgu valodu. Kopumā es iegūtu diezgan daudz naudas, ņemot vērā to, cik īsu laiku biju plānojusi uzkavēties Brugā, bet, ja kaut kas paliktu pāri, es taču vienmēr varētu iegādāties nefritu, kura šeit bija pārpārēm.
Es noliku uz letes savu piedāvājumu un jau sāku kaulēties par cenu, kad pēkšņi sajutu mani kāds vēro. Kāds vai kaut kas, pavisam maziņš, neievērojams, nebūtisks. Neredzams. Es samirkšķināju acis. Neredzams? Pagriezu galvu un tur jau viņa bija, meitene, ne vairāk kā piecus gadus veca. Viņa nemaz neizskatījās tik neievērojama tumšie mati ar saulē izbalējušām šķipsnām bija sapīti ne pārāk gludās, toties stingrās bizēs un mugurā viņai bija nevis kleita, bet izturīga jaciņa un bikses. Un tomēr es viņu nebiju pat ievērojusi un ari tagad tikai knapi pamanīju, ka viņas netīrā roķele jau sniedzas pēc neliela kaula amuleta, ko es biju pagaidām nolikusi malā. Es pašķielēju uz tirgotāju. Viņa meiteni nebija pamanījusi. Sīkā nerātne! Es uzjautrināta vēroju, kā viņa lēni satver amuletu rokā un prātīgi velk to uz savu pusi klusa, klusa, maziņa, jā, nemanāma, pavisam nemanāma. Pēdējā brīdī es uzliku savu plaukstu uz viņas sažņaugtās dūres. Meitene iespiedzās un satrūkās, gandrīz vai apgāzdama galdu. Tirgotāja atbildēja ar pretspiedzienu un kā nu ne, ja no zila gaisa pie tava galda parādās maza meitene!
"Ange, ko tu tur dari?" kāds man aiz muguras jautāja. Pavisam rāma balss: kāds vīrs, kam nebija, kur steigties, kāds, kurš mierīgi varētu pavadīt šeit visu dienu, uzdodams āķīgus jautājumus. Cilvēks, kurš izstaroja varu un pārliecību, tāpat kā Ange bija izstarojusi nemanāmibu.
Mani pleci saspringa, un mazā rociņa manā plaukstā pēkšņi kļuva vēsa un mitra. Es paskatījos uz meiteni viņa bija sakumpusi un drebēja, gluži kā sagatavojusies sitienam, vienlaikus zinot, ka sitiens vēl būtu maigs sods. Es pagriezos, vēl joprojām turēdama viņas roku savā, un amulets maigi sasila mūsu plaukstās. Tur viņš stāvēja mags, kas bija mūs uzrunājis. Ap viņa galvu un kaklu bija aptīta gara, tumšzila šalle, kas atstāja brīvas dažas iesirmu matu šķipsnas. Viņa acis bija vēsi zaļas kā nefrīts.
Es pasmaidīju. "Viņa ir jūsu meita?"
Pirms mags kaut ko paspēja atbildēt, es noliecos pie Anges. "Tā ir, mīlulīt?"
Meitene tikai papurināja galvu. Protams, viņa nebija šī maga meita viņa bija mācekle, turklāt ļoti laba mācekle. Tik prasmīga čiepšana un acu apmānīšana tādā vecumā prasa būtisku talantu un labu devu drosmes un muļķības, jo maģijas izmantošana noziedzīgos nolūkos, lai cik sīks arī būtu nodarījums, ir sodāma visās zemēs, pat ja soda veidi atšķiras. Bet Angei to es skaidri zināju pilnīgi pietika arī ar sava meistara dusmām.
Un man nebija jāzina nekas no tā visa.
"Viņa nav mana meita," mags vēsi teica. "Viņa ir mana mācekle."
"0, maza burvīte!" es iesaucos pārspīlēti, protams, bet es biju svešzemniece, es varēju to atļauties. "Nu tad nepazaudē manu dāvanu, labi? Lai tā tevi kārtīgi aizsargā. Skaties uzmanīgi!" Es notupos, lai parādītu viņai amuletu apaļu kaula gabalu ar izurbtu caurumu ādas siksniņai un bez mazākā maģiskā spēka. Ange nedroši paskatījās uz mani, un es viņai uzsmaidīju. "Lai tas tevi sargā, maziņā, un, ja tu satiec kādus garus, aizliec labu vārdu par mani, sarunāts?"
"Noteikti," viņa teica un pasmaidīja pretī, izstarodama prieku un pateicību un slēptu atvieglojumu par to, ka izdevies izsprukt sveikā.
"Ja viņa mēģināja kaut ko nozagt…" mags teica, bet viņa balss jau bija kļuvusi nedroša.
Es viņam uzsmaidīju, cīnīdamās ar trīsām pakrūtē.
"Tā ir dāvana. Manā pusē ir parasts izturēties pret bērniem labi tas palīdz atvairīt ļaunos garus." Es izslējos un viegli iebikstīju meitenei. "Nu skrien, kur tev jāskrien, Ange!"
Viņa aizjoza projām, cik ātri vien spēja, vēl joprojām sažņaugusi rokā amuletu, biželēm lēkājot uz muguras. Es nospriedu ja viņai bieži tā jāskrien, tad skaidrs, kāpēc viņa nevalkā svārkus.
Mags nenovērsa acis no manis.
"Gan jau mēs vēl tiksimies." Viņš pieskārās manam vaigam. "Paldies, ka rūpējies par manu mācekli. Es to neaizmirsīšu."
Es nebiju tam gatava. Man reti kāds pieskārās, un magi vēl jo mazāk svilinošs karstums iesitās man vaigos un piepildīja visu augumu. Es sakodu zobus, lai tie neklabētu, bet nespēju apturēt trīsas.
Viņš pasmaidīja, nenovērsdams skatienu no manām acīm, ieskatīdamies manī dziļi kā akā izgaismodams mani no iekšpuses, it kā mēs būtu divi vien šajā tirgus laukumā un es būtu neaizsargāta, kaila un trausla.