"Ne tik dārga."
"Es būtu tevis dēļ nogalinājis," zēns teica. "Es būtu nogalinājis jebkuru. Es būtu nogalinājis sevi, ja tā varētu tev palīdzēt."
"Bet tas nepalīdzētu, vai ne? Jo mirušie nevar palīdzēt. Viņi nevar saņemt piedošanu. Viņi nevar piedot."
"Nevar."
"Tu neesi hrils," es teicu. "Tu gribētu būt, bet tu neesi. Tu gribētu būt miris, tu gribētu būt atriebējs, varonis, atstumtais. Tu neesi."
"Nerunā man pretī, Nela," tēls teica, bet tas neizklausījās pārliecinoši.
Es pastiepu roku tā, kā tikai sapņos iespējams, un pieskāros zēna vaigam pavisam vieglītēm, lai nekas nepārtrūktu. "Tu neesi mirušais bērns, tu neesi topošais karalis. Tu esi tikai daļa no Zaķa. Tas zēns tas ir miris, un viņa vairs nav. Nav iespēju ar viņu runāt, pieskarties viņam un salabot to, kas salauzts. Tu neesi nogalinājis Boordu, tu neesi saindējis Angi. Tu dari pāri tikai sev. Tieši tā, kā esi pelnījis."
Zēna sudraba vaigs bija silts un mitrs. Viņš stāvēja un skatījās uz mani mazs un iedomīgs, un nikns. "Pieņemsim, ka tā, Nela. Pieņemsim, ka tā. Lai ari es nesaprotu, kāpēc tev tā jālien man dvēselē. Tev vajadzēja tikai iziet man cauri un mani iznīcināt." Un tad viņš pasmaidīja, pasmaidīja tā, kā smaida tikai magi. "Un tas neizbēgami notiks, lai ko tu nedomātu. Tu būsi mana nāve, Nela, kam
tev bija jābūt jau pirms daudziem gadiem. Šoreiz neviens
no mums nespēs novērsties."
♦
"Vega! Vega!"
Es izslīdēju no miega no sarežģītiem, skaistiem sapņiem, kas nebija īsti mani, un ieraudzīju bālu, iekritušu seju bez izteiksmes un ķermeni, ko raustīja un kratīja manas rokas.
Tā bija sajūta, kāda reizēm ir rītos pēc dzeršanas nepazīstamā vietā: tu pamosties un jautā, kur un kas tu esi. Labu brīdi man nebija apmierinošas atbildes.
"Vega, mosties!"
Es esmu nomodā. Nebļauj, es nomurmināju, bet manas lūpas pat nepavērās. Un tomēr mani dzirdēja.
"Vega! Ārā no turienes!"
"No kurienes?" Es vēl joprojām biju miegaina un noreibuši.
"No mana prāta! Un ķermeņa ari pie reizes."
Es paskatījos vēlreiz. Uz savām rokām. Manas rokas bija savādas. Mana redze ari neskaidrāka kā parasti, ar dzeltenīgu nokrāsu. Es nospriedu: lai ko esmu dzērusi, nekas labs tas nav bijis. Un pasaule izklausījās citādi un mans ķermenis šķita citāds nekā parasti. Pilnīgi citāds.
Pēc mirkļa es sapratu, ka tas nemaz nav sievietes ķermenis.
Tad es atcerējos. Es paskatījos uz bālo seju, kas reiz bija mana, uz ļengano ķermeni sev rokās protams, mans. Vegas ķermenis, salauzts un noguris, vājš, neglīts un uz nāves sliekšņa. Bet es pati biju Zaķa prātā.
"Pat neiedomājies," Zaks paziņoja. "Tu esi pārāk stulba, lai būtu manā prātā."
Nu labi, tikai ķermenī.
"Ārā!"
Nedomāju vis. Es nāku ārā un tu mirsti. Tu to labi zini. Tu neizturēsi, ja es to darīšu tagad, un ir pagājis tik īss laiks.
Viņš apdomājās. Man, protams, bija taisnība, un es zināju, ka viņš to zina. Zaķa prāts šobrīd bija trausls un vārīgs, bet es jau jutu to dzīstam.
"Paliekot tu riskē saplūst ar mani," Zaks teica. Viņš par visām varītēm gribēja runāt balsī, it kā tas palīdzētu man pazust. "Tu riskē ar savu pazušanu. Un sava ķermeņa nāvi."
Tas nekas, es nodomāju.
Dusmas. "Tu gribēji, lai es nomirstu."
Es pārdomāju. Es smaidīju, un viņš juta, ka es smaidu. Bija sasodīti smieklīgi šādi runāt ar Zaķu gluži kā bērnībā, kad es biju iemācījusies runāt ar viņu, neatklājot, ko patiesībā domāju. Tolaik tas bija dzīvības un nāves jautājums. Tagad tā bija spēle, ko es varēju spēlēt labāk nekā viņš.
"Kāpēc?"
Jo tu neesi vainīgs, Zak. Tavā prātā nav hrilu tikai nožēla un atmiņas. Nav nekāda mirušā karaļa, kas ieradies tevi sodīt. Tu nevari iemainīt nāvi pret piedošanu.
"Tas nemaina manu nodarījumu tev. Es varu iemainīt savu nāvi pret tavu piedošanu."
Es smējos par šo tirgošanos. Tas bija tik viegli savādā kārtā tik viegli un pareizi būt kāda cita prātā un nenest savas dzīves nastu.
Un vēl ko es iemācījos, es teicu Zakam. Ar mirušajiem nevar sarunāties. Tikko tevis vairs nebūs es vairs nevarēšu ar tevi strīdēties un tevi sodīt; es nevarēšu dusmoties uz tevi un zināt, kā manas dusmas atbalsojas tevī. Es nevarēšu izvēlēties satikt tevi vai ne. Tevis vairs nebūs nebūs nekad. Un man vienai būs jātiek galā ar visu, kas noticis ar mums. Es nevēlos tavu likteni, Zak.
Ilgs klusums.
Tad: "Bet tev būs jāaiziet, Vega. Pirms tavs ķermenis nomirst."
Es izvēlējos paklusēt. Viņš izmantoja šo laiku, lai paceltu manu ķermeni no grīdas un ieliktu to gultā, pārbaudītu elpošanu un pulsu. Es paraustīju plecus (cik daudzi žesti patiesībā ir prātā, ne ķermenī!) un aizplūdu prom, ievijos Zaķa prāta labirintos, brīva no visām rūpēm un raizēm.
23. nodaļa
Mēs atrodam viens otru visneticamākajās vietās.
no Slī Sindejas "Glasse un Lirams"
"Zak."
Es iekšēji sarāvos, izdzirdot Ronadas balsi, un atvēru acis apkārtējai pasaulei tad sareibu, jo tieši tajā mirklī Zaks pagriezās uz durvju pusi. Es redzēju viņu ar Zaķa acīm jaunu, skaistu, neizsakāmi ievainojamu. Ronada pamāja mums Zakam un tad paskatījās uz gultas pusi.
"Ko tu ar viņu dari?"
"Neko," Zaks strupi atteica. "Ko tu gribi? Skriet pie Nadora un vēlreiz viņu nodot? Vai šajā gadījumā mani?"
Ronada iekoda apakšlūpu zobos un izskatījās vainīga. "Es nezinu, kas man bija uznācis. Zak, es biju tik nobijusies… Es gribēju tev pateikt, ko esmu izdarījusi, bet zināju, ka tu nesapratīsi."
"Ne īpaši labs attaisnojums," Zaks teica.
"Man žēl."
"Tu zini, ka tavs brālis nekad to nesapratīs. Ka reizēm ir jāignorē likums, ja no tā neviens necieš. Citādi no likuma ciešam mēs."
"Es zinu. Bet pēdējā laikā notiek tik daudz kā savāda, ka reizēm man šķiet es vairs nespēju noteikt, kas notiek manā dzīvē."
"Man ir tāpat," Zaks drūmi atteica.
"Tad tu vairs nedusmojies?" Ronada paskatījās uz mani uz Zaķu un pasmaidīja. Es sajutu, kā viņš cenšas atrast sevi dusmas vai vilšanos, bet nekas viņam nesanāca. Viņš bija par vecu, lai nodotos šādām emocijām.
"Kā tev iet ar to dziesmu, kuru tu tulko?" viņš jautāja, lai mainītu sarunas tēmu.
"Neiespējami. Es mēģināšu citu."
"Pieņemu, ka dažus kilri vārdus nemaz nevar pārtulkot bruonu valodā bet, ja tu vēlies, lai es paskatos…"
"Nē. Zak, mums nav tam laika."
Viņš paraustīja plecus. "Nu labi. Kam tad ir? Tu pēdējā laikā tik reti pie manis ienāc."
"Es zinu." Viņa pēkšņi pieskrēja pie Zaķa, apsēdās pie viņa kājām kā savulaik es un skatījās augšup, un smaidīja. "Zak, es esmu bijusi tik aizņemta. Tik aizņemta ar Karali un visu, ko viņam no manis vajag, un visu, kā es viņam varu palīdzēt… Tu tik maz par to zini!"
"Es nedomāju, ka gribu zināt vairāk."
"Zak, es esmu laimīga. Un es gribu beigt mācīties pie tevis, lai tu varētu pievērst vairāk uzmanības Vegai vai varbūt pieņemt citu mācekli. Es taču jau esmu atzīta par magu tā būtu tikai formalitāte. Neko daudz vairāk jau es vairs nevaru iemācīties."
"Tu pēdējā laikā esi mainījusies," Zaks teica. "Varbūt tev būtu jēga turpināt."
"Jā, bet man vairs nav jāmācās, saproti? Es esmu atradusi savu vietu."
"Mēs sarausim saites," Zaks pēc īsa brīža teica. Es gribēju ielūkoties viņa domās un izjūtās, bet viņš tās turēja noslēpumā. "Vai tu vēlies tagad?"