"Nē. Nē. Galvenais pirms lielās ceremonijas. Tad es gribēšu būt brīva."
"Kādas ceremonijas?"
"Nu tās, par kuru es tev jau sen būtu pastāstījusi, ja tu mani visu laiku nepārtrauktu." Ronada iesmējās.
Zaks nopūtās. "Nu, stāsti."
"Varbūt ne šeit? Viņa mani drusku biedē. Un es negribētu, lai viņa mūs dzird." Ronada pamāja uz mana ķermeņa pusi. Es aizturēju elpu cik nu tas ir iespējams, ja tev nav elpas.
"Kā tad. Es tavā vietā ari negribētu viņu redzēt," Zaks atteica.
"Tu vēl joprojām dusmojies," Ronada teica. "Es taču jau atvainojos!"
"Atvainojies viņai," Zaks nomurmināja, bet viņa balss jau bija atmaigusi. Galu galā es taču visu šo sarunu jau biju noklausījusies.
Mēs piecēlāmies un devāmies līdzi Ronadai uz viņas jaunajām istabām.
Ronadas istaba bija acīmredzami nesen iekārtota. Zaks to nepamanīja, bet es gan: to, kā gultas stabi tikai nesen bija iespiedušies biezajā paklājā, cik glīti bija sakārtoti aizkari un kā no spoži nospodrinātajām virsmām atstarojās gaisma nevienas skrambiņas. Istabā bija milzīgs, pusatvērts drēbju skapis iespējams, Ronadai nepietika gribasspēka to aizvērt pavisam -, un uz visiem plauktiem un galdiņiem stāvēja vāzes ar svaigi grieztiem ziediem un dažādas lelles.
"Tu tikai paskaties," Ronada teica.
"Daudz leļļu," Zaks piezīmēja.
"Kad es biju bērns, man nebija leļļu, un es tā gribēju ar tām spēlēties un tagad man ir visvisādas, gan lupatu lelles, gan dārgās kilri porcelāna lelles, gan tās, kuras jāparausta, lai dancinātu…"
"Mags nespēlējas ar lellēm, un noteikti ne mācību laikā," Zaks teica. "Tas rada nepareizu iespaidu par maģiju."
"Es taču vairs nemācos, vai ne?" Ronada iesēdās mīkstajā gultā un pašūpojās, laimīga kā bērns. "Es esmu atradusi savu piepildījumu. Tagad es varu dabūt visu, ko gribu un tikko iegribu. Karalis par mani rūpējas."
"Un ko tieši tu viņam dari?" Zaks jautāja. Viņa balsī nebija nekādas izteiksmes. Ronada izstāstīja, kā Karalis izmanto viņas prātu, lai saplūstu ar Bruģu, un Zaks paskaidroja, cik tas ir bīstami un kā drīzumā Karalim viņa apnikšot (Ronada kaislīgi iebilda), un man apnika viņos klausīties.
Es biju kā zivtiņa, kas peld Zaķa prātā, spēlējos viņa esamības labirintos, aizskāru atmiņas un sapņus, nespēju atšķirt vienu no otra un pat nevēlējos. Dažiem no tiem bija Vegas vai Nelas seja, bet man nebija ne vēlmes, ne vajadzības izsekot kādam stāstam līdz galam. Viss plūda un mainījās, un iekšienē Zaks šķita pavisam citāds, nekā es biju iedomājusies. Bet ari es biju citāda bez svara, bez rūpēm.
Viņi runāja par hriliem. Es tagad zināju, ka hrilu nav nu, katrā ziņā ne jau tādu briesmoņu, kas aprij savus apsēstos, tāpēc nepievērsu tam daudz uzmanības. Ronada plānoja hrilu izdzīšanas ceremoniju ar visas Brugas līdzdalību, un, man par pārsteigumu, Zaks piedalījās plānošanā.
Ei, atceries nav taču nekādu hrīlu, es nodomāju viņam, un Zaks satrūkās. Viņš nebija vēl pieradis pie manis vai varbūt bija aizmirsis, ka es tur esmu.
Ronada to nepamanīja. "Kilri taču ir savas ceremonijas ļauno garu izdzīšanai, vai ne? Es atradu arī dažus aprakstus no mūsu zemēm. Tam jābūt grezni, dārgi un elpu aizraujoši."
"Mums vispirms jāpierāda, ka hrīli pastāv," Zaks teica.
"Vai tad tas nav skaidrs? Paskaties, kas notiek visapkārt. Boords ir miris, strādnieki saslima, Ange arī, un tad vēl visi tie bērni un tagad Vega."
"Raktuvju strādnieki saelpojās indīgu gaisu. Un Vega pavadīja nedēļu magu cietumā."
"Un citi?" Ronada paskatījās uz viņu un rotaļīgi pacēla uzaci. Viņa vēl ir tāds bērns, Zaks nodomāja, un, skatoties ar viņa acīm, Ronada tiešām tāda šķita: mīlīga, trausla un neciešami vieglprātīga. Es domās paraustīju plecus un ieslīdēju dziļāk Zaķa prātā, ļaudama viņa domu viļņiem gāzties sev pāri.
"Tu taču saproti, Zak, vai ne? Beigu beigās nav taču svarīgi, vai hrīli ir vai nav. Mēs noturam ceremoniju. Pilsēta vienojas cīņā ar kopīgu ienaidnieku. Karalis kļūst stiprāks nekā jebkad un var atklāt nāves un slimību cēloņus. Un beigās visi ir laimīgi."
Zaks apsēdās. Viņš jutās noguris un vecs. Es pat nedomāju viņu kaut kā mierināt. Vai tad tas nav tieši tas, ko tu man mācīji? es piezīmēju. Maģija taču vispirms ir pareizā iespaida radīšana, cilvēku iespaidošana, milzīga izrāde, lai pārliecinātu vienkāršos ļaudis, ka tev ir spējas, kādu viņiem nav un nevar būt.
Mums ir spējas, Zaks domāja pretī. Tās tikai ir iedarbīgākas, ja cilvēki mums tic.
Nu re. Tad muļķo viņus, liec viņiem ticēt. Pat nedomā, ka vajadzētu izturēties pret citiem ar cieņu. Piemuļķo arī citus magus tos, kas nav iesaistīti jūsu spēlītē. Deram, ka Ronada muļķo arī Karali? Jo viņa maģija taču arī ir stiprāka tad, ja viņš pats tai tic?
Zaks paberzēja deniņus, it kā vēlētos izdzēst manu balsi.
"Kaut kas noticis?" Ronada izklausījās noraizējusies.
"Nē. Es vienkārši neko tādu ilgi neesmu darījis."
Kopš tās reizes, kad izdomāji rituālu, lai es noticētu, ka esi spēcīgs un noslēpumains burvis, kuram es nespēšu pretoties?
Aizveries, Zaks nikni nodomāja. Lien atpakaļ zemē, tārps.
Es apvainojos un atkāpos.
"Es domāju varbūt Karalis sākumā varētu dabūt tādu kā spēka dzērienu?" Ronada sprieda. "Un tad ir jābūt burvju vārdiem…"
Es aizslīdēju. Lai jau viņi plāno ko es tur varēju mainīt un kam man tas bija vajadzīgs? Ja jau pilsētai no tā kļuva labāk, kāpēc lai es uzstātu uz godīgumu? Kas tad es biju, lai varētu iedomāties, ka zinu, kā ir pareizāk? Es, kas pati dzīvoju svešā prātā, izspiegoju un slēpos? Es biju tieši tāda pati kā viņi. Un savā ziņā es kļuvu par viņiem lēnām saplūstot ar Zaķa būtību.
Tas taču ir Zaks, es sev atgādināju. Tavs ienaidnieks.
Es neesmu tavs ienaidnieks, Vega, viņš teica. Es esmu tikai cilvēks, kas pieļāvis pārāk daudz kļūdu. Un tagad man par to ir jāmaksā.
Nu tad maksā. Es ieslīdēju vēl dziļāk viņa domās un izjūtās tur, kur gandrīz vairs nebija vārdu. Izdari tā, lai visiem ir labi.
Un pēc tam es ilgi nedomāju savas domas.
"Kur viņa ir?" Dāra balss piespieda mani atgriezties realitātē. Es paskatījos. Viņš bija tikai tumšs tēls koridorā, atbalstījies pret sienu, pārmetis pāri galvai kapuci. Viņa acis mirdzēja drudzī.
"Tev vajadzētu būt slimnīcā un atkopties," Zaks teica. Viņš izklausījās patiesi noraizējies manuprāt, ļoti aizkustinoši.
"Es neesmu. Nevaru. Kur viņa ir?"
Zaks klusēja. Kā jau viņš mēdza to darīt. Es ieskatījos viņa domās tā jau man likās, elementārs paņēmiens, kā novilcināt sarunu, vienlaikus nekļūstot pārmēru neciešamam.
"Vega. Es zinu, ka viņa ir atbrīvota un ka viņa aizgāja ar tevi. Man ar viņu jārunā."
"Par ko?"
Es ierāvos dziļāk Zaķa prātā. Dārs ar mani par daudz ko varētu gribēt parunāt. Par to, kā es viņu apvainoju, kā piespiedu iziet cauri galavārda pārbaudei. Kā es viņu pievīlu. Kā, iespējams, sabojāju viņa labo tēlu pilsētnieku acīs. Kā viņam no paša sākuma jau būtu bijis jāzina, ka man nevar uzticēties.
Dārs saknieba lūpas.
"Man viņa jāredz. Nav tava darīšana, kāpēc."
"Viņa tomēr ir mana mācekle," Zaks piezīmēja. "Tas, kas ar viņu notiek, diezgan lielā mērā ir mana darīšana."
"Tiešām?" Dārs paspēra soli uz priekšu, un Zaks neapzināti atkāpās. "Tad kur tu biji tad, kad biji viņai vajadzīgs? Kad viņai vajadzēja palīdzību un atbalstu, kad viņai vajadzēja kādu, kas iemāca maģijas pamatelementus? Kur tu biji, kad viņai vajadzēja aizsardzību un glābiņu?"