"Un kāpēc tu iedomājies, ka viņai tas viss būtu vajadzīgs? Viņa tīri labi dzīvoja ari tāpat."
Zaks sajutās neomulīgi. Es ieskatījos viņa jūtās un sev par vieglu pārsteigumu sapratu, ka viņš ir pateicis to, ko īstenībā gribēju teikt es.
Interesanti, es nospriedu. Varbūt es varu pilnībā pārņemt varu pār Zaķu?
Zaks sakoda zobus un ar spēku noslēdza savas domas, kas, kā es pieņēmu, nozīmēja "jā". Ļoti labi.
"Nu tad parādi man, kur viņa ir," Dārs teica. "Un lai viņa pati izlemj, kas viņai vajadzīgs."
Es jau esmu izlēmusi, es nodomāju. Es negribēju viņu redzēt. Pārāk daudz kauna un sāpju. Viss mūsos bija aplam. Un es negribēju to visu atkal piedzīvot, vēl jo mazāk risināt. Es taču varētu palikt mūžam te un nekad vairs ar viņu nerunāt. Iegrimt dziļi Zaķa prātā…
Zaks strauji atrāva savas istabas durvis, pirms es paspēju kaut ko iebilst. "Nāc iekšā. Tur viņa ir. Vari runāt."
Dārs iegāja telpā un, ieraudzījis mani, strauji ieelpoja. Zaks viņam sekoja un aizvēra durvis aiz sevis. Viņš redzēja, kā Dārs noliecas pār Vegas ķermeni, kā pārbauda pulsu, kā paver acs plakstiņu, kā maigi ierunājas, pieskaras viņas pierei. Viņa nekustējās un nereaģēja, lai ari mirusi nebija.
"Ko tu esi ar viņu izdarījis?" Dāra balss bija tumša un draudīga.
"Es? Neko." Zakam nebija ne mazākās vēlēšanās skaidroties ar šo jaunuli, šo pārcentīgo brugieti. Kāda gan viņam daļa, kas notiek ar Veģu? Kāpēc Dāram vajadzēja izskatīties tik niknam un baiļpilnam, it kā Vegas dzīvība viņam kaut ko nozīmētu? "Viņa pati šeit nonāca, kā vienmēr nedomājot par sekām."
Dārs pamāja. "Izklausās pēc Vegas. Kā mēs viņu atgriezīsim dzīvē?"
"Kāpēc?" es prasīju. "Varbūt… varbūt viņa tagad ir laimīgāka."
Zaks saspringa, cenzdamies atgūt varu pār savu balsi.
"Vega? Laimīgāka?" Dārs iesmējās. "Kad tad viņa ir gribējusi būt laimīga? Vai tev nav ienācis prātā ja viņa gribētu būt laimīga, viņa dzīvotu pilnīgi citādi?"
"Varbūt viņa pārdomāja," es teicu caur Zaķa sakostajiem zobiem. "Varbūt viņai pietika tā visa."
"Kā tad?" Dārs uzmeta Zakam niknu skatienu.
"Tā, kā jūs pret viņu izturaties."
"Tu mani apsūdzi? Tu? Viņas skolotājs?" Dārs ar diviem soļiem pienāca Zakam tik tuvu, ka nācās atkāpties. Viņš nikni skatījās Zaķa acīs manās acīs. Es nodrebēju. Zaks ari. Dārs bija bāls es nezināju, no dusmām vai drudža. "Viņa ir vissalauztākais cilvēks, kuru es jebkad esmu redzējis, viņa pretojas maģijai no visa spēka pat tad, ja tas nozīmē neciešamas sāpes. Viņa pati sev nav vajadzīga, viņa to vien meklē kā iespēju atdot savu dzīvību vienalga kam un tas viss tevis dēļ. Un tev pietiek nekaunības apsūdzēt mani?"
"Tad kāpēc tu viņai neļauj?" Zaķa balss nebija stiprāka par čukstu.
"Ko tad? Nomirt?"
"Ja jau viņa tā grib."
"Tāpēc. Neļaušu, un viss." Dārs sakoda zobus tik cieši, ka dzirdēju tos nošņirkstam. Zaks klusēja, un klusēju ari es. Pavisam lēni Dārs atslābināja žokļus tagad viņš izskatījās skumjš. "Tā tu gribi lūgt viņai piedošanu? Tādā veidā atlīdzināt par to, ko esi viņai nodarījis? Jo, ja mēs ļausim viņai tā aizslīdēt, tā būtu tikai vēl viena slepkavība nekas vairāk."
"Es neko nevaru izdarīt!" Zaks izgrūda. Šoreiz tas tiešām bija viņš; viena frāze, ko viņš spēja pateikt, man uz mirkli zaudējot kontroli.
"Tu taču ar mani nestrīdētos, ja nekas nebūtu līdzams," Dārs teica. "Vienkārši ir kāds iemesls, kāpēc tu to negribi. Kāpēc?" Viņa balss bija maigāka, saudzīgāka. Tā bija dziednieka balss. Es centos tai pretoties, un, tikko Zaks to pamanīja, viņš sāka apzināti tuvoties Dāram ja ne citādi, tad šādā veidā cerot atbrīvoties no manis. Es iekliedzos, juzdama, kā mūs vienojošās saites saspringst un plīst. Gluži kā bērnībā, kad viņš pārrāva manas saites ar vecākiem trīsreiz miris, tagad tas kalpo.
"Tu dari man pāri," es teicu mēs teicām nezinot, kam un kāpēc.
"Kas ar tevi notiek?" Dārs jautāja, pavisam maigi, un viņa balss padziļināja plaisu starp mani un Zaķu.
Lūdzu, ej prom. Lūdzu. Nerunā ar mani tā. Es nevarēju pateikt ne vārda Zaks man to neļāva -, bet domāju, cik stipri vien spēju.
"Vega? Tu esi tur?" Dārs pieskārās manam vaigam, ieskatījās man acīs, meklēja, sauca.
Nē, es neesmu. Pavisam drīz pavisam drīz manis vairs nebūs. Ja vien tu ļausi. Ja vien tu ļausi man palikt šeit, drošībā kur man nekas nav jāzina un jāredz, kur man nav jādomā, kur man nav jādzīvo. Palikt šeit prom no visa.
"Atgriezies," Dārs teica. "Atgriezies pie manis."
Viņš pieliecās tuvāk. Es aizturēju elpu un aizvēru acis viņš bija pavisam tuvu, viņa bārda kutināja man vaigus, pavisam divaina sajūta, par kādu es nekad nebiju pat sapņojusi, -
un ar to pietika.
"Aizvācies, idiot!" Zaks uzkliedza un atgrūda Dāru, tad metās pie gultas, kur gulēja Vegas ķermenis. "Vācies ārā, stulbene, tu nolādētā…"
Es sāku klepot, plaušas sāpēja, un acis apžilba nežēlīgajā gaismā. Es klepoju un lamājos sākumā kilriiešu, tad ari bruonu valodā, lai viņiem abiem tiek. Zaks pastreipuļoja atpakaļ, sagrābis kaklu acīmredzami pārsteigts, ka ir palicis dzīvs. Es ierūcos un gribēju mesties viņam virsū, lai šo kļūdu labotu, bet mans sasodītais ķermenis negribēja klausīt.
Un tur stāvēja Dārs, viņš klusi smējās, it kā būtu dikti apmierināts ar sevi, ar savu viltīgo plānu, kā dabūt mani atpakaļ savā ķermenī. Es nospriedu, ka viņš ari dabūs ciest. Pie pirmās izdevības.
Dzīve atkal bija sarežģījusies.
24. nodaļa
No mirkļa, kad māte mani izgrūda no dzemdes, līdz brīdim, kad zeme mani ņems savas skavās, es esmu bijis viens.
no Nardas Roonda autobiogrāfijas "Žēlabas, ko teic daudz cietis virs ar labu sirdi"
Dzīvot. Būt vienai, atsevišķai, pašai savā ķermenī, tikai ar savu balsi un savām domām, bez nekā, kas ierobežotu vai apstrīdētu manas domas un emocijas, nekā nezināma, nekā sveša, ko izpētīt.
Dzīve ir vientulība.
Zaks bija vairāk nekā priecīgs dabūt mani ārā no savas istabas. Dārs palīdzēja man piecelties un izkļūt no pils. Es atbalstījos pret viņu lai arī viņš bija tik sasodīti lepns par to, ka dabūjis mani ārā no Zaķa ķermeņa, tik lielīgs, ka ir nolādējis mani uz veselu mūžu vientulības.
Vienatnes.
Beidzot es sapratu, kāpēc varēju izturēt maga pārbaudi: jo līdz šim es nebiju sapratusi, cik vientuļa patiesībā esmu, ja esmu viena. Cik vientulīgi ir nespēt atklāt savas jūtas un nedzert no citu jūtām. Pat sīkākais dīķis ir savienots ar citiem, bet es es jutos kā lietusūdens peļķe klints iedobē.
Es balstījos pret Dāru viņa siltums, viņa spēks, viņa apmetņa smarža, viņa balss, runājot ar mani, maigums, dziedināšana.
"Tas pāries, Vega. Būs labāk," viņš teica, it kā zinātu, kā es jūtos, un varbūt viņš zināja. "Tu tiksi tam pāri. Tev ir priekšrocība, kuras nav citiem magiem: tavs prāts ir iemācījies būt viens un izdzīvot. Tu zini, ka to vari, lai cik grūti tas nebūtu. Lielākā daļa no mums to nevar."
"Un tu?"
"Es esmu to iemācījies," viņš viegli teica un pārcēla mani pāri grāvītim. Bija lijis, un pilsētas ielas bija slapjas. Manas basās kājas aplipa ar dubļiem, bet tā bija savādi patīkama sajūta it kā es saplūstu ar šo pilsētu, ja ne citādi, tad kaut vai tikai fiziski.
"Mēs ejam uz slimnīcu?"
Man bija bail. Nebija no kā baidīties, bet tomēr man bija bail.
"Nē. Tur ir daudz bērnu, kas vēl jāārstē, es nevaru tevi uz turieni vest, ne tādu, kāda tu patlaban esi. Mēs iesim mājās."