"Mājās."
Pa kuru laiku šis vārds bija ieguvis jaunu nozīmi? Tā vairs nebija ēka, tā bija vieta, kur kopā dzīvoja cilvēki varbūt pat ģimene. Mājas bija kā viens ķermenis, kurā sadzīvo vairāki prāti, vieta, kas dzimusi no ikviena patikas un nepatikas, ieradumiem un vajadzībām. Vieta, kas mainījusies un pielāgojusies cilvēku īstajām formām, ne tam, kam viņiem bija jābūt vai kas tie izlikās esam.
Mājas.
"Man nekad nav bijis māju."
"Tagad būs," Dārs teica un nogriezās uz sava mitekļa pusi. "Ja vien vēlies."
Es apstājos. "Kāpēc tu to dari? Es tevi pievīlu."
"Tam nav nozīmes." Viņa sejā bija atgriezusies krāsa, un viņš vēl joprojām smaidīja.
Es klusēju.
Dārs iesmējās. "Tāpat kā Zaks gaidi, kad es pateikšu ko vairāk?"
"Es nesaprotu."
"Vienkārši ienāc. Ļauj, lai māja runā ar tevi. Ieelpo, pieskaries. Tad tu zināsi, vai esi šeit piederīga."
Es aizvēru acis, ieelpoju dārza smaržu: daudz garšaugu, nedaudz ziedu. Sajutu, kā atspirgusi zāle pieskaras manām kailajām pēdām, kā pret potīti berzējas puķe. Kā vējš mani apskauj. Un vieglu pieskārienu savam vaigam, žokļa līnijai.
Varbūt. Varbūt es te būtu piederīga.
Es ieelpoju, lai sirds pārstātu joņot, un elpojot sajutu šo neizskaidrojamo un nepārvaramo vientulību to, kas iespējams sekos man visu turpmāko mūžu.
Mājas. Varbūt tās mani glābtu.
*
Iekšā smaržoja pēc kaut kā salda un sadeguša. Tikko mēs ienācām, no virtuves izskrēja Ange. "Es piededzināju kūku!" viņa iesaucās, tad ieraudzīja mani, noelsās un atkāpās.
"Tas nekas," Dārs atbildēja un devās glābt, kas glābjams. Es savukārt atcerējos, kā izskatos, un nospriedu, ka viņas bailes ir pamatotas.
"Vega," viņa beidzot teica, acīmredzami nezinot, ko tālāk teikt.
"Sveika." Es ievēroju manis dāvāto rotu viņai ap kaklu un pasmaidīju. "Vēl joprojām nēsā to amuletu? Lai ari es taču esot ļaunā burve."
"Tu esi burve," Ange precizēja, ne apstrīdot, ne noliedzot jautājumu par to, cik ļauna es esmu. Tad viņa bridi apdomājās. "Beigu beigās viss tomēr iznāca labāk nekā pirms tam."
"Tu tagad te dzīvo?"
"Es tagad esmu Dāra mācekle." Viņa pēkšņi pasmaidīja, un šajā smaidā atmirdzēja kaut kas no agrākās nebēdnības. "Viņš gan nav nekāds īstais skolotājs."
"Kā tad tā?"
"Nu, pirmkārt, es no viņa nemaz nebaidos. Otrkārt, viņš man ļauj visu ko darīt, ne tikai gatavot ēst un tīrīt māju, bet ari sajaukt zāles un pat pa īstam burties nu, tikai drusciņ, bet tomēr. Un, kad viss ir izdarīts, es drīkstu spēlēties ar citiem bērniem."
"Briesmīgi," es teicu. "Nezinu, kas no tevis tādas izaugs."
Ange iespurdzās, bet tūlīt pat viņas seju apēnoja raizes. "Citi bērni gan ir saslimuši. Visi, ar kuriem es spēlējos."
"Dārs viņus izārstēs, tici man," es atbildēju. "Viņi izveseļosies tāpat kā tu."
Ange neizskatījās priecīgāka. "Tā, it kā es viņus būtu aplipinājusi." Viņa sāka čukstēt. "Dārs man teica, ka tā nevar būt, ka tas ir kaut kas, ko viņi ieēduši viņi visi ēd kopā, skolā -, bet tomēr. Tā ir tā pati slimība, kas man, un neviens nezina, kas tas tāds ir. Bet viņi neko nezina par maģiju un nevar paši tikt ar to galā tā ka varbūt viņi nemaz nevarēs izārstēties…"
"Nerunā muļķības, Ange," Dārs no virtuves iebilda. "Tās zāles, ko mēs vakar pagatavojām, viņiem palīdz. Varbūt pat viņi būs veseli uz lielās ceremonijas laiku."
Ange sarāvās un pieklusināja balsi vēl vairāk. Bet viņa izskatījās mierīgāka. "Un vēl Dārs saka, ka tādu hrīlu patiesībā nav, ka ceremonija būs tikai izrāde vienkāršajiem cilvēkiem, lai pilsētas maģija kļūtu stiprāka, bet es nezinu…"
Es pārsteigta paskatījos uz Dāru, kurš stāvēja durvīs ar kūpošu pannu rokās.
"Tu viņai to stāsti?"
Man bija vajadzējis vairākus gadus, lai nošķirtu tās maģijas daļas, kuras Zaks bija piegudrojis lielākam efektam, no tām, kas patiešām bija nepieciešamas.
"Viņai jau no paša sākuma būtu jāzina, ko viņa dara," Dārs atbildēja. Viņš centās izklausīties mierīgs, bet es varēju tikai nojaust, kas notiktu, ja pārējie magi uzzinātu par šādu brīvdomīgu apmācības veidu.
"Viņai vajadzētu zināt arī, ka nevar uzticēties citiem," es atteicu. "Pat ne man."
Ange uzmeta man tik sabijušos skatienu, ka es nenovaldījos un uzliku roku viņai uz pleca. "Bet, protams, es nevienam neteikšu."
Viņa no mana pieskāriena sarāvās, bet ne pārāk stipri.
Un tad jau drīz bija pusdienas, un Dārs iemācīja Angei, kā sajaukt man uzmundrinošu dzērienu (kas pārsteidzošā kārtā garšoja tīri labi), un pēc tam mēs spēlējām dažas prāta spēles (Ange ar vislielāko prieku mani apspēlēja arī tad, kad es vairs nemēģināju zaudēt).
"Kā tu jūties?" Dārs jautāja.
Es jūtos kā mājās, es nodomāju. Un teicu: "Labi. Līdz ceremonijai es būšu pavisam vesela."
"Tev būtu gan tādai jābūt," Dārs teica. "Tagad, kad tu esi viena no mums, Ronada noteikti iekļaus tevi lielajā plānā."
"Plānā?"
"Šī būs pati plašākā izrāde, kas jebkad šeit iecerēta," Dārs teica. "Ikvienam ir sava loma, bet Ronada visu laiku izdomā ko jaunu un lielāko daļu dara pati. Pat gatavo spēka dzērienu Karalim. Es ceru, ka tas būs karstvīns, citādi man pašam to vajadzētu darīt, Ronada nekad nav pratusi izvēlēties pareizās devas."
"Es arī varētu to darīt," Ange piezīmēja. "Es nekad neko nesajaucu."
Dārs iesmējās un iedunkāja viņu. "Lai mana mācekle
noindētu karali? Es domāju, ka tev vēl drusciņ jāpamācās."
*
Naktī es pamodos viena un nobijusies. Sapnī es biju pazudusi nefrita raktuvēs, es biju ieslēgta cietumā, es biju iegrūsta savā ķermenī viena bez neviena blakus, kas būtu nomodā, kad es guļu, un sniegtu pretsvaru manām bailēm. Neviena cilvēka, neviena briesmoņa, neviena sena mirušo gara.
Es pamodos naktī un sapratu, ka puse no maniem sapņiem ir patiesa es biju viena. Es sēdēju gultā nobijusies, es stiepos pēc kāda kaut jel kāda lūdzu!
"Vega?" Dāra miegainā balss.
"Ko tu te dari?" es nočukstēju.
Tas bija, godīgi sakot, diezgan negants jautājums, ņemot vērā to, ka es atkal biju iekārtojusies viņa gultā Dārs apgalvoja, ka manam ķermenim nepieciešama atpūta un viņš varot iztikt, un es biju pārāk nogurusi, lai strīdētos pretī.
"Man šķita, ka es tev varētu būt vajadzīgs."
Manas acis pamazām pierada pie tumsas, un es sapratu, ka viņš sēž krēslā istabas otrā malā, atbalstījies pret sienu.
Man nebija ne mazākā priekšstata, vai viņš bija ieplānojis šajā pozā gulēt vai ne tas izskatījās diezgan neiespējami.
"Nevajag vis," es teicu. "Tu vari iet gulēt."
Pat tumsā es jutu, ka viņš smaida, un neviļus sadusmojos par to, ka nezin kādēļ starp mums atkal bija izveidojusies saikne.
"Es jūtu, ka tev kļūst labāk," viņš piezīmēja. "Tu veselu dienu nebiji mani atgrūdusi, es jau sāku uztraukties."
Es jutu, ka nosarkstu, un cerēju, ka mūsu saikne nav abpusēja.
"Es taču vispār no tevis neatkāpos," es teicu. "Rīt jau būs labāk. Es apsolu."
"Izbeidz." Viņš sakustējās krēslā, un tas žēli iečīkstējās. "Man šķiet, ka es esmu tas, kas neliek tevi mierā, un tu to vien mēģini izdarīt kā tikt no manis vaļā. Tu tāda esi ar visiem vai tikai ar mani?"
"Ar visiem."
"Izņemot to puisi svētkos," Dārs piezīmēja. "Un tavu draugu tirgotāju."
"Viņš nav mans draugs. Es viņu tikko pazīstu es pat nezinu, ko īsti viņš tirgoja." Raktuvju strādnieku svētkos es nolēmu nepieminēt. Nebija pamata, un es cerēju, ka Dārs to zina.