"Skaidrs. Tad tu tāda esi ar visiem." Viņš atnāca pie manis un nosēdās uz gultas malas. Es saspringu, gaidot, kad manī pamodīsies dusmas un bailes, bet nekas tāds nenotika. Dāra klātbūtne bija pārsteidzoši mierinoša, it kā tieši šeit viņam būtu jābūt. "Pagaidām, kamēr tu vēl neesi gana stipra, lai būtu viena, tu vari tik traki necīnīties."
"Laikam." Es sameklēju viņa plaukstu un satvēru to. "Tev ari ir jāizguļas."
Un Dārs turēja manu roku, līdz es jau slīdēju miegā. Kādā mirklī es sajutu, ka viņš apguļas man blakus, un pievilku viņu sev tuvāk klāt šaurajā gultā nebija citas iespējas sagulēt. Es domāju par visiem tiem mirušajiem, kas gulēja pavisam vieni, un par bērniem slimnīcas gultās, un par visiem Brugas ļaudīm, un par Ronadu viņas platajā, ērtajā guļvietā un piekļāvu galvu Dāra plecam. Šonakt es negribēju gulēt viena. Un, iespējams, ari viņš ne.
"Dār?" es iejautājos.
"Mm?"
"Kas ir džakalū?"
"Nekad par tādu neesmu dzirdējis."
"Bērni par to dzied," es teicu. Un šī dziesma pavadīja mani miegā, tās melodija tālu aiz manas izpratnes un atmiņas robežām.
"Pajautāsi, kad viņi atlabs," Dārs teica.
"Vai arī pajautāšu Angei," es nomurmināju.
"Jā. Bet tagad guli." Un, man šķiet, viņš viegli noskūpstīja manus deniņus, katrā ziņā tas bija viegls un vēss pieskāriens, kas mani aizsūtīja dziļi un tālu sapnī, kurā es slīdēju garām pilsētām un zemēm un kur bērni spēlējās upes krastos, un es nebiju viena es vairs nebiju viena.
25. nodaļa
i
Kādreiz tiesnešu likums bija vienkāršs: lemjot taisnu tiesu vainīgajam, nedarīt pāri nevainīgajam. Šo likumu drīz atcēla, jo to bija neiespējami piepildīt ikviena tiesa uzplēš iesaistīto brūces un bieži vien rada vairāk sāpju nekā sākotnējais noziegums.
no Noltes Modrā "Likumdevēja Padomiem"
Individuālā maģijas lietojumā veidojot saikni starp diviem cilvēkiem vienkāršie cilvēki patiesībā var sasniegt gandrīz tikpat daudz, cik magi, it īpaši, ja runa ir par ciešu draudzību, laulību vai ģimenes saitēm. Tomēr nav dzirdēts, ka vienkāršie ļaudis spētu apvienot pūli tā, kā to dara karaļi, ja kaut kas tāds notiktu, tas mainītu visu esošo pasaules kārtību.
no Malahenas "Maģija un zobens: valdnieka rokasgrāmata"
Nežēlīgā rīta gaisma pamodināja mani, bet ne Dāru. Viņš tikai pagriezās uz vēdera un pavilka segu uz savu pusi, lai apsegtu seju. Man jau bija padomā dažas indīgas piezīmes par cilvēkiem, kas tīšām novieto gultu tā, lai saule spīd sejā, un pēc tam nespēj piecelties, bet laikus atcerējos par Dāra pēdējiem piedzīvojumiem gan galavārda teikšanu, gan slimajiem bērniem. Un ari es droši vien nepadarīju viņa dzīvi vieglāku. Viss, ko varēju darīt prātīgi izslīdēt no gultas un apsegt Dāru, lai pēc tam dotos uz virtuves pusi.
Izrādījās, ka nebūt nebiju pirmā, kas jau ir nomodā. Spriežot pēc tā, kāds juceklis valdīja virtuvē, Ange bija pamodusies jau pirms laba laika un cīnījās ar brokastu gatavošanu. Es viņai pievienojos, cenzdamās palīdzēt un vienlaikus nesajaukt virtuvi vēl vairāk. Viņa darbojās neveikli, bet lietišķi it kā būtu divas Anges: bērns, kas lāgā nemāk pārsist olu un kam milti vienmēr saiet kunkuļos, un pieaugusī, kas rezignēti noslauka galdu un maisa mīklu, berzējot kunkuļus gar bļodas sieniņām.
Beidzot brokastu ēdiens kaut kas vidējs starp omleti un pīrāgu bija krāsnī. Mēs kārtojām virtuvi, un es klusi dungoju, mēģinādama uztaustīt melodiju, ko atcerējos no sapņa. Beidzot man tas izdevās, un Ange mitējās strādāt. Viņa nolika tikko nomazgāto bļodu uz galda. Meitenes slapjās rokas trīcēja.
"Nevajag to dziedāt," viņa teica.
"Kāpēc? Tu pati pirmā man to nodziedāji," es atbildēju.
"Un vai tad tu neatceries, kas notika pēc tam?" Ange atteica. Viņas balss nodevīgi notrīcēja, un es sapratu, ka man vajadzētu atkāpties, mainīt melodiju, mainīt sarunas tēmu.
"Es atceros," es teicu. "Tieši tāpēc arī es gribu saprast, kas tā ir par dziesmu."
"Un es iemācīju to ari saviem draugiem. Tagad viņi visi ir slimnīcā. Tāpat kā es pēc tam, kad to iemācījos."
"Un kurš bija tas, kas tev to iemācīja?"
"Neviens," Ange atbildēja un sabozās.
"Nu saki!"
"Es to noklausījos. Tajā pašā dienā, kad šeit ieradies tu."
"Un to dziedāja…?"
"Vīrietis. Es viņu nepazinu. Viņš dziedāja tā, it kā pats to dziesmu nezinātu. Melodiju zinātu, bet ne vārdus. Un tas viss izklausījās tik dīvaini, ka es gribot negribot to dziesmu iemācījos. Un re, kas no tā sanāca."
"Ange," es teicu. "Nav tādu dziesmu, kas var apburt cilvēkus. Tu taču zini."
"Tā jau jūs gribētu domāt," Ange drūmi atbildēja. "Bet, ja tu padomātu par to, kas patiesībā notika…"
Es nopūtos. Es atcerējos, kā pati savulaik biju izmantojusi līdzīgu loģiku, lai pierādītu sev, ka visi Zaķa rituāli ir acu apmāns, bet šoreiz pierādījumi liecināja par labu Anges teorijai.
"Kas ir džakalū?" es viņai beidzot jautāju.
"Nezinu. Tu domā, ka tas vispār kaut kas ir? Varbūt tas vispār nav vārds. Tas neizklausās pēc vārda. Džakalū."
Es sastingu. Viņa to izrunāja nepareizi.
"Ange, vai tu zini kilri valodu?"
"Nē." Viņa paskatījās uz mani, sajutusi izmaiņas manā intonācijā. "Un tad?"
"Nekas," es teicu. Džakalū nemaz nebija bruonu vārds. Bet tas varēja būt kilri vārds.
Taču es nebiju pārliecināta, ka varēju šo atklājumu kādam izpaust. Kā nekā vienīgie cilvēki ar kilri izcelsmi šajā pilsētā bijām mēs ar Zaķu.
Un vēl hrīli, kas taču ari bija kilri izgudrojums.
*
Šķiet, visu dienu, kamēr Dārs bija slimnīcā, es to vien darīju kā nervozi staigāju pa māju, mēģinādama atrast sev kādu nodarbi, kas novērstu domas no dziesmas par džakalū. Darāmā bija pietiekami, bet dziesmu no galvas izdabūt neizdevās. Laiku pa laikam mūs apciemoja kaimiņi, kas, gatavojoties ceremonijai, gribēja zināt vairāk par paredzētajiem rotājumiem un ēdieniem. Es, protams, par to neko nezināju un vienkārši centos būt pieklājīga, bet Ange diezgan lietpratīgi izstāstīja viņiem nepieciešamo es tā ari nesapratu, vai viņa tiešām ļoti labi zina, kas jādara, vai ari pati izgudro uzdevumus, lai tiktu vaļā no uzmācīgajiem viesiem. Neviens no viņiem nejutās ne kripatiņu neērti nedz par to, ka savulaik tieši tikpat aizrautīgi bija gatavojušies Anges nogalināšanai, nedz par to, cik naidīgi bija izturējušies pret mani, pirms es kļuvu par atzītu magu. Viņi ir vienkāršie ļaudis, es sev atgādināju, varbūt viņi nemaz nespēj to visu atcerēties vai sasaistīt ar sevi.
Un rotājumu bija daudz: spocīgas sejas, kas savītas no mizām, klūgām un zāles, izkrāsoti akmeņi asins un nefrita krāsā, vilna, kas izvilkta zirnekļu tiklos un miglai līdzīgos lēveros. Ēdienos stipras, neparastas garšvielas, netīkami glumas, bālas pazemes sēnes, dzērieniem izvilkumi no saknēm un žāvētām lapām, un kaltētas dzīvnieku ādas. It visur kvēpināja aitas vilnu un skujeņus, līdz pilsēta pievilkās ar drūmu, nelabumu raisošu smārdu.
"Pat ja nekādu hrīlu līdz šim te nebija, šitais viss viņus noteikti pievilinās," es noņurdēju.
"Neesi nu jocīga," Ange atteica. "Hrili nodomās, ka pilsētu apsēduši varenāki dēmoni un gari nekā viņi paši, nobīsies un aizbēgs. Vismaz tāds ir plāns."
"Izmantot izdomātus garus, lai izdzītu izdomātus garus patiešām asprātīgi."
Ange uz mani drūmi paskatījās. "Kaut nu tie būtu izdomāti. Mani draugi vēl joprojām ir slimi."
Es apklusu. Bet dziesma turpināja mani vajāt, kamēr es pati sekoju Anges norādēm, brūvējot jaunus un jaunus dzērienus riebīgus, glumus un negaršīgus, bet, cik es varēju atpazīt to sastāvdaļas, diezgan veselīgus. Acīmredzot Ange izmantoja iespēju sniegt brugiešiem arī kaut ko vērtīgu papildus nelabumam un bailēm, kas bija nepieciešami ceremonijai.