Dārs ieradās vēlu un pārguris un tikai pēc maltītes bija gatavs atbildēt uz Anges jautājumiem par pārējiem bērniem. Viņi atveseļojās, bet ne tuvu tik ātri, kā viņš bija cerējis, droši vien tāpēc, ka zāļu nebija daudz un maģisko spēju trūkums liedza bērniem pašiem cīnīties par izdzīvošanu.
"Tad viņi nevarēs būt ceremonijā?" es jautāju.
"Nē, nekādā gadījumā. Viņi jau tā ir pārāk jūtīgi, un pūlis viņus pakļaus pretrunīgām emocijām."
"Un piedevām Karalim vajag, lai hrili tiek izdzīti. Slimi bērni, kas ceremonijas laikā neizveseļojas, nevienam nav vajadzīgi," es piezīmēju.
"Tas ari." Dārs pat nepūlējās strīdēties pretī.
Es ievilku elpu.
"Vajadzētu, lai Ange ceremonijas laikā dzied."
Dārs tikai paraustīja plecus, bet Ange satrūkās. "Ko tad lai es dziedu?"
"Dziesmu par džakalū."
"Tu esi traka," Ange atcirta. "Tev nepietiek ar to, kas jau ir noticis?"
"Tu taču saproti, ka dziesmai nav nekāda maģiska spēka," Dārs norādīja nedaudz īgnāk nekā parasti. Acīmredzot garā diena bija izsmēlusi viņa pacietību.
"Tad kā tu izskaidrosi to, ka visi, kas dzied šo dziesmu, saslimst?" Ange pretojās.
"Sagadīšanās. Bērni saslima, jo bija kaut ko sliktu apēduši. Tu ari."
"Vai ari kāds viņiem iedeva kaut ko sliktu. Jo viņi zināja šo dziesmu," es teicu.
Dārs nopūtās un paskatījās uz mani. "Nesāc ari tu."
"Ja dziesma ir kaut kādā veidā saistīta ar šeit notiekošo, vai tad nav vērts to izmēģināt?"
"Un ko mēs noskaidrotu?"
"Tā ir ceremonija, Dār. Cilvēku prāti neizbēgami saplūdis, un mēs varēsim atšifrēt vainīgo vai vismaz kādu, kas zina par šo dziesmu vairāk nekā citi. Mums vienkārši jābūt modriem."
"Vai ari mēs izsauksim hrilus," Ange neatkāpās.
"Tieši īstajā bridi, kad esam gatavi stāties viņiem pretī. Protams, labāk būtu, ja dziedātu visi bērni…"
"Izslēgts," Dārs atcirta. "Ja ir tā, kā tu saki, tad dziedāt šo dziesmu ir bīstami."
"Tad dziedāšu tikai es."
Es pārsteigta paskatījos uz Angi. Viņa bija izslējusies visā savā maza bērna augumā un pacēlusi zodu spītīgā izaicinājumā. "Es dziedāšu. Es dziedāšu tā, ka visa pilsēta dziedās līdz ar mani."
"Es taču jau teicu, ka tas ir bīstami," Dārs iebilda acīmredzami tikpat pārsteigts kā es.
"Man vienalga. Ja es varu atmaskot to, kurš nodarīja pāri man un manējiem, tad tas mani nebiedē."
Dārs varbūt būtu iebildis vēl, bet viņš bija pārāk noguris, un es jau biju apskāvusi Angi.
Man par pārsteigumu, viņa nepretojās. Mazs, trausls bērna augumiņš manās rokās. Un es nupat biju uzlikusi
viņai atbildību par visas pilsētas glābšanu.
*
Mēs visi stāvējām pūļa priekšā, visi Brugas magi: Karalis priekšplānā un Ronada pie viņa kājām. Viņas mati bija savīti sarežģītā mezglā, un kleita, adīta no vissmalkākās vilnas, bija tīras mežģīnes. Zaks, Nadors, Dārs un es mēs stāvējām aiz troņa. Pat Ange šeit bija, cieši piespiedusies Dāra sāniem.
Pūlis bija sastindzis gaidās. Reti kurš no viņiem saprata, kas īsti ir hrīli, bet viņi zināja, ka tie ir paņēmuši daudzu draugu dzīvības un lielākā daļa Brugas bērnu bija krituši par upuri hrilu uzsūtītai slimībai. Ikvienam mugurā bija pelēkas, raupjas sēru drēbes. Visas ēkas bija apvītas dzeltenīgas vilnas lēveriem, uz sētu stabiem un palodzēm stāvēja ķēmīgas figūras, un cilvēki viebdamies mielojās pie kopgalda, kur ikviena saimniecība bija pagādājusi negaršīgākos ēdienus, kādus vien atcerējās no bērnības dienām.
Bet zem viņu pelēkajām drēbēm bija pavilkta vēl viena svētku kārta, un rūpīgi izvilktie vilnas tīkli slēpa ziedu vijas, bet ķēmīgās skulptūras atliktu vien pagriezt, lai atklātu to gaišo un dzīvespriecīgo pusi. Un mājās gaidīja otra ēdienu kārta saldumi, kūkas un sidrs. Es nezināju, vai brugiešus vadīja nesatricināma ticība Karaļa spējām izdzīt jebkurus ļaunos garus vai vienkārši neremdināma vēlme svinēt, lai kādi arī būtu apstākļi. Neviens nejautāja, kāpēc ceremonijā nepiedalās bērni, kas taču bija vistiešāk hrilu ietekmes skarti. Bet neviens no viņiem arī nebija audzis ar pārliecību, ka nepieciešams uzdot jautājumus magiem.
Un es droši vien netaisni nosodīju brugiešus par vāji slēpto vēlmi svinēt tā kā viņiem nebija ikgadējās saplūsmes tradīcijas, kas nodrošināja kopības sajūtu Sillā, svētki bija viņu vienīgā iespēja būt patiesi vienotiem savā starpā un ar Karali, kura prāts svētku kulminācijas mirklī ietvēra un vadīja viņus visus. Jā, pat Dārs atzina, ka pēdējā laikā svētku ir pārāk daudz un tie prasa daudz spēka bet vienmēr taču bija cerība, ka drīz Karalis kļūs spēcīgāks un viņam vairs nebūs nepieciešamas šādas izrādes. Vai es varēju uz viņiem dusmoties par to, ka šajā brīdī ikviens bija aizmirsis slimnīcā gulošos bērnus? Es nezinu. Nebija jau tā, ka šī ceremonija bērniem palīdzētu, drīzāk jau taisniba bija Dāram, kurš vēlējās viņus pasaudzēt.
Un manas pārdomas vispār bija diezgan nevietā, jo es pati taču nebiju daļa no viņiem. Es nekad nebiju bijusi daļa no kādas pilsētas kā gan es varēju zināt, cik spēcīgas ir alkas saplūst vienā nedomājošā masā un galu galā kāpēc nedomājošā? Simt prāti, apvienoti vienā, taču bija spēcīgāki nekā viens.
Bet drīz es to uzzināšu. Drīz es būšu viena no viņiem. Šī atskārsme mani nezin kāpēc nobiedēja. Jā, Ange un Karalis, un Dārs, un, pēc visa spriežot, arī Ronada gribēja, lai es palieku šeit. Nadors, protams, ne, bet es šaubījos, vai viņš vispār spēj kādu pieņemt izņemot savu māsu, protams. Bet vai es pati gribēju palikt? Atrast sev mājas? Un, ja tā, kas man būs tādēļ jāziedo?
Ceremonija sākās ar klusinātu bungu rīboņu un maigu flautas melodiju, kas izvijās cauri ritmam kā sudrabota stīga. Tad melodija pārtrūka, un Ronada pacēla rokās lēzenu trauku ar tumšsārtu šķidrumu, kas saviļņojās pie katras kustības.
"Ange, ir laiks," es klusi teicu.
Un viņa sāka dziedāt. Dziesma sākās klusi un nedroši, bet Dārs uzlika roku uz Anges pleca, un viņas balss pieņēmās spēkā.
Ronada uz mums nikni paskatījās. "Kuš! Ne tagad!"
Es tikai pasmaidīju. Un izdarīju to, par ko līdz pēdējam brīdim nezināju, vai spēšu.
Es nepratu dziedāt. Bet manī vēl joprojām bija dzīva vāja, bet dzīva saikne ar Bruģu, ko Karalis bija man sniedzis, izmantojot mani kā saikni starp viņu un pilsētas ļaudīm.
Es sniedzu viņiem šo dziesmu.
Pašas pirmās bija bungas tās mainīja ritmu, pielāgojoties Anges balsij. Un pūlis viegli iešūpojās, iedūcās. Ieskanējās flauta, tad vēl viena. Un cilvēki sāka dziedāt, uztverdami vārdus caur Anges prātu, caur manējo. Viens un divi, četr' un trīs, džakalū tie meklēs drīz. Pūlim bija viena balss un viens prāts, tas satvēra vienkāršo, bērnišķīgo skaitāmpantiņu un iešūpojās tajā. Lapas krīt un arī sniegs, kas gan padomu tiem sniegs. Es mēģināju atrast vienu prātu no visiem, kas atšķirtos, kas pazītu šo dziesmu, bet viss, ko viņi atcerējās šajā mirklī, bija tas, kā šo dziesmu savulaik bija dziedājuši viņu bērni, un daudzu acīs sariesās asaras. Viņi sadevās rokās, lai nepazustu visas pilsētas kopīgajās skumjās, kas plūda mums cauri kā silta ūdens pali, kā karsts vasaras gaiss, kā asinis. Zūdu es, un zūdi tu, neatrodam džakalū.
Ronada notrīcēja es nezināju, dusmās vai satraukumā -, un sarkanais šķidrums sašūpojās, gandrīz izšļakstīdamies pāri malām. Viņa saknieba lūpas un piecēlās kājās.