Karalis sniedzās pēc trauka.
"Nē!" Es metos uz priekšu, paklupu un kritu, tomēr man izdevās izsist trauku no Ronadas rokām. Viņa centās to saglābt, bet apaļā bļoda apgāzās un aizripoja. "Tā ir inde!"
Pūlis noelsās, un bungas aprāvās, flauta iesvilpās un apklusa. Tad klusums. Tikai māla bļoda, brīnumainā kārtā palikusi vesela, lēni apstājās. Izgāztais šķidrums es atminējos šo smaržu. Tā atsauca atmiņā pilnmēness nakti, kad Boords stāvēja pār mani kā klints, sastindzis krampjos un naidā, to nakti, kad viņš nomira, nakti, kad viss sākās.
Tikai tajā mirklī es zināju, ka mana nojauta bijusi pareiza.
"Vega." Karaļa balss bija ļoti mierīga. "Ko tu dari?"
"Es cenšos tevi izglābt."
Viņš uzlika roku uz manas galvas un paskatījās uz Ronadu. Es ari paskatījos viņa bija nokritusi ceļos un trīcēja, it kā plānajā kleitā viņai būtu neizturami auksti.
"Tu mēģini mani izglābt no Ronadas?"
"Viņa ir vainīga pie visa," es teicu. "Ronada noindēja Boordu. Ange varēja to atklāt, tāpēc Ronada saindēja ari viņu, viņa nodeva mani un saindēja bērnus, un tagad viņa gribēja to pašu izdarīt ari ar tevi… visu ar vienu un to pašu indi."
"Un kāpēc lai es tev ticētu?"
"Kāpēc lai Ronada pati gatavotu tev spēka dzērienu? To vajadzēja darīt Dāram."
īsu mirkli Karalis šaubījās. Ronada pastiepa roku lūdzošā žestā, bet neko neteica.
"Lai tā būtu." Karaļa roka uzgūlās manam skaustam un satvēra to dzelzs tvērienā. Es notrīcēju un sastingu un līdz ar mani sastinga visa Bruģa gan vienkāršie ļaudis, gan magi. Karalis piecēlās kājās, balstīdamies uz mana auguma.
"Brugas ļaudis!" viņš vērsās pie pūļa. Cilvēki ievilka elpu tas bija vienīgais, ko viņi spēja izdarīt. "Mēs esam atraduši hrilus starp mums un tagad ir mūsu iespēja attīrīties! Aizvediet viņu!"
Kokainām marionešu kustībām pie Ronadas pienāca sargi, satvēra viņu un aizvilka projām. Viņa ieelsojās, bet nespēja ne iekliegties, ne runāt.
"Mums ir jāattīra sevi no hriliem!" Karaļa balss skanēja pāri pūlim, sasniedzot ikvienu sirdi. Mans ķermenis sarāvās krampjos, un mans prāts acumirklī sašķēlās. Tagad tas piederēja ikvienam brugietim un bija Karaļa varā viņa griba bija kļuvusi par manu gribu, un caur mani viņš saņēma ikviena brugieša domas un jūtas bailes un atvieglojumu, izmisumu, mīlestību un pāri visam pakļaušanos.
Viņi attīrīja sevi no hrīliem, pat nezinādami, kas tie tādi ir. Viņi attīrīja sevi no visa, kas varētu izrādīties lieks, ikvienas ļaunas domas, ikvienas neķītras vēlmes, ikviena dusmu uzliesmojuma, naida lauskas, iekāres dzirksts. Viņa attīrīja sevi no visa, kas patiesībā bija viņi paši, un visas šīs emocijas gāzās caur mani un ieplūda Karaļa stingrajā rokā, viņa prātā, kas pieauga un izpletās, ietverdams ikvienu brugieti sevī. Pat magi pakļāvās, drebēdami atdeva visu sevi Karaļa gribai.
Es? Es nebiju nekas. Es biju pazudusi. Es slēpos pati sava prāta dziļākajos nostūros, plaisās, par kurām neviens nezināja. Es biju akla žurka, kas slēpjas un bēg, es biju ūdenszāle upē, pieķērusies pie grubuļaina akmens, es reibu un slīku, un nelaidos vaļā. Sāpes, kas ietriecās katrā muskuli, sāļās asaras un asinis no pārkostas lūpas, un galva, kas sāpēja tā, it kā to kāds būtu pielējis ar izkausētu svinu, tas viss man atgādināja par to, ka es esmu.
Es biju un paliku es, lai kas šis "es" ari būtu, līdz brīdim, kad nāca pēdējais vilnis melns un eļļains, naidīgs un auksts, tas apklāja mani un visu pasauli.
Un es zināju, ka šis vilnis ir žēlastība.
26. nodaļa
Kad manis vairs nebūs, vēl trīs lietas paliks, Ko nopostīt tiem, kas atnāks pēc manis: Visu, kas mans, un bērnus, kas mani, Un manu vietu cilvēku prātos.
no Reaga Asiņainā "Slepkavas atzīšanās bez nožēlas"
Pat stiprākās saites bieži rodas vienā acumirklī.
no Salnes Leata "Brīdinājumiem maģijas lietošanā"
Karalis gaidīja mani troņa istabā. Kamīnā bija iekurta uguns, kas radīja vairāk ēnu nekā gaismas, un no biezajām akmens sienām sūcās aukstums.
Arī Karalis bija mainījies. Viņš šķita pieaudzis vai novecojis. Arī tagad Karalis nevalkāja galvassegu, kas liecinātu par viņa stāvokli, bet tagad tas vairs nebija nepieciešams. Viņš piepildīja visu istabu ar varas auru, un atteikšanās no karaļa simbolikas bija nevis kautrības, bet pašpārliecības izpausme.
Karalis mani nopētīja. Es skaudri apzinājos, ka neesmu ne izgulējusies, ne nomazgājusies, nemaz nerunājot par ēšanu, tikko kā es atjēdzos, mani uzreiz bija atveduši uz Karaļa istabu. Mans ķermenis šķita salauzts, un galvā dunēja sāpes. Spriežot pēc pelēcīgās gaismas, kas vīdēja logos, droši vien bija agrs rīts, bet arī par to es nebiju pārliecināta. Varbūt es vienkārši biju iemesta mūžīgās ēnās.
"Tu gandrīz izjauci visu ceremoniju," Karalis teica.
"Ja tu būtu nomiris, tad diez kāda ceremonija jau ari tā nebūtu," es atcirtu, tad atjēdzos un vāri piemetināju: "mans Karali."
Iespējams, viņa lūpās pavīdēja smaids.
"Kur ir Ronada?" es jautāju, kamēr vēl man pietika drosmes. Nez kāpēc šķita, ka ilgi man tās nebūs.
"Cietumā, kā jau pienākas."
Es neviļus saviebos, atcerēdamās pati savu pieredzi. Protams, izšķirošajā mirklī es nebiju pat iedomājusies par to, kas notiks ar Ronadu, un tagad jau bija par vēlu. Karalis pamanīja manu sejas izteiksmi un pacēla uzaci.
"Viņai ir iedotas miegazāles, tā ka viņa necieš. Lai ari kāpēc tev par to uztraukties? Ronada taču bija tā, kuras dēļ tu pati nonāci cietumā."
"Ja viņa varēja pārkāpt Zaķa pavēli, tad viņas pienākums bija izstāstīt par mani," es iebildu, bet sapratu, cik vārgs bija šis iebildums.
"Viņai bija izvēle, un viņa izdarīja izvēli," atbildēja Karalis. "Es domāju, ka viņas rīcībā nebija nekā cēla tikai vēlme apturēt tavus mēģinājumus noskaidrot, kas noticis."
Un visu šo laiku mēs bijām uzskatījuši Ronadu par vāju. Pat es, kurai vajadzētu zināt, cik daudz spēka var slēpties sievietē, kurai nodarīts pāri.
"Izstāsti, kā, tavuprāt, viss notika," teica karalis.
"Viss sākās ar to, ka viņa pasūtīja retu indi, džeilaju. Dārs viņai par to bija pastāstījis viņam ir indes paraugs…"
"Patiešām?"
"Jā. Dārs teica, ka par to kāds ir interesējies, bet nepastāstīja, kurš. Droši vien viņš gribēja pasargāt Ronadu."
"Droši vien. Viņam ir laba gaume uz sievietēm. Kā tu jau būsi pamanījusi."
Es nezināju, ko uz to atbildēt, tāpēc Karalis pēc mirkļa turpināja: "Un tu piegādāji džeilaju."
"Ne es. Mans ceļabiedrs." Es no visas sirds cerēju, ka Lugs vairs nebija plānojis atgriezties Brugā pēc tā, cik veikli viņš no šejienes pazuda, es pieņēmu, ka ne.
"Pieņemsim, ka tā. Un tālāk?"
"Mans ceļabiedrs palīdzēja Ronadai ne tikai dabūt indi, bet arī pārtulkot dažas kilri dziesmas. Vienu no tām dzirdēja Ange. Viņa arī bija vienīgā, kas varēja kaut ko zināt par notikušo, lai ari, man šķiet, patiesībā viņa nezināja gandrīz neko. Bet Ronada negribēja riskēt."
"Tu tiešām tici, ka Ronada spēja visu paturēt noslēpumā lai arī viņai visapkārt bija magi?"
"Ir cilvēki, kas prot noslēpties savā prātā," es negribīgi atbildēju. "Viņos ir… plaisas. Un tajās ir iespējams noslēpties. No visiem."
Karalis mani uzmanīgi vēroja.
"Ja cilvēks ir sieviete un viņu neuztver īpaši nopietni, tad vēl jo vairāk. Ja tevi uztver par vāju magu tikai dziedātāju."