"Vai tulku."
Es paraustīju plecus. "Es vispār centos nebūt mags."
"Lai tā būtu."
"Džeilajs paplašina prātu tāpēc to bieži izmanto magi. Bet tas ir ari ļoti bīstams ja izpleties prāts neatrod neko, no kā baroties, tad tā lietotājs var nomirt vienkārši no emociju trūkuma. Kā tas notika ar Boordu un gandrīz ari ar Angi."
"Un tas viss tikai greizsirdības dēļ?"
Es paraustīju plecus. "Varbūt. Iespējams, Ronada saindēja Boorda šalli to, ko viņš izmantoja tikai tad, kad vēlējās savaldzināt kādu citu sievieti. Varbūt pievienoja indi ēdienam."
"Godīgi sakot, es par to pat nebrīnos. Boords bija pelnījis sodu un tas bija tikai laika jautājums, kad Nadors viņu atklātu. Bet Ronada pasteidzās pirmā."
Es labprāt viņam piekritu.
"Bet tas, ko viņa izdarīja ar Angi, tas nav piedodams. Un citiem bērniem. Un tevi. Un raktuvju strādniekiem ari?"
"Tas, visticamāk, bija negadījums. Sekas nogruvumam pirms dažām dienām."
"Un tu gribi teikt, ka nekādu hrīlu nemaz nav un nekad nav bijis?" Karalis apjautājās. Viņa tonis bija viegls, bet es neļāvos piemānīties.
"Iespējams, ne," es piesardzīgi atbildēju. "Bet, iespējams, pilsēta tikai iegūtu, ja ticētu, ka vainīgi ir hrili, nevis magi." Es nebiju pārliecināta, ka ticu tam, ko saku, bet biju diezgan droša, ka šajā brīdī izteikt savas domas nebūtu prātīgi.
"Un tev tā vienkārši izdevās izārstēt Angi, lai arī tu pat nezināji, kas viņai kaiš?"
"Mans ceļabiedrs bija man iedevis ogas, kas acīmredzot palīdz pret džeilaja iedarbību. Galu galā viņam nebija ne mazākās vēlēšanās, lai es tieku nejauši nogalināta. Varbūt tieši tās mani izglāba toreiz, pie sudraba raktuvēm…"
"Un ari vēlāk, ja Ronada mēģināja tevi nogalināt."
Es nodrebēju, atceroties, cik bieži un labprāt Ronada bija man piedāvājusi ēdienu. Pat toreiz cietumā viņa bija ieradusies pie manis ar maltīti. Bet varbūt es pārspīlēju. Varbūt viņas draudzības piedāvājums bija patiess varbūt viņa redzēja manī radniecīgu dvēseli. Ja vien tas bija kāds mierinājums.
"Viņai likās, ka pietiek tevi nodot, lai noveltu no sevis visas aizdomas. Bet pilsētas bērni dzied nolādēto dziesmu, un Zaks izpestī tevi no cietuma, pirms tu esi sajukusi prātā. Tāpēc vienīgais attaisnojums, kas viņai paliek, hrīli." Karalis runāja vairāk sev nekā man, cenzdamies izprast notikumu gaitu.
"Un ceremonija būtu pielikusi punktu izmeklēšanai. Pat es nebūtu uzdrošinājusies apšaubīt hrīlu esamību."
Karalis uz mani paskatījās. "Tu jau tā visai daudz ko uzdrošinies, šo te apspriežot."
Es steidzīgi nodūru acis, cenzdamās izskatīties pēc iespējas nekaitīgāka.
"Un viņa mani ne tikai piemānīja viņa centās mani noindēt."
"Vai ari izplest tavu prātu, lai tas ietvertu visu Bruģu. Iespējams, ņemot vērā saaicināto pūli, tev pietiktu emociju, ar kurām izdzīvot."
"Iespējams," Karalis atbildēja. "Bet Ronada acīmredzot nav prasmīga zāļu jaucēja ja jau no tik daudzām slepkavībām izdevās tikai viena."
Es pamāju. Karaļa skatiens bija ilgs un smags, un es pamazām zaudēju pārliecību par sevi.
"Tu droši vien rīkojies pareizi. Neapdomīgi, bet pareizi," Karalis beidzot teica.
"Paldies," es nočukstēju.
Atkal iestājās ilgs klusums.
"Ja vien mēs varam tev ticēt," Karalis beidzot piezīmēja. "Galu galā tā ir tava liecība pret Ronadas vārdiem. Ja vien kāda no jums nav gatava galavārdam… kuru es negribētu izmēģināt ar Ronadu. Ja viņas prāts ir tik sarežģīts, kā tu apgalvo, tad kurš gan var būt pārliecināts, ka galavārdam vispār ir kāda nozīme?"
Es klusēju. Izvēle bija viņa rokās.
"Tad paliek tikai viens jautājums ko darīt ar tevi, Vega?"
"Ko darīt ar mani?" Spriežot pēc tā, kā viņš šo jautājumu uzdeva, atbilde varēja nebūt patīkama.
"Tu, svešzemniece, esi bijusi apsūdzēta kā slēptais mags, un tevi izglāba Zaks cits kilri izcelsmes mags, kura paša reputācija nav spīdoša," teica Karalis. "Tu esi izjaukusi vismaz vienu ceremoniju Brugā un gandrīz izjaukusi otru tikai mana spēja ātri izmantot situāciju nodrošināja to, ka vakardienas hrīlu izdzīšana bija veiksmīga." Es jutu Karaļa balsī smīnu un apspiedu vēlmi protestēt.
"Un piedevām vēl tu esi atņēmusi man mīļoto," Karalis nobeidza. "Mīļoto, kas bija mans atbalsts."
Es neizturēju un pacēlu acis. "Viņa bija slepkava."
"Varbūt. Bet tas nenozīmē, ka man neviena nav vajadzīga."
"Es nekad nebiju dzirdējusi, ka Karalim vajadzētu…"
"Un cik daudz tu zini par pilsētas valdīšanu? Vai tu zini, kā tas ir katru dienu turēt savā varā simtiem prātu? Vadīt viņu domas, viņu jūtas, apzināties gan viņu mīlestību, gan naidu gan visu, kas tam pa vidu?" Viņa balsī bija vairāk izmisuma nekā dusmu.
"Nē, Karali, es nezinu," es atzinu. "Bet es nevaru tev palīdzēt."
"Protams, vari. Tu jau divas reizes esi to darījusi un tu esi vēl dziļāka, vēl ietilpīgāka nekā Ronada. Ja es nākamreiz būtu piesardzīgāks… Ne jau vienmēr tev būs tik slikti kā šoreiz. Un tu būsi daļa no valdnieka dzīves tev būs daļa no manas varas."
Viņš piecēlās un tuvojās man.
"Es nevaru," es teicu.
"Vari."
"Es nevaru! Es es piederu citam." Es to pateicu nedomājot un neapsverot.
"Kopš kura laika?"
Es ievilku elpu un saņēmos, lai neļautu izlauzties šaubām un bailēm. Vai es gana labi atcerējos brugiešu paradumus? Vai es biju pareizi sapratusi, kad Zaks man tos skaidroja tolaik, pirms daudziem gadiem?
"Es esmu gulējusi cita rokās līdz pat rīta gaismai," es teicu. "Es piederu viņam."
"Kam tad?"
"Dāram."
Es centos izprast Karaļa sejas izteiksmi. Tā bija pilnīgi mierīga, sastingusi kā vienmēr, tas nenozīmēja neko labu. Bet man vismaz bija cerība. Jo es biju gulējusi Dāra rokās. Un šajā mirklī biju dziļi pateicīga Brugas likumdevējiem, kas bija izvēlējušies tik piedienīgus vārdus gultā notiekošā apzīmēšanai.
"Tad mums jārunā ar Dāru," Karalis teica un devās prom. Es viņam sekoju, un pamazām manī modās cerība. Ja es atcerējos pareizi, tad nekas un neviens nevar pārcirst laulības saites. Pat ne karalis. Tikai laulātie paši.
Tādēļ arī Ronada nogalināja Boordu, es pēkšņi sapratu. Ne greizsirdības dēļ… bet lai kļūtu par Karaļa mīļāko.
Bet nebija istais bridis par to domāt.
*
Dār. Lūdzu, lūdzu, esi mājās. Lūdzu, esi mājās manis dēļ. Es saucu viņu, mēģinādama uztaustīt saikni, kas mūs vienoja. Tāda taču bija. Es biju pārliecināta. Vai vismaz ļoti, ļoti cerēju.
Mēs gājām pa Brugas ielām es sekoju Karalim dažu soļu attālumā. Viņš šķēla viļņus, un es biju to ieplakā: cilvēki, Karali ieraudzījuši, vienlaikus tiecās pēc viņa un baidījās pienākt par tuvu, viņi klanījās un māja, mīloši un laimīgi, un bezgala noguruši gluži kā novītušās ziedu vijas pie mājām. Visa pilsēta smaržoja pēc vīstošiem ziediem salds, reibinošs iznīcības aromāts. Un Karalis bija mīlēts. Ikviens solis šķita lēns un baudpilns, it kā mēs būtu iekāpuši lēnā pateicības upē. It kā mēs ietu pa neskartu pļavu, kurā zāle sniedzas līdz viduklim un ikviens zieds tiecas pēc saules, kas bija Karalis.
"Tas viss var būt tavs." Karalis pasniedzās pēc manis, aplika roku man ap pleciem, sniegdams man daļu savu sajūtu. "Es negribu teikt, ka tas ir viegli, bet šī ir tava atlīdzība. Nesaki, ka ar to nepietiek. Nesaki, ka tev ir vienalga."
Man nebija vienalga. Es arī mīlēju šos cilvēkus un savā ziņā ari Karali lai cik ļoti ari viņš būtu mainījies. Tikai ai, Dār, lūdzu, esi mājās un esi ar mani, es esmu iekūlusies tādā ķezā! Es negribu dzīvot pie Karaļa kājām.