Un Dārs bija mājās. Viņš stāvēja dārza malā, skatījās, kā mēs tuvojamies, skatījās, kā cilvēki noliecas mūsu priekšā kā pārgatavojušies labības stiebri. Viņš nepakustējās. Viņš pat nesmaidīja.
"Ienāc, mans Karali," viņš teica. Tad satvēra manu roku. "Prieks tevi redzēt, Vega."
Mana roka viņa plaukstā abās viņa plaukstās un mirklis, kad es ieskatījos viņa acīs, kas bija tumšu vētras debesu krāsā. Dārs satvēra manas rokas, un Karalis vairs mani neturēja. Es plūdu no viena pie otra kā medus ne uz mirkli nepaliekot viena.
Mēs sēdējām virtuvē, kuras smaržu es tagad jau pazinu žāvēti augi un svaigi cepta maize, un saldumi varbūt Angei. Dārs viņu bija aizsūtījis uz tirgu pēc produktiem, piekodinādams nesteigties un neiekļūt nepatikšanās. Par pēdējo gan nekādas pārliecības nebija pēc Anges smaida spriežot, viņa bija plānojusi tikai netikt pieķerta.
"Es nezināju, ka starp jums ir šāda saikne," Karalis teica. īpašu prieku viņa balsī gan nevarēja just.
"Tu zināji, Karali," Dārs mierīgi teica. Man uz bridi aizrāvās elpa.
"Kopš kura laika?" Karalis atbalsoja manas domas.
"Kopš galavārda. Tu taču redzēji, ko es pret viņu jūtu, vai ne?"
Karalis saviebās. "Jūtas nav saikne."
Es pēkšņi aptvēru, ka sēžu pie galda Karaļa pusē, bet Dārs sēž otrā pusē viens pret mums abiem.
"Brugai viņa ir vajadzīga." Karalis uzlika savu roku uz manas. "Tavai pilsētai viņa ir vajadzīga. Atsakies."
Es atbrīvoju savu plaukstu. Tad piecēlos. Es kustējos lēni kā sapnī, cīnoties pret Karaļa varas straumi. Un savu pašas nedrošību un bailēm. Viņam taisnība, Brugai mani vajag. Un ko gan es zinu par Dāru? Un man taču jāmēģina viņus glābt. Vēlreiz un vēlreiz.
"Tu viņu iztukšosi. Tu viņu izmantosi. Un viņa…" Dārs nepabeidza teikumu.
Viņa kļūs tāda pati kā Ronada.
Es paspēru vēl vienu soli tuvāk Dāram.
"Vai tad tu viņu neizmantoji? Vai tad tu viņu nepaņēmi sev tad, kad viņa bija visievainojamākā?" Karalis acīmredzami labi pārzināja Dāra vājās vietas. "Un kāpēc tu pēkšņi tā rīkojies? Pēc visa, ko esi darījis Brugas labā?"
Dārs satvēra manu roku. Tikai pašus pirkstu galiņus. Viņa plauksta bija vēsa un mitra.
"Un kāpēc lai viņš tā nerīkotos?" Es pagriezos pret Karali. Skatīties uz viņu bija kā ar atvērtām acīm iet stiprā pretvējā, saulē un smiltīs. "Kāpēc viņam būtu jāziedo viss? Viņš jau ir ziedojis visu savu dzīvi visu savu spēku -, un cilvēkiem tas liekas pašsaprotami. Kāpēc lai viņš atteiktos ari no manis?"
"Un kas tad tu viņam esi?" Karalis vairs neslēpa dusmas. Man bija jāsamiedz acis, lai izturētu viņa skatienu, un jāatbalstās pret galdu, lai noturētos kājās.
Es nezināju, kas es esmu Dāram. Jā, es atcerējos mūsu kopīgos mirkļus, es atcerējos viņa auguma siltumu un to, kā viņš mani atbalstīja, es zināju, ko viņš man ir sniedzis. Bet ko es varēju sniegt viņam?
"Liec Veģu mierā," Dārs teica. Viņa balss bija pavisam mierīga. Viņš pievilka mani sev klāt, un pēkšņi es atrados viņa klēpī, it kā nekur citur man nemaz nebūtu jābūt. "Es viņu mīlu, un ar to tev pietiks gan kā vīrietim, gan karalim."
"Es vakar biju viņas prātā," Karalis teica. "Es būtu pamanījis, ja viņa justos mīlēta."
"Man tā arī nesanāca viņai to pateikt," Dārs atbildēja. Viņa rokas stingri aptvēra manu vidukli, it kā viņš būtu gatavs mani aizstāvēt ar spēku, ja vajadzētu. Es cerēju, ka līdz tam nenonāks visa šī saruna jau pamazām kļuva absurda, un man sametās kauns par viņiem abiem.
Iespējams, Karalis to sajuta. Katrā ziņā viņš neturpināja strīdu.
"Labi. Tad es pasludinu jūs par vīru un sievu. Nosviniet, ja gribat." Viņš piecēlās, uzmeta mums vēl pēdējo skatienu un aizgāja.
Kad durvis aiz Karaļa aizvērās, es nodomāju, ka nu gan man vajadzētu justies atvieglotai.
Es tā nejutos.
Es biju precējusies.
*
Es mēģināju izslīdēt no Dāra klēpja, bet viņš pat nedomāja laist mani vaļā.
"Pagaidi." Dārs nepacēla balsi, bet tas man netraucēja saprast, ka viņš ir dusmīgs. Es sastingu un gaidīju. Saules gaismā dejoja putekļi, un es centos tiem izsekot.
"Sasodīts, Vega! Visu šo laiku tu izlikies, ka tev ir vienalga ka tu mani pat neievēro. Es jutos kā nolādēts dzīvnieks, es mēģināju piekļūt tev tuvāk un man tas izdevās tikai tad, kad tu biji pārāk slima un nogurusi, lai pretotos. It kā es būtu tev dziednieks, un tikai. Un tagad tu ierodies pie manis kopā ar Karali un paziņo, ka esi ar mani gulējusi."
"Bet es gulēju," es vārgi teicu. "Pagājušonakt."
"Tu biji aizmigusi! Un es spēju aizmigt tikai no rīta. Un, kad es pamodos, tevis vairs nebija."
"Nu, paskaidro to visu, un mēs varēsim šķirties," es teicu. "Pa šo laiku Karalis jau būs sapratis, ka es vienkārši negribu būt ar viņu."
"Tas gan būtu sirsnīgi," Dārs atteica. "Dārgo Karali, mēs ar Veģu patiešām gulējām kopā, bet viņa acumirklī aizmiga. Es domāju, ka es par to varētu izlielīties visai pilsētai."
Es riskēju paskatīties uz Dāru, cerēdama ja jau viņš sācis jokot, varbūt viņa dusmas nav tik lielas.
"Piedod," es beidzot teicu. "Es nepadomāju par to, kā tas izskatīsies no tavas puses. Es vienkārši neredzēju citu veidu, kā izvairīties no Ronadas vietas ieņemšanas. Man ļoti žēl."
Protams, tajā brīdī man ienāca prātā ļoti daudz citu labu ideju. Es būtu varējusi vērsties pēc palīdzības pie Zaķa. Es būtu varējusi laisties lapās. Izlikties, ka piekritu, un tad pazust. Padomāt vēl drusciņ un atrast kādu risinājumu. Bet nē, man, protams, vajadzēja izvēlēties tieši šo.
"Es tev neticu," Dārs teica. Viņš pagrieza manu galvu tā, ka man nekas cits neatlika kā vien skatīties viņam acīs. Viņa seja bija ļoti tuvu.
"Es tiešām nožēloju," es nočukstēju.
"Nenožēlo vis." Un Dārs mani noskūpstīja. Viņa lūpas bija stipras un prasīgas, nepavisam ne tādas, kādas es tās biju iztēlojusies. Un kāpēc es vispār ko tādu biju iztēlojusies? es izmisīgi domāju, cenšoties nepazust Dāra apskāvienā. Viņa rokas vairs nebija dziednieka rokas, tās cieši satvēra mani un pievilka tuvāk. Mēs pazudām abi, es zinu, mēs pazudām kā atvarā mums nebija laika elpot un arī ne mazākās vēlēšanās. Es pavēru lūpas un pieskāros viņa matiem, viņa pleciem un mugurai, un dzirdēju, kā viņa vaids atbalsojas manā ķermenī. Ne jau viņš vienīgais varēja būt prasīgs un stiprs.
Dāra augums, viņa pieskāriens nekas nebija tāds, kā es biju iztēlojusies. H bija pēdējā saprātīgā doma, un tad jau es gulēju uz grīdas, viņa rokas uz maniem matiem. Man nebija iespēju pateikt viņam, ka sāp, un nebija arī vēlēšanās. Saules gaisma acīs, kad es tās atvēru, lai ieskatītos viņam sejā. Viņš vēl joprojām izskatījās sasprindzis un nikns, un es pievillcu viņu tuvāk, lai varētu viņu noskūpstīt.
Un viņš skūpstīja mani, un es nospriedu, ka viņš var dusmoties uz mani, cik vēlas ja vien ikreiz pēc tam viņš mani noskūpstīs.
27. nodaļa
"Griez atpakaļ! Griez atpakaļ!"
Bet svarīgāko nevar pagriezt atpakaļ: ne laiku,
ne vārdus, ne izvēli.
no Rongas "Stāsta par diviem draugiem"
Pirmie vārdi, ko es izlasīju patstāvīgi:
"ES NE-VA-RU. ES TO NE-DA-RĪ-ŠU. PAT JA MAN JĀ-NOMIRST.
ES AIZ-E-JU.
NA-DORS."
Viena vienīga zīmīte, atstāta uz viņa galda, aiznesta Karalim, kaut kādā veidā kļuvusi zināma visiem magiem. Dienu pirms Ronadas nāvessoda, kurš Nadoram bija jāizpilda.
Es izlasīju šīs zīmites norakstu stingrā Dāra vadībā. Tā bija daļa no manām lasīšanas nodarbībām, kuras notika pamīšus ar ēdiena gatavošanas stundām (izrādījās, bruonu virtuve man patika tikpat maz kā kilri virtuve, bet Dārs bija apņēmies mani pāraudzināt).