"Tu domā, ka viņš ir miris?"
"Visticamāk," Dārs atbildēja. "Ja nu vienīgi viņš paspēja gana ātri izkļūt ārpus Brugas robežām. Tā kā Brugas likumi nav spēkā citās pilsētās, tad varbūt bet tikai varbūt viņš varētu izdzīvot Grāā vai kādā citā pilsētā, pat ja ir novērsies no šejienes likumiem."
Es īgni noburkšķēju kaut ko par to, kāpēc vispār vajadzēja viņam likt sodīt ar nāvi pašam savu māsu. Ir taču jādomā, ko tu nodari un kam, pat tad, ja tas ir trepanēts mags bez izvēles iespējām, pat tad, ja tas nav pats iemīļotākais cilvēks pilsētā.
"Nāvessodi viņam nekad nav sagādājuši grūtības," Dārs atbildēja. "Man šķiet, ka neviens pat neiedomājās… un es pat nezināju, ka nāvessodu izpildīs viņš."
Es ari par to nebiju domājusi. Mēs abi bijām pārāk aizņemti ar laulības dzīvi visiem tās aspektiem. Es nezinu, vai tas ir pietiekams attaisnojums. Jā, es gandrīz vienmēr biju kopā ar Dāru. Jā, viņš reti izlaida mani no rokām. Kad mēs devāmies pastaigās, cilvēki smaidīja, it kā tas viss būtu aplam smieklīgi; Dārs teica, ka viņi nekad neesot pat cerējuši, ka viņš apprecēšoties.
Nu protams, jo viņš taču nevarēja iegūt Ronadu, es nodomāju. Mēs par viņu nerunājām. Dārs negribēja par viņu domāt, un es neuzstāju galu galā es biju vainīga viņas atmaskošanā un vainīga ari pie viņas gaidāmā nāvessoda. Man pietrūka drosmes par to runāt.
Katru nakti es sapņoju par visu, kas varētu mūs šķirt: nāvi un bēdām, un nodevību. Es izmisīgi ķēros pie katra mirkļa, ko mēs pavadījām kopā. Reizēm es prātoju vai viņš baidās par mums tāpat, kā to daru es? Bet es par to nerunāju, ja nu gadījumā viņš tā nejutās. Kāpēc gan viņu uztraukt? Ja visam bija lemts beigties, tad nedaudz laimes bija viss, kas mums piederēja. Pietika ar to, ka es uztraucos.
"Mums tiešām ir jāiet?" es klusi jautāju.
"Jā, Vega. Es saprotu, ka tu to nevēlies es arī ne. Bet mēs esam magi, un tas ir mūsu pienākums. It īpaši tagad, kad tu vairs neesi mācekle."
Un tā bija taisniba. Es biju palūgusi, lai Zaks noslēdz manu apmācību ne tāpēc, ka justos gana pieredzējusi un zinoša, bet tāpēc, ka mēs abi ne spējām, ne gribējām turpināt skolotāja un mācekļa attiecības. Mans plāns bija vispirms iemācīties lasīt un pēc tam patstāvīgi apgūt visu, kas nepieciešams, ar citu magu palīdzību. Tātad es formāli biju mags, lai ari par to liecināja vien neuzkrītoša lentīte ap pieri.
Dārs paberzēja manus saspringušos plecus. Es būšu ar tevi. Katru mirkli, viņš nodomāja. Tā vai ļoti tuvu tam. Un man tevi vajadzēs, es nodomāju pretī un piekļāvos viņam tuvāk.
Un viņš mani noskūpstīja.
Tās bija dienas, kad mēs slīkām neziņā un sapnī, bēgdami no kaut kā tāda, ko nevēlējāmies redzēt, aizturējuši elpu ja nu gaiss ap mums būtu inde.
Es nekad tevi neatstāšu, kāds no mums nodomāja, un es pat nezināju, kurš.
Visa pilsēta bija aizturējusi elpu.
Mēs bijām uz kraujas upes malā, kur bija jānotiek nāvessodam. Visi Brugas magi stāvēja klints malā, un dziļi zem mums mutuļoja upe, kas aprīs un aizskalos asinis lielāko daļu. Augstu debesīs bija saule, tās spožā gaisma žilbināja man acis, un es jutu tajās krājamies asaras. Ronada bija sasieta un nometusies uz ceļiem Karaļa priekšā, bet Karalis atbalstījās pret mūžsenu zobenu. Es nejutu neko tikai Dāra roku sev ap pleciem. Tikai viņu sev blakus.
Tā nedrīkst.
Es paspēru soli sāņus.
"Kas noticis?" viņš nočukstēja tik klusi, ka tikai es to sadzirdēju.
"Man jājūt, kas notiek. Es negribu, lai tas sajaucas ar tavu pieskārienu."
Es zināju, ka viņš grib strīdēties. Un viņš to būtu darījis, ja šis mirklis nebūtu tik kluss, iesalis saules staros. Ja šis laiks nebūtu tik nospriegots. Viņš būtu teicis mums kopā ir jāiet tam cauri. Viņš būtu teicis Vega, tu esi mana sieva, tu esi mana vienīgā. Es būšu tev blakus priekos un bēdās, un visā, kas ir pa vidu. Kāpēc tu negribi, Vega, mana Vega.
Un es atkal būtu pakļāvusies vēl reizi, vēl vienu reizi -, lai tikai viņu nesāpinātu. Jo es negribēju, lai viņš zina to, ko zināju es: ka tas nevar ilgi turpināties. Nekas nevar.
Bet šis mirklis bija mans.
Ronada. Sieviete, kas bija mans draugs un mans nodevējs, mana ienaidnieka ienaidniece, mana mīļotā mīla. Viņas ķermenis, tik smalks un graciozs. Viņas seja pavērsta augšup viņa skatījās Karalim acīs. Ne mazākās nožēlas, ne mazāko baiļu sākumā es domāju, ka viņu skāris cietuma neprāts. Bet nē, Ronada bija pārāk rāma, lai tas varētu būt neprāts. Viņa bija pārāk mierīga, pārāk padevīga.
Uzticīga savam liktenim.
"Mani ļaudis!" Karalis vērsās pie visiem un neviena. "Mūsu pilsētu jau sen vajā hrīlu lāsts. Mēs esam dziedināti bet ne visi. Dažus no mums ļaunie gari pārņēmuši tik ļoti, ka izdzīšana ir neiespējama. Reizēm mēs pat nezinām, kas viņi ir, līdz pienāk nodevības mirklis. Hrili ir pacietīgi. Viņiem ir visa mūžība laika. Neviens no jums nav drošībā ja vien jūs nesargā pilsētas spēks, ja vien jūs nesargā Karaļa spēks."
Viņš ļāva šiem vārdiem iesūkties cilvēku prātos. Viņš ļāva, lai cilvēki paskatās cits uz citu, prātojot nez, kurš no viņiem ir apsēsts? Vai kaimiņš ar aizdomīgi dējīgajām vistām? Vai arī veikalnieks, kas mūždien uzliek pārāk augstu cenu kazas sieram? Kāds no mums. Jebkurš no mums.
"Tikai Karalis var skaidri noteikt, vai cilvēks ir apsēsts. Vienīgi Karalis var jūs izglābt un izārstēt. Jo hrili var pārņemt jūsu ķermeni un prātu bet jūsu gars var tapt attīrīts. Lūk, skatieties, kas ir nodarīts vienam no mums."
Karalis pacēla zobenu un noguldīja tā galu uz Ronadas pleca tieši pie auss.
"Runā," viņš klusi teica.
"Tava griba un tavs zobens var mani attīrīt, Karali," Ronada teica. Viņas balss bija skaidra un skaļa un viņas acīs bija asaras.
Es viņu tādu nepazinu.
"Mani var glābt no nolādēto varas, un mans gars var celties pret sauli. Tikai uzticoties tev, mans Karali," viņa teica.
lās bija muļķības. Viņa zināja, es zināju, un ari Karalis zināja, ka nebija nekādu nolādēto, nekādu hrllu, kas būtu viņu apsēduši. Viņa bija tikai godkārīga slepkava tad kāpēc lai viņa piedalītos šajā izrādē?
"Mans ķermenis mirs, bet es dzīvošu tevī, mans Karali."
Un tomēr viņa nemeloja. Viņa nebija spiesta to teikt, viņa ticēja ikvienam vārdam bet kāpēc?
"Es esmu gatava."
Un Karalis uz mirkli pieskārās viņas vaigam, kas bija mitrs no asarām.
"Es tevi mīlu," viņa veidoja vārdus ar lūpām. Nekas un neviens viņu nedzirdēja.
Es paskatījos uz Karaļa seju, profilā, plīvuru segtu un varbūt tā bija tikai ēnu spēle, bet man šķita, ka viņš pasmaida. Tad ar abām rokām satvēra zobenu un pacēla to gaisā.
Ronada viņu mīl. Viņa mīl Karali un vienmēr ir viņu mīlējusi. Viņa to visu ir darījusi Karaļa dēļ.
"Nē," es nočukstēju un spēru soli uz priekšu, lai aizsargātu Ronadu, lai apturētu Karaļa zobenu, lai apstādinātu šo mirkli, šo briesmīgo kļūdu.
NĒ!
Es nezināju, kas tas bija, bet laiks palēninājās, arī manas kustības kļuva lēnas, un zobens lēni krita lejup, lēni kā sudraba asins rit no seklas brūces debesīs. Es nevarēju pakustēties vai parunāt.
Dārs bija apskāvis mani, viņš mani turēja cieši un maigi. Es jutu, kā mans ķermenis pret manu gribu atslābst un atbalstās pret viņa plecu. Es nevarēju pakustēties.
Man viņa jāglābj, es drudžaini domāju es nevarēju parunāt, bet zināju, ka šajā mirklī viņš dzird manas domas. Viņa nav vainīga, saproti? Ronada nav vainīga!