"Mani sauc Boords," viņš teica.
"Vega," es nočukstēju. Man vairs nebija balss.
Un tad viņš bija prom.
Es sēdēju tavernā, malkojot savu gnarra sakņu uzlējumu (šeit to gatavoja stipru un rūgtu tādu, kāda es vēlējos būt). Tirgotāja bija man piedāvājusi izcilu cenu par rotaslietām, acīmredzot domādama, ka mana saruna ar magu ir bijusi vairāk nekā draudzīga. Man nebija ne mazākās vēlēšanās izkliedēt viņas maldus bet liela prieka no naudas ari nebija. Diez vai tā varēja līdzēt situācijā, kurā biju iekūlusies.
Bet es nenožēloju. Es biju nikna. Anges mazā rociņa manā plaukstā, viņas bailes un lepnums, un dusmas, kas atspoguļoja manējās. Vēl viena diena, ko viņa ir izdzīvojusi kā maga mācekle, vēl viena diena, kad viņai izdevies paturēt to nerātno dzirkstelīti, drosmi izlikties un čiept, un melot. Tas viss bija manas drošības vērts kaut vai tāpēc vien, ka drošībā es nekad neesmu bijusi un līdz ar to man nebija, ko zaudēt.
Un nefritzaļās maga acis, viņa iesirmie mati. Viņa plauksta uz mana vaiga saudzīga un maiga. Roka, kas nepazīst darbu tik vien kā pētīt rakstu rituļus un dzert saldu sidru, un noglāstīt vaigu tikko satiktai sievietei ar maģiju vai bez tās. Es prātoju: nez cik bieži viņš ir pieskāries citām tā, kā pieskārās man, un cik bieži viņas domāja, ka strauji pukstoša sirds, karsta asins, kas iesitas vaigos, un trīsuļošana krūtīs ir kaisle vai pat mīlestība, nevis vienkārša, bet spēcīga burvestība.
"Domā par mani?"
Es satrūkos un paskatījos augšup.
"Jā," es teicu. Atkal jau aizžņaugtā rīkle, vārgā un padevīgā balstiņa. Boords skatījās uz mani ar plēsoņas smaidu sejā.
"Tas labi, mīlulīt. Es arī par tevi domāju. Ne jau katru dienu šeit iemaldās kāds svešzemnieks."
"Neiemaldās gan."
"Ja kāds būtu tevi gaidījis, es to zinātu," viņš lēni teica, izbaudīdams savu varu, jo man patiešām nebija neviena, pie kā vērsties pēc palīdzības.
Es sažņaudzu krūzi tik cieši, ka šķita tā tūlīt sabirzis gabalos.
"Bet mēs taču varam kļūt par draugiem, vai ne?" viņš atkal pasmaidīja, pieskārās manai sejai, ar pirkstu galiem noglāstīja deniņus, vaigu, zoda līniju. Es jutu, kā mana seja tikko jaušami atslābst viņa pieskāriena varā. Es gribēju kaut ko teikt, bet man nebija balss un vārdu ari ne.
"Satiksimies šonakt, kad pilnmēness apspīdēs sudraba raktuves," viņš klusi teica, un es nodrebēju viņa balss bija sausa kā vējš pērnajā zālē. "Esi skaista."
Tad viņš aizgāja, un es zināju, ka tāda ari būšu: skaista un bezpalīdzīga viņa rokās, asinīm kļūstot par uguni, dedzinot mani no iekšpuses dusmās un kaunā, un naidā.
Bet tomēr: es biju vairāk, nekā viņam likās, un varbūt, jā, varbūt es varētu turēties viņam pretī. Anges dēļ. Un
visu to sieviešu dēļ, kas viņam bijušas pirms manis.
*
Tā nu es sēdēju. Laiks ritēja. Es nezinu, cik ilgi. Sevī nogrimusi. Mēnesi gaidot.
Tad skanēja dziesma tā izvilka mani no šī bezlaika, beztelpas stāvokļa. Dziesma par atraidītu mīlestību. Es paskatījos uz dziedātāju tā bija tikpat skaista kā tās balss, tumšs medus plūda no viņas pirkstiem, kad viņa pieskārās arfai, un brīvi krītošie mati aizsedza seju. Plāna mežģīņu šalle, aptīta ap pieri, liecināja, ka viņa ir burve lai ari ne pārāk stipra.
Tas, kurš izdomāja, ka šī sieviete nav spēcīgs mags, droši vien nebija dzirdējis viņu dziedam. Katra skaņa bija tīra burvestība, tā šūpoja un vilka mani sev līdzi, stiprāka un rūgtāka par manu gnarra uzlējumu, rūgtāka es ar pārsteigumu secināju pat par manu noskaņojumu šai brīdī.
Viņa pacēla galvu un pasmaidīja, īsi un bez prieka. Sākumā man šķita, ka smaids veltīts man, tad sapratu, cik maza ir šī iespēja, un pagriezos. Protams, man aiz muguras sēdēja Lugs, un smaids noteikti bija domāts viņam: viņš izskatījās pilnīgi mierīgs un nevainojami kārtīgs neviena lieka bārdas rugāja, neviena ceļa puteklīša uz drēbēm. Dziedātājas vietā es ari smaidītu un ne tā vien.
Viņš pamanīja mani un piemiedza aci, un pavisam neviļus es viņam uzsmaidīju un tikai tad sapratu, ka, pat nelietojot maģiju, es varētu izmantot pašu senāko burvestību, kas atvaira nevēlamu kaisli: pietika vien Boorda tēlu nomainīt ar citu. Es paņēmu savu krūzi un pārsēdos pie Luga galda, pirms to paspējusi kāda cita. Ari dziesma beidzās, un dziedātāja sāka jaunu un jautrāku melodiju.
"Es nemaz neredzēju tevi tirgū," es teicu.
Lugs paraustīja plecus. "Ne jau tur vien iespējams tirgoties."
"Kad mēs dosimies projām no Brugas?" Pēkšņi man atkal parādījās cerība no šejienes vienkārši pazust.
"Rīt."
"Bet ja es gribētu šovakar?"
Viņš apdomājās.
"Pat ja tu gribētu. Ir pārāk vēls tilts pāri upei nebūtu drošs, un ari mežs ir bīstams. Tātad mūsu aiziešana radītu aizdomas, un tu pati saproti, ko diviem kilri svešzemniekiem nozīmē būt aizdomīgiem Brugā." Viņš bridi lūkojās manī. "Vai tas ir tā maga dēļ? Tev draud briesmas?"
Es paraustīju plecus. "Varbūt. Mēs šovakar tiekamies pie sudraba raktuvēm. Vajadzētu taču būt likumiem, kas aizliedz…" es aprāvos, saprazdama, ka lielākā daļa cilvēku neko nezina par maģijas likumiem. Un vēl jo mazāk spēj atšķirt maģiju no kaisles.
"Lai kādi likumi arī būtu, nav teikts, ka tie attiecas uz svešzemniekiem." Lugs negaidīti satvēra manu roku savā. "Ja es tev kaut kā varu palīdzēt…"
"Tu jau palīdzi," es teicu. Aizvērusi acis, centos domāt tikai par to, kā Luga āda pieskaras manai. Viņa pirksti bija sausi un raupji, āda sacietējusi un sasprēgājusi, stīgu ievainota. Es ieelpoju viņa smaržu tajā nebija nekā no ceļa vai sviedriem, vai pat ēdiena. Viņš smaržoja pēc mūžzaļiem kokiem un garšvielām, jā, varbūt viņš tirgo garšvielas. Vieglas, ērti pārnēsājamas un vismaz dažas no tām nejēdzīgi dārgas. Brugā droši vien pietrūkst garšvielu, jo īpaši rietumos ievāktu.
"Es varu palikt ar tevi, ja tu baidies," viņš klusi piedāvāja. "Visu nakti, ja tu gribi."
Es pārsteigta atvēru acis un, ieraugot Luga mulsumu, apjuku vēl vairāk.
"Es tikai gribu, lai tu būtu drošībā," viņš teica, pēkšņi izskatīdamies jaunāks cik viņam patiesībā bija gadu?
Es neviļus iesmējos. "Nē, nevajag riskēt. Es pati sakašķējos ar magu un pati ari tikšu ar to galā. Nav nekādas vajadzības apdraudēt arī tevi."
"Tā tev šķiet."
"Bez tam kas gan slikts varētu notikt?" Es pasmaidīju un piešķiebu galvu, izskatīdamās pēc tik parasta ļautiņa, cik vien iespējams. Man taču vispār nebūtu jābaidās, man būtu jādomā, ka magi ir uzticami un droši, un, ja nu vispār man vajadzētu kaut ko just, tad tikai līksmu satraukumu par to, ka viens no viņiem ir pagodinājis mani ar savu uzmanību. Bet es? Es uzsmaidīju savam ceļabiedram, no visas sirds cenzdamās izjust alkas pēc viņa.
"Tev ir kalnu slimība?"
Es samirkšķināju acis, pārsteigta par pēkšņo tēmas maiņu. "Es jūtos labi," teicu, lai ari nebiju par to droša.
"Man tev kaut kas ir." Viņš izvilka no somas maisiņu ar kaltētām ogām. "Tās ir sanni ogas, ja nu gadījumā tu saslimsti." Viņš sadalīja ogas divās daļās un pabīdīja vienu kaudzīti uz manu pusi. Es pat nepakustējos. Viņš pasmaidīja un ielika vienu no ogām man mutē tā bija asa un saldeni skāba.
"Tu taču mani nemēģini noindēt, vai ne?" es nomurmināju.
Lugs iesmējās. "Nē. Un ari mīlas zāles tās nav."
"Žēl gan."
Viņš papurināja galvu un iedeva man manu daļu. "Katru dienu apēd pa dažām. Es negribu, lai tu ceļojuma laikā saslimtu."
"Man tik daudz nevajadzēs," es iebildu, bet maisiņu paņēmu. Ja ne citādi, tad vismaz tā būs piemiņa no Luga un varbūt ja par to iedomāšos palīdzēs man novērst uzmanību no Boorda.