Nedari to. Dāra balss manā prātā bija pavisam skaidra un rāma. Es pat nebiju zinājusi, ka starp mums ir šāda saikne vēl ciešāka nekā tā, kas bija starp mani un Zaķu toreiz, bērnībā.
Laid mani vaļā!
Ne tagad, Vega. Pagaidi.
Zobens slīdēja lejup, no tā atspīdēja gaisma viens mirklis, mirdzums, saules atspulgs metālā, ko drīz klās asinis.
Vai tad tu negribi viņu glābt? Tā ir Ronada, Dār!
Tu taču zini, ka viņa ir slepkava. Tu pati to pierādīji.
Jā, bet tas nav viss!
Gana.
Un es jutu, kā asinis sāk ritēt straujāk, un es pēkšņi sajutu nepārvaramu vēlmi būt pie Dāra sajust viņa rokas, viņa apskāvienu. Nekas cits vairs nebija svarīgi. Es nevarēju ne pakustēties, ne domāt, jo vēlējos tikai vienu būt kopā ar viņu, būt tur, kur esmu piederīga… šeit. Pie viņa.
Nedari tā, ne tagad, es ar pēdējiem spēkiem lūdzu, un pat šī doma bija lipīgi salda un iekāres pilna.
Laiks atguva ātrumu, un zobens pāršķēla Ronadas kaklu. Asins straume apšļakstīja man kājas tā bija silta un maiga kā ūdens, kā spļāviens kā manas asinis, sakarsušas saulē un pieskārienā.
Pūlis atviegloti nopūtās, un es jutu, kā mans augums vibrē šajā nopūtā. It kā mēs visi būtu mūzikas instruments un Karaļa zobens būtu ieskandinājis sev vien zināmu akordu.
Es raudāju, jo raudāja visi.
Un manas asaras bija rūgtas tās bija laimes un atvieglojuma asaras, bet rūgtas.
Es zināju, ka nespēšu sev to piedot.
*
Es negāju mājās. Man vairs nebija vietas, ko es gribētu saukt par mājām. Es devos augšup gar upes krastu, līdz atradu strautiņu, kurā nomazgāt pie kājām piekaltušās asinis. Auksti. Dārs mani sauca, bet es aizslēdzu sevi, es biju neredzama, nejūtama. Es nezināju, ko manī vēl varētu just, un es nevēlējos par to runāt, nevēlējos skaidrot, jautāt, atbildēt. Viņš man teiktu, ka ir vēlējies pasargāt mani no pašas neapdomības, no Karaļa dusmām, no neizbēgama soda, jo galu galā cik tad ceremoniju es varu izjaukt un tikt sveikā cauri? Es atbildētu, ka man vienalga un es labāk izciešu sodu no ienaidnieka nekā pazemojumu no drauga. Un ka neviens, pat vistuvākais, nedrīkst mani aizturēt, vismaz ne tad, kad es gribu darīt muļķības. Un viss sāktos no gala, nesaprotot, ka es patiešām tā domāju, un mēs nespētu viens otru pārliecināt, un mēs samierinātos. Visvairāk es baidījos par to, ka mēs samierinātos.
Es klejoju, līdz atnāca nakts un debesīs iedegās zvaigznes. Visas debesis zvaigžņu pilnas. Tad kāda no tām krita, un es nevarēju pat saprast, no kurienes, es neredzēju, ka debesīs kādas trūktu. Un es neraudāju. Bet es ari nebiju to pelnījusi.
Beidzot es griezos atpakaļ uz pilsētu. Nē, ne uz mājām, kas vairs nebija mājas. Uz pili. Es nezinu, pa kuru laiku es biju pazaudējusi kurpes, un sīki akmentiņi griezās man pēdās, bet es labprāt pieņēmu gan nogurumu, gan sāpes.
Es redzēju gaismu spīdam Zaķa durvju spraugā un pieklauvēju, zinādama, ka arī viņš šonakt nespēj gulēt. Viņš mani ielaida, iespējams, zinādams, ka es esmu vienīgā, kas varētu klauvēt tik vēlu. Uz galda bija piemiņas maltīte un iedegta svece. Bija ļoti kluss. Un šajā klusumā es beidzot varēju raudāt, un Zaks aplika roku man ap pleciem.
Visu šo laiku es biju cerējusi, ka tā ir kļūda, ka tas ir brīdinošs sapnis, ka tā ir kāda smalka izrāde, lai noskaidrotu, kam es esmu uzticīga. Bet nē. Tas nebija ne sapnis, ne māns.
Ronada bija mirusi.
28. nodaļa
*
Viņš gribēja sadziedēt savu lūzušo sirdi un atrast medu, kas mazinātu tās rūgtumu, līdz saprata, ka drīzāk radīs to no jauna.
No Nīnas pārstāstītās "Pasakas par Džo Zeltīto"
Mēs ar Zaķu sēdējām viņa istabā, kas lēni satumsa, un svece uz galda sniedza mums vienīgo gaismu.
"Vai tu vari pārraut visas manas saites?" es jautāju Zakam. "Pilnīgi visas. Vienkārši pārrauj."
Viņš neprasīja, kāpēc. Es nezinu, cik daudz viņš bija sapratis vai viņš bija sapratis, cik dziļi Dārs bija mani ietekmējis, cik stipri mani aizturējis. Vai viņš zināja, ka es negribēju pieļaut šādu saikni ne ar vienu.
Varbūt viņš domāja, ka es vispār nespēju nevēlos būt kopā ar kādu. Iespējams, arī tā bija taisnība.
"Ja tu būtu vājāka, tad jā. Un ari tikai tad, ja izveidotu jaunu saikni ar mani. Bet to, es pieļauju, tu nevēlētos."
"Nē." Es pamanījos pasmaidīt, lai ari acīs vēl joprojām riesās asaras. "Es pietiekami daudz ziedoju, lai tiktu vaļā no iepriekšējās. Un arī tagad es nedomāju, ka būtu pilnīgi brīva no tevis."
"Un ari nekad nebūsi," Zaks atbildēja. "Tā ir viena no maģijas ēnas pusēm. Tu nekad neesi brīva. Reiz radusies saikne paliek vienmēr… Tā var kļūt vājāka, tā var mainīties, bet tā nepazūd."
"Es varu vismaz mēģināt."
"Tu vari mēģināt. Mēs visi to darām, kad dzīves laikā uzkrātās saiknes kļūst neizturami smagas. Mēs tās cenšamies nopurināt vai izdeldēt tiktāl, ka tās kļūst vieglas, gandrīz nejūtamas. Mēs dodamies prom, mēs bēgam no savām mājām un cilvēkiem, kas mūs pazīst, un saites izstiepjas, tās kļūst tievākas un vieglāk panesamas. Es to esmu darījis. Un arī tu. Tas nav ideāli bet es nezinu nevienu labāku veidu. Neko, kas būtu tīrs un nesāpīgs."
"Es negribu, lai tas ir nesāpīgi," es teicu. "Es neesmu pelnījusi."
Viņš piesēdās man tuvāk un piesardzīgi saņēma manu roku, labi zinādams, ka es to varu ņemt ļaunā.
"Sākumam kad sāp visvairāk tā domāt ir labi," viņš klusi teica. Viņa āda bija sausa un viegla, kā jau tas mēdz būt ar veciem ļaudīm. Es prātoju, cik drīz viņam jāmirst un vai viņš gaida šo mirkli. "Bet, Vega, neieslīgsti pati savā vainas apziņā. Tā kļūst par sevis žēlošanu vēl pirms tu pati to apzinies. Dari, kas jādara, un dodies tālāk."
Es nopūtos. "Tev viegli pateikt."
"Nu re. Sāc žēlot sevi, kā jau es teicu?"
Es pat iesmējos. "Labi, taisnība."
"Vai tu varēsi gulēt? Līdz saullēktam vēl ir vairākas stundas."
Es papurināju galvu. Mani biedēja jau pati doma par mēģinājumu gulēt par aklu skatīšanos tumsā, par bailēm no sapņiem, ko varētu redzēt, par domām, kas nebeidzamas mutuļotu man apkārt. "Es palikšu nomodā. Tu vari gulēt es varu iet, ja tu vēlies."
Mēs abi palikām nomodā līdz pat ritam. Lielākoties mēs klusējām. Reizēm mēs runājām, mēģinot uztaustīt vārdus un domas, kas pārāk nesāpētu, piesardzīgi kā dejotāji uz nefrita lauskām.
Bet rītausmā mani sasniedza Karaļa sauciens, un es
zināju, ka man ir tam jāpaklausa.
*
Karalis mani jau gaidīja. Es stāvēju viņa istabā, un mani bija ietvēris klusums tumša, miglaina masa, kas man traucēja pat klausīties viņa vārdos, kur nu vēl runāt pašai.
Ari Karalis šķita tumšs un drūms, piesūcies nāves, pieēdies pūļa nežēlīgā prieka, aplipis ar Ronadas asinīm. Es centos nedomāt par viņu ļaunu kaut vai tāpēc, ka domāt ļaunu vispār nav labi, bet man neizdevās.
"Nu, kā klājas tavai laulībai?" Karalis apjautājās. "Vai viss ir tā, kā tu to iztēlojies?"
Viņš smaidīja. Es skatījos viņā cauri klusumam un tumsai un jutu, kā manī pamazām iedegas dusmas. Dusmas tas bija labi. Tas bija kaut kas jauns.
"Es tev piedāvāju visu, ko varēju," Karalis turpināja. "Es biju pilnīgi godīgs. Bet tu izvēlējies to, ko izvēlējies… Protams, ir jau patīkamāk samelot sev un citiem un vēl jo patīkamāk, ja tu vari izlikties, ka savu brīvību atdevi netīšām un negribot. Līdz beidzot…" viņš sasita plaukstas, un es satrūkos. "Caps! Tu esi noķerta, piesieta, tu piederi citam."