"Es nevienam nepiederu," es teicu. Es nezināju, vai tā ir taisnība, es nezināju, kas ar mani notiks, kad pāries šis mēmums un nejūtīgums, vai man būs nenovēršami jāatgriežas pie Dāra vai varbūt es varēšu atrast sev kaut nosacītu brīvību. Bet ne jau Karalim es atzīšos savās šaubās.
"Tak nesatraucies, mīļā. Nebrīvei ir savas priekšrocības. Tev vairs nav jābūt par visu atbildīgai. Tev vairs nav jāmēģina neko mainīt vai glābt. Neviens no tevis to vairs negaida. Un neviens nedomās, ka tu esi vainīga. Tev nebija izvēles."
"Ikvienam ir izvēle. Es kļūdījos."
"Kļūdījies." Karalis paliecās uz priekšu, un viņa laisko sejas izteiksmi nomainīja cita skarbāka. "Kas īsti ar tevi notika nāvessoda laikā?"
Es uz mirkli pārdomāju, ko teikt, bet tad sapratu, ka vairs nevēlos izlikties un slēpties.
"Es zinu, ka tu to visu sarīkoji."
"Ko tieši?" Viņš uzvedinoši pasmaidīja.
"Boorda nāvi. Bērnu saindēšanu. Melus par hriliem lai iedvestu cilvēkos bailes no neredzama ienaidnieka."
"Tiešām? Tavuprāt, es noindēju Boordu?" Viņš pacēla uzaci.
"Kāpēc gan tev tas būtu jādara? Tev bija Ronada, kas to labprāt izdarīja tavā vietā. Bet viņa nebūtu tikusi pie džeilaja, ja tu nebūtu nodrošinājis Lugām brīvu ieeju pilsētā. Un, ja tu nezinātu, kas ir patiesais vainīgais, tu būtu licis šo notikumu rūpīgi izmeklēt."
"Varbūt es tāpat būtu to licis," Karalis piezīmēja. "Bet uzradies tu un uzņēmies atbildību par grūtāko. Tu izdomāji, ka visa vaina ir raktuvēs un hrīlos. Saderam, ka tieši tāpēc tu dusmojies jo biji tikai daļa no plāna. Gluži tāpat kā Ronada."
"Viņa to visu darīja tikai tāpēc, ka tu to vēlējies."
"Katram ir izvēle, vai tad ne?" Karalis iesmējās. "Es nevienu bridi neliku, lai Ronada nogalina savu vīru. Es tikai devu viņai iespēju izvēlēties. Nu, un man pašam vajadzēja džeilaju, lai būtu vieglāk valdīt pār pilsētu. Ja džeilajam bija arī citi pielietošanas veidi un ja viņa to varēja izmantot, lai atgūtu brīvību, kāpēc gan lai es iebilstu? Vai tad cilvēks var ko iebilst mīlestībai?"
"Un tad tu viņu nogalināji. Lai ari viņa tevi mīlēja."
"Viņa nebija normāla. Viņa vairs nezināja robežas. Viena muļķīga dziesma un viņai jau visur rādījās atmaskošana. Un viss, ko viņa gribēja sev dabūt… Un sapņi. Vai tu zini, kā ir gulēt blakus mīļākajai, kura redz tikai murgus? Protams, nezini. Dārs taču ir tik normāls. Tik pareizs un labs. Vai vismaz bija līdz sapinās ar tevi."
"Varbūt Ronadai bija sirdsapziņa. Atšķirībā no tevis."
"0 jā, sirdsapziņa viņai bija. Viņa vēlējās, lai viņu soda. Un tā nu es izdarīju to, kas jādara. Viņas pašas labā. Un visas pilsētas labā jo mags, kas jebkurā brīdī var sajukt prātā, nenāktu par labu pilsētai. Katrā ziņā ne tik mazai pilsētai kā Bruģa."
Es sakodu zobus. Viņam bija atbilde uz visu, bet es zināju, ka neļaušu sevi pārliecināt.
"Viņa tika sodīta. Bet tu?"
"Vēlies gulēt ar mani un redzēt, kādi sapņi rādās man?" Karalis pasmaidīja, bet viņa prieks par šo sarunu šķita kaut kur pagaisis. "Es neesmu radīts, lai būtu Karalis, Vega. Es netiku tam audzināts un mācīts, un man nekad nav bijis pietiekami daudz spēka. Bet, kad nomira zēns, kuram bija jākļūst par karali, man bija jāieņem viņa vieta un neviens man neprasīja, vai es esmu tam gatavs vai ne. Bet labākie Brugas magi bija miruši un Zaks bija prom. Es tā ari neiemācījos visu, kas man bija jāprot. Tāpēc man bija vajadzīga Ronada. Un džeilajs. Un tu."
"Tā nedrīkst."
"Nedrīkst? Nu, un kā tad drīkst? Ko, tavuprāt, es varu darīt? Ļaut, lai mana pilsēta iet postā, lai tā sabrūk bez kārtības un vienotības? Padoties, atzīt grēkus un saņemt sodu ja vien kāds gribētu mani par tiem sodīt -, un ko pēc tam? Vai tu pazīsti kādu, kas to darītu labāk nekā es? Kādu, kas gribētu? Varbūt tu pati, ko?"
Es klusēju.
"Tāda ir maģija. Tikai tā tas notiek, ne citādi. Jo vairāk tev ir spēka, jo mazāk izvēles. Tagad tu esi viena no mums un Brugā nav pietiekami daudz magu. Tāpēc savācies, tiec galā ar sevi un atrodi sev darbu. Varbūt tu ar savu neremdināmo vēlmi pēc taisnības gribēsi ieņemt Nadora vietu?"
Es neko neteicu. Viņš taču jau zināja, ka es nevēlos spēlēt pēc viņa noteikumiem, bet kāda jēga to teikt? Bez tam man nebija, ko iebilst.
"Tu pieradīsi. Tu atradīsi darbu, kas ļaus tev justies vajadzīgai. Kā Dārs, kas domā, ka, dziedinot cilvēkus, var atmaksāt par visām emocijām, kuras saņem pretī. Kā Zaks, kas domā, ka var palīdzēt citiem nekļūt tādiem kā viņš. Kā Ronada, kas domāja, ka mīlestība var attaisnot visu. Un tāpēc darīja visu, ko mīlestība viņai prasīja. Un kas ir tavs attaisnojums, Vega?"
Es uzdevu sev šo pašu jautājumu. Un nezināju atbildi. Bet es neticēju es negribēju ticēt, ka tāda ir dzīve. Ka pienāk mirklis, kad tu pārstāj cīnīties un vienkārši atrodi sev attaisnojumu.
"Dodies atpakaļ pie Zaķa. Vai Dāra, man vienalga. Esi vienatnē. Padomā. Es tevi gaidīšu atpakaļ kad tu būsi izlēmusi, ko vēlies darīt. Atstāsim pagātni aiz muguras un darīsim visu, lai Bruģa kļūtu labāka."
Karalis piecēlās un tuvojās man, bet es papurināju galvu un atkāpos. Viņš neuzstāja.
"Brugai vajag tādus cilvēkus kā tu, Vega," viņš teica. "Cilvēkus, kas vēl spēj atšķirt labu no ļauna."
Tieši tāpēc es te vairs nevēlējos palikt.
"Satiksimies rit," viņš teica.
*
Saule slēpās mākoņos. Es savilku Zaķa dāvināto apmetni ciešāk ap pleciem. Diena izrādījās vēsa un nemīlīga tieši piemērota aiziešanai.
Jo es gāju prom. Atkal. Augšup pa taku uz nedrošo tiltu pāri upei, nesakot ardievas nevienam, tikai Zakam. Nebija neviena cita, no kā es gribētu atvadīties.
Es ļoti centos nežēlot sevi. Tāpēc ar katru soli es pārskaitīju visu, ko biju darījusi aplam, un ar katru soli mana aiziešana kļuva vieglāka. Brugai mani nevajadzēja.
Pie tilta stāvēja kāds cilvēks, ietinies apmetnī, aizsedzies pret vēju un smidzinošo lietu. Sargs? Es saspringu. Varbūt Karalis nojauta, ka es mēģināšu aiziet, un vēlējās mani aizturēt? Un, ja tā, vai man pietiks drosmes un nekaunības paiet garām viņa atstātajam sargam? Bet bija par vēlu griezties atpakaļ. Un nebija cita, drošāka ceļa projām no Brugas un, pat ja bija, ne jau tagad es iešu to meklēt. Es tuvojos tiltam.
Stāvs pagriezās pret mani. Tas bija Dārs.
"Vega," viņš teica.
Es neko neteicu, un kādu bridi ari viņš klusēja. Tad: "Tu taču neiesi prom bez savām mantām."
"Nebija jau nekā daudz," es atteicu, cik viegli vien spēju. Nez kāpēc man šķita, ka tā būs vieglāk.
"Tik un tā. Paņem." Dārs sniedza man mugursomu. "Es tur ieliku ari drusku ēdiena. Ceļam. Un vēl šo to, ko tu vari pārdot, ja vajag naudu."
Es pēkšņi sajutos vainīga un jau pēc mirkļa sadusmojos. Ko viņš no manis gribēja?
"Neatsakies. Un nesaki paldies. Vai ko nu tu gribēji teikt." Dārs ieskatījās man sejā, un es samirkšķināju acis, nesekmīgi cenšoties izprast viņa sejas izteiksmi. Izskatījās, ka arī viņš ir piedzīvojis negulētu nakti. "Vienkārši paņem to visu, labi? Lūdzu. Citādi es uztraukšos."
"Kā tu zināji, ka es dodos prom?"
"Tu taču vienmēr tā dari, vai ne, Vega?" Dārs paraustīja plecus un pasmaidīja. "Tu nespēj piedot, tu nespēj aizmirst. Tāpēc tu aizej. Un ceri, ka pāries."
"Tev ir labākas idejas?" Es atkal dusmojos. Vai varbūt tās bija tikai skumjas.
"Nē." Viņš paspēra soli man pretī, un es atkāpos. Dārs atkal novērsās un nolika mugursomu slapjajā zemē, laikam sapratis, ka no viņa rokām es to nepieņemšu. "Un diez vai tu gribētu klausīties, pat ja būtu."