"Mēs varētu šķirties," es teicu.
Dārs pašūpoja galvu. "Tas nav tik vienkārši. Es nevaru pārraut šo saikni, ja es vēl joprojām… Es nevaru pārraut šo saikni. Bet Brugas likumi ir spēkā tikai šajā pilsētā. Tu būsi tik brīva, cik iespējams."
Mēs kādu laiku klusējām, un manas dusmas kaut kur pagaisa. Viņš nelūdza man piedošanu. Un pareizi darīja es to nebūtu sniegusi.
"Ko tu tagad darīsi?" es jautāju.
Dārs paraustīja plecus. "Došos atpakaļ uz slimnīcu. Parūpēšos par Angi."
"Pasveicini no manis."
"Protams." Dārs pēkšņi pasmaidīja pavisam īstu smaidu. "Es viņai daudz stāstīšu par tevi. Lai mācās."
"Es diez vai esmu īstais cilvēks, no kā mācīties," es atteicu. Ja vien viņš nebija domājis mācīšanos no manām kļūdām.
"Nenovērtē savu iespaidu par zemu. Jau tagad es zinu ja es viņai nodarītu pāri, viņa varētu mani nogalināt."
Man ari bija jāpasmaida. "Tā ka nemaz nemēģini darīt viņai pāri. Nogalināt savu skolotāju nav diez cik patīkami."
Dārs atkal kļuva nopietns. "Ja tu kādreiz gribēsi mani vēl satikt parunāties, vai tā -, tu taču mani sauksi, vai ne?"
"Protams," es teicu.
"Labi."
Un viņš pagāja man garām uz Brugas pusi. Mēs nepieskārāmies viens otram, un es nepaskatījos atpakaļ, lai noskatītos, kā viņš aiziet, vai varbūt lai redzētu, vai atpakaļ pagriezīsies viņš. Es pacēlu no zemes mugursomu, uzliku to sev plecos un devos uz Grāu. Zem manām kājām šūpojās piekaramais tilts, tas trīcēja lietū, un nostieptās, mitrās virves smeldzīgi čīkstēja.
Es tevi nesaukšu, Dār, es domāju pie sevis. Es nekad tevi nesaukšu vairs.