"Es ceru, ka tu zini, ko dari," Lugs klusi teica.
"Es ari."
Viņa roka vēl joprojām bija uz manas, un es domāju par to. Es klausījos uguns sprakšķēšanā un sarunās man apkārt, un dziesmā tā bija sena un vienkārša dziesma par mirušo dvēselēm, kas naktī iznāk uz ceļiem un dodas augšup, lēnām kāpdamas uz debess pusi. Bet skumju un sāpju māktās ir par smagu, lai nokļūtu līdz pašai augšai, un tur nu tās paliek, plaisās un iedobēs, savu jūtu sagrauztas, paliek uz mūžu. Jo ir jūtas, kas paliek ari pēc nāves, un nekas tās nespēj dzēst.
Mēs klausījāmies klusēdami, klausījāmies ilgi, līdz es sajutu, ka mēness jau ir augstu debesīs un man ir jāaiziet.
4. nodaļa
Burvis nedrīkst pat domāt, ka parastie ļaudis varētu būt līdzīgi viņam viņš ir darināts no pavisam cita materiāla. Lai arī viņi šķietami jūt kaisli, dusmas, bailes vai pat mīlestību, tā ir vien atstarota gaisma kā putekļains spogulis var atstarot uguni, nekad neizjūtot tās svelmi.
Mags redz parastos ļaudis kā darbarīkus, kā lietas, ar kurām rotaļāties. Tikai tad, kad šī izpratne ir sasniegta, viņš kļūst par meistaru lielajā spēlē, ko sauc par maģiju.
no Garles "Vienkāršākajiem maģijas noslēpumiem iesācējam"
Mēness rētainā seja spīdēja debesīs, pārāk tuva un auksta, un cauri pilsētai sūcās drudžaini sapņi. Es biju pārģērbusies kleitā vienīgajā kleitā, kas man piederēja, paredzētā īpašiem gadījumiem. Kaklā vecs mēnesakmens amulets sudraba ķēdītē. Ja sudrabs šeit nozīmēja nelaimi, tad es šo nelaimi labprāt dalītu ar Boordu.
Es gāju cauri klusajai pilsētai. H bija uzbūvēta uz Trillas drupām kilri celtās smalkās ēkas nostiprinātas ar raupjiem, gandrīz netēstiem akmeņiem, vienīgi pa kādam logam vai durvīm vēl glabājot tradicionālos ornamentus. Pašu brugiešu celtnes šķita uzkumpušas un sarāvušās gluži kā krūmi ap Trillā būvētajām priežu slaiduma sienām. Ejot prom no pilsētas centra uz sudraba raktuvju pusi, brugiešu celtņu kļuva mazāk, to vietā arvien vairāk slikti uzturētu kilriešu māju. Daudzas bija apdzīvotas, un no tām dvesa nolaistība: pagalmā atstāta veļas bļoda ar pāri plūstošu lietusūdeni, pelēkas, noskrandušas drēbes uz veļas auklām, pagalmos atstātas rotaļlietas, suņabūda tās iemītnieks aizdomīgi noskatījās uz mani un nolēma, ka es neesmu uzmanības vērta. Visskaistākā pilsētas daļa, kur kilri būvētajām mājām vēl piemita to sākotnējais smalkums, bija brugiešu pievārte.
Ceļš sazarojās. Kreisajā pusē bija ceļš uz Sillu sargs noskatījās, kā es paeju viņam garām, bet neko neteica un labajā pusē bija pamestais ceļš uz raktuvēm. Akmens sienās bija iedzīti metāla riņķi, droši vien sena vagonešu ceļa paliekas. Sienas kļuva ar katru soli augstākas, to šķautņainās malas saplosīja debesis, un mēness spīdēja starp tām sudraba gaisma uz akmens, uz zemes. Sīki akmentiņi grabēja un ripoja man zem kājām, un to skaņa atbalsojās un pastiprinājās vienā ritmā ar maniem sirdspukstiem.
Es ieklausījos savās jūtās un biju pārsteigta par to, cik tās ir pieklusinātas. Man būtu vajadzējis alkt pēc Boorda, man būtu vajadzējis viņu iekārot, sajust nepārvaramu tieksmi pēc viņa. Bet es? Es tikai zināju, ka man ir jāaiziet pie viņa gan viņa burvestības dēļ, gan tāpēc, ka nezināju, ko citu man darīt.
Viņš nedrīkst uzzināt par manām spējām, es satraukti domāju, viņš ir mags un noteikti pamanītu, ja es spētu tik viegli turēties viņam pretī. Viņam nebūtu grūti apsūdzēt mani pesteļošanā vai pat burvestībā un man, svešzemniecei, nebūtu ne mazāko cerību izsprukt no Brugas likuma varas.
Tieksme pēc viņa kļuva spēcīgāka, un es tai ļāvos atdevu sevi emocijām, ļāvu, lai sagrūst viena no manām sienām. Jau mirkli pēc tam es biju jūtu varā satraukums un bailes, un savāds fizisks prieks, alkas, kautrība, kaisle. Es cīnījos pēc elpas mana sirds bija iestrēgusi rīklē, un es nevarēju ievilkt gaisu, es slīku, slīku šajā maģiskajā naktī, šajā sudraba gaismā.
Es apstājos uz mirkli, skatījos klints ēnā.
Tur, jā, tur. Ceļa galā bija raktuves, to mute aizvērta ar smagām durvīm. Dažus soļus uz manu pusi, pret akmens sienu atslējies, stāvēja Boords. Viņš bija tērpies baltā, un viņa greznā, smalki izšūtā šalle aizsedza degunu un muti. Tā bija balta piena krāsā, ar zelta izšuvumiem, un, kad viņš pagrieza galvu, es dzirdēju simtiem sīku zvaniņu iekliedzamies vienā balsī, kā putnu baram bailēs izspurdzot no koka lapotnes debesīs.
Kā es skrēju, klūpot uz nelīdzenās zemes, kā es skrēju pie viņa, mēnesakmens dejo uz manas ādas, auksts un vēss pret karstu un maigu, kā es steidzos viņu satikt.
Es nesapratu, kā vispār spēju tik ilgi izturēt, tik ilgi likt viņam gaidīt.
"Tu kavējies," viņš teica. Es redzēju viņa acis un dusmu rievu starp tām, bet ne žokļa līniju, ne lūpas. Tas ir viens no daudzajiem magu paņēmieniem: skatīties, vērot, zināt visu par otru, bet neparādīt gandrīz vai neko no sevis paša. Es sakodu zobus. Visa iekāre bija pazudusi tikpat ātri kā uzradusies. Te nu viņš bija, vēl viens savas varas apsēstais, te nu viņš izrādīja savu pārākumu pār vienkāršajiem ļaudīm pat ar šalli, kuru parastam cilvēkam nebūtu ļauts valkāt. It kā burvjiem jau tā nebūtu pārāk daudz priekšrocību.
"Kāpēc tu esi tik vēlu?" Boords pieskārās manam vaigam, un es piespiedu savu seju atslābt, vismaz izlikties, ka esmu viņa burvestības ietekmē.
"Es…" noriju siekalas, skatījos sāņus un projām, mēģinot izdomāt kādu attaisnojumu.
"Tu baidījies no manis?"
Viņa roka virzījās lejup pa manu kaklu, satvēra mani pie skausta un turēja un es iedomājos, ka pietiktu ar vienu asu, spēcīgu rāvienu, lai pārlauztu man mugurkaulu. Es skatījos uz viņu, jo tā šķita pareizi.
"Jo tev būtu jābaidās."
Un es paklausīgi baidījos, es baidījos tik ļoti, ka pat neuzdrīkstējos būt nikna.
"Tev būtu vajadzējis baidīties no neatnākšanas vairāk, nekā tu baidījies atnākt," Boords teica drīzāk sev nekā man. Viņš izklaidīgi pētīja manu seju it kā es būtu kukainis ar dažām liekām kājām vai bez ierastajiem punktiņiem un viņš nevarētu tā īsti saprast, kas ar mani nav kārtībā.
Viņš pat necenšas manī ieklausīties, kāda sīka balstiņa mani teica tikpat nobijusies kā es, maza un bērnišķīga, bet vienlaikus drosmīga un lepna. Es viņam neesmu nekas. Nekas!
Boords pievilka mani sev tuvāk, aplika otru roku man ap vidukli. Viņš sajuta, ka mans augums saspringst un notrīs, viņš klausījās manā elpā. Un es nebiju tur. Es nebiju tur ne viņam, ne sev. Vai viņš ar lūpām pieskārās manai ādai, vai tas bija tikai maigais audums starp mums? Vai viņš ieelpoja manu matu smaržu? Es nezināju. Es neesmu šeit, es domāju, manis nav nekur. Un viņš varēja darīt jebko jebko. Viņš nespētu mani pat aizsniegt, kur nu vēl pieskarties. Viņš nezinātu.
"Kas notika?" Boords maigi murmināja man ausī. Es sajutu, kā viņa augums saspringst it kā viņš to būtu uz mirkli pametis, it kā ari viņš nebūtu šeit. Divi cilvēki mēnesgaismā pie sudraba raktuvēm, piespiedušies viens pie otra, no malas noteikti izskatīdamies pēc mīlētājiem, un neviens no viņiem…
"Bija kāds cits," es čukstēju. Es baidījos melot. "Kāds, kas vēlējās palikt ar mani, kāds, kas vēlējās pasargāt mani no tevis." Un es atkal ieslīdēju šai mirklī, baidīdamās domāt tālāk, baidīdamās pateikt viņa vārdu.
Es ieelpoju Boorda smaržu: rūgts muskuss un vēl kāda pazīstama smarža smarža, kas atsauca atmiņā tumsu un bailes, bet es nezināju, no kura laika. Boorda roka uz mana skausta kļuva stingra un nežēlīga.