"Kāds cits?" viņš norūca un atgrūda mani. Es sagrīļojos, bet nenokritu. Viņš tuvojās man, un es atkāpos, nobijusies no dusmām viņa acīs, nobijusies par savu dzīvību. "Padauza, tu apsolīji!"
"Es nevarēju viņam pretoties," es vārgi teicu tie bija meli, bet Boords mani nepieķēra. Es pārsteigta iepletu acis magam nevajadzētu būt tik neuzmanīgam. Viņa acīs maniem meliem būtu jābūt tikpat skaidri redzamiem kā mēness diskam.
"Kas viņš ir?" Boords uzkliedza, bet negaidīja atbildi. Viņš satvēra mani pie rīkles un piespieda pie klints sienas. Es nevarēju paelpot. Es satvēru viņa roku, centos atbrīvoties, bet man neizdevās. Es spēru, bet pārāk vārgi man bija kauns par sevi, kauns būt notvertai kā jaundzimušam kaķēnam, kā mazai meitenei, kas vēl neko nesaprot, kauns nomirt kā mazai meitenei, kas nepretojas.
"Kāds, kas ir labāks par tevi!" Es domāju stipri un nikni, tik skaļi, ka viņam bija tas jādzird, pat ja pār manām lūpām nenāca ne skaņa.
Boords skatījās uz mani, acis pieplūdušas asinīm.
"Es zinu," viņš teica. "Es zinu, kurš tas ir. Tas nelietis. Viņš vienmēr vienmēr cenšas aizvilt manas sievietes… Bet šoreiz, jā, šoreiz es pārspēšu tevi!"
Boords vēl stingrāk sažņaudza man kaklu. Pēkšņi ar pārsteidzošu, reibinošu skaidrību es sapratu, ka viss ir beidzies, ka vairs nav jēgas izlikties. Es miršu šeit, viena pati ar šo magu, kurš domā, ka es esmu tikai vienkāršs cilvēks, tikai svešzemniece. Šeit es miršu, un vienīgais, ko es nožēlotu, ja es nomirtu bez pretošanās.
"Tu mani nedabūsi," es nodomāju, viegli un stipri. Es domāju citā tonalitātē nekā viņš, tik citādi, ka viņš nevarētu to nepamanīt.
Un viņš pamanīja. Viņš paskatījās uz mani tā, it kā pirmo reizi ieraudzītu manu seju, un savā ziņā tā arī bija. Es smaidīju un skatījos pretī, ievērodama katru niansi sviedrus, kas tecēja pār viņa pieri, apsārtušās acis, mitro šalli pār muti. Viņš siekalojas. Kā dzīvnieks. Es būtu smējusies, ja man būtu elpa.
"Nu tā satraucies manis dēļ, tā satraucies, puisīt?" es domāju, zinādama, ka Boords droši vien sajutīs tikai manu domu toņkārtu, ne vārdus. Ar to pietika. "Bet zini ko? Viņi nāk pēc tevis, un viņi tevi panāks."
"Kas nāk?" Boords palaida mani vaļā un atkāpās, pameta skatienu uz ceļa pusi, tad uz sudraba raktuvēm.
Durvis vēl joprojām bija slēgtas, bet tas viņu nespēja nomierināt. "Kas?"
Es cīnījos pēc elpas un atguvu to ar gārdzienu, klepoju un sēcu, lādēdama sevi par šo vājuma izpausmi.
"Par ko tu runā?"
Es paskatījos uz viņu, pacēlu uzaci es ne par ko nerunāju, muļķi, es domāju tev taču vajadzētu zināt atšķirību!
Boords ierēcās un metās man virsū, satvēra mani pie pleciem un skatījās acīs viņš ielauzās manās domās, mēģinādams uzminēt mīklu, kurai nebija atrisinājuma, jo es to visu biju samelojusi, visu. Es sajutu karstumu un sāpes, un muskuļu krampjus mēlē un lūpās, un rēgus, kas tuvojās viņam no visām pusēm, man aizsitās elpa, lai ari šoreiz tam nebija nekāda fiziska iemesla, tikai maģija, tikai viņa vēlēšanās uzgrūst daļu no savas nastas man. Kas ar mani notiek? viņš domāja, viņš prasīja man, bet es nezināju. Krampji, ledains aukstums roku un kāju muskuļos, akmens stingums un sveša elpa aiz muguras viņš centās pagriezties, bet nespēja vairs. Viņš zināja, kaut kas stāv viņam aiz muguras, kaut kas slepkavīgs un ļauns, bet es tur neko neredzēju. Tā ir tava kilri maģija, tu padauza, tu ragana! viņš domās kliedza uz mani, un tad šī sajūta, šis aukstums, kā desmitkāršotas nāves bailes, kas ari bija pati nāve. Viņš atgāza galvu krampjos, un mute iepletās gluži kā kliedzienam, acis žilbināja baltais mēness, sudrabs, sudrabs, sudrabs.
Un tad tikai ledusauksts tukšums.
5. nodaļa
Šūpo mani, lāču mamma, Ārā vēji gaudo, Turi mani, lāču mamma, Līdz pat rīta ausmai.
Kilri šūpuļdziesma
Es biju meža malā, spēlējos ar akmeņiem un rīkstītēm, un māla gabaliem. Māte pienāca man no mugurpuses un sabiedēja mani. Lielā, ar dvieli pārklātā bļodā viņa nesa pusdienas manam tēvam. Es arī dabūtu pa karotei, ja viņa neskatītos. Ja viņa redzētu, tad atņemtu man ēdienu kas nestrādā, tam nebūs ēst, ne jau tev vajag spēku, tēvam vajag.
"Celies," viņa teica. Es izņēmu akmentiņus no svārku ieloka un saliku zemē, sakārtoju tos tā, lai viņiem nebūtu grūti sadzīvot. Akmentiņi paši nevarēja kustēties, tāpēc man bija jābūt iejūtīgai. Un tad noliku tiem blakus mitro, sarkanbrūno māla pikuci.
"Celies!" viņa uzkliedza, un es piecēlos, bet ne gana ātri. "Kas tev kaiš?"
Es mēģināju izdomāt atbildi. "Atbildi man!" viņa teica.
Un tad viņa teica: "Trīs reizes tas nomirst, un tad tas kalpo, vai zini, kas tas ir?"
Mēs bijām mārka malā, mēs visi trīs, un tēvs uzlika roku man uz pleca, bet neko neteica.
"Atbildi, Nela!"
Es klusēju. Es klusēju tā, kā klusēja tēvs. Asa pļauka pa vaigu, bet sapnī tā nesāpēja.
"Vispirms to nogriež, tad salauž, tad noslīcina, un tad tas mums kalpo," mana māte teica.
"Tie ir lini," teica tēvs un pamāja uz ūdens pusi, kur tieši zem duļķainās virsmas puva linu stiebri un locījās gaiši pavedieni, lai arī tur nebija straumes locījās, kustējās, stiepās pēc manis; noslīcinātas raganas mati, viņas galva bija pagrūsta zem ūdens un turēta tik ilgi, līdz plaušas pieplūda pilnas melnā ūdens, kas smaržoja pēc tumsas, kas garšoja pēc trīsreiz mirušas miesas.
Bet es vairs nebiju ūdenī, mana seja bija piespiesta pie tēva pleca, un es izlikos, ka esmu aizmigusi, jo viņš nesa mani mājup visu tālo, tālo ceļu līdz mājām. "Šūpo mani, lāču mamma," viņš klusi dudināja, balss bez melodijas, gluži kā manējā, šūpo mani, lāču mamma, bet viņš palaida
mani vaļā, un es izniru līdz virsmai, lēni, lēni pamostoties.
*
Viņš dungoja strādādams. Ne mans tēvs ka es vispār varēju to iedomāties? bet kāds, kas droši vien bija mans dziednieks. Viņš aptina ap mani burvestību no tumšas, riebīgas smaržas un kaut kā vēsa un gļotaina, kas pieskārās manai ādai, kaklam un pleciem, un deniņiem, es jutu, kā matos ierit vēsa urdziņa, un viņa rokas man jau šķita pazīstamas. Pazīstamas, uzticamas. Es saviebos un pakustējos, es gribēju izlauzties, bet viņš turēja mani ciet mans ķermenis nekustīgs, negribīgs, mēms.
"Būs labi," viņš murmināja bruoniski. "Tu izveseļosies. Līla, līla," viņš piemetināja kilriešu valodā ar savādu akcentu es atkal aizplūdu, atkal ieaijājos miegā, sapņaini ceļodama sava dziednieka balsi, viņa roku maigumā ai nē, tās man pat nepieskārās, tikai tuvojās manai ādai, es jutu viņa kustību, viņa saudzlgumu, viņa klātbūtni.
"Guli," viņš teica. "Tev vēl jāguļ."
Nē, man nav jāguļ, es gribēju teikt, es vairs negribu gulēt, un es negribu tavu maģiju un tavas zāles, es nekad to neesmu gribējusi, nekad.
Bet viņš uzlika plaukstu man uz acīm nē, nepieskaroties un es sekoju tai, kā laiva seko virvei, kas ved to tālumā tumsā un miglā.
*
Es pamodos vēlreiz šoreiz tad, kad man vajadzēja mosties. Atvēru acis, nezinādama, cik daudz no iepriekš piedzīvotā bija sapnis un kas patiesība. Es centos pakustēties, bet tas man neizdevās mans augums bija pilnīgi atslābis un mierīgs, un es nevarēju sasprindzināt nevienu muskuli. Labi vismaz, ka man pietika enerģijas, lai elpojot izplestu plaušas, bet dziedniekam nevajadzētu cerēt uz pārmērīgu pateicību no manas puses.
"Atver acis," viņš teica, un es paklausīju vai es būtu varējusi to izdarīt, pirms viņš man lika?
Dziednieka seja pamazām kļuva skaidrāka. Brugietis ar tumšbrūniem matiem un biezu, labi koptu bārdu, lielām un pelēkām acīm un tik tumšām skropstām, ka uz mirkli viņš izskatījās pēc kāda no tiem aktieriem, kas uzklāj nedaudz ogles putekļu ap acīm, lai izskatītos dramatiskāk. Spriežot pēc pārējā izskata, viņš noteikti nebija viens no aktieriem es drīzāk sajutu nekā redzēju raupju, pelēku vienkārša auduma tuniku un šalli.