"Mani sauc Dārs, es esmu dziednieks. Un kā sauc tevi?"
"Vega," es atbildēju. "Ko tu ar mani dari?"
Viņa uzacs viegli noraustījās acīmredzot nebija paredzēts, kas es varētu pateikt pat tik daudz. Vai nu tāpēc, ka es biju ļoti vārga, vai tāpēc, ka mani saistīja maģija.
"Es tevi ārstēju. Vai tu kaut ko atceries?"
Es saraucu pieri un apdomājos.
"Saki patiesību," Dārs teica nu jau pavēlošākā tonī. Dziednieks, es nodomāju. Nu paldies! Ikvienam maģijas novirzienam ir sava loma, un dziedniekiem šī loma saistījās ar sāpēm. Jā, ar sāpju dziedēšanu, bet ari ar sāpju izraisīšanu ikvienam muskulim, ikvienam loceklim kļūstot nevarīgam, cilvēkam kļūstot par lelli dziednieka rokās, bet ķermenim par smalku izstrādātu mocību karti. Es mēģināju atcerēties, kādus ievainojumus esmu guvusi neko daudz, stingri ņemot, un nospriedu, ka pilnīgi noteikti nebūtu bijis nepieciešams man atņemt kustību spēju. Tātad man bija izvēle vai nu pateikt patiesību, nu daļu no tās tagad, vai arī būt spiestai to pateikt vēlāk, kad viņš ķersies pie nopietnākas maģijas.
"Vai tu kaut ko atceries?"
"Jā," es teicu. Runāšana bija sāpīga.
"Kas notika?"
"Es satiku Boordu. Pie sudraba raktuvēm." Es runāju lēni gan tāpēc, ka citādi nevarēju, gan tāpēc, lai apdomātos. "Tur… viņš bija…" es apzināti aprāvos. Dārs saknieba lūpas, un viņa acis ieguva tērauda nokrāsu. Viņš bija nikns, bet es nezināju, uz ko. "Boords nebija apmierināts, un viņš mani žņaudza. Kliedza. Un tad… tad viņš nokrita." Pēkšņi es sapratu, ka biju tikai pieņēmusi, ka Boords ir miris, jā, man šķita, ka es jutu viņu mirstam bet nebiju pārliecināta, ka vispār ir iespējams ko tādu just.
"Kā tas notika?"
"Viņš vienkārši nokrita." Es centos pakustināt rokas, atdarinot Boorda kustības, bet nevarēju. "lā, it kā viņš sniegtos pēc kaut kā. Pēc mēness. Viņš izliecās. Kā loks. Krita atmuguriski. Varbūt viņš… Kas notika?"
"Viņš ir miris," Dārs teica. Viņa seja apmācās. "Viens no spēcīgākajiem magiem visā Brugā miris. Un te esi tu. Svešiniece."
"Es viņam neko neizdarīju," es teicu. "Es pat nevarētu…"
Dārs kādu bridi apdomājās. "Boords zinātu," viņš beidzot nosprieda, tad iebrauca ar roku matos žestā, kas šķita kā atmiņas no senākiem laikiem pirms bārdas un nopietnās attieksmes. Es iztēlojos Dāru kā zēnu, mazu un nedrošu vismaz līdz brīdim, kad viņš atklāja savu aicinājumu.
"Vai tu atceries kaut ko par to nakti? Vai kaut kas bija citādi nekā parasti?"
"Es parasti nemēdzu… satikties ar magiem," es teicu, un, man par pārsteigumu, Dārs viegli nosarka. "Bet es nebiju gaidījusi, ka viņš būs tik…"
"Tik kāds?" Dārs asi paskatījās uz mani, gribēja turpināt, bet aprāvās.
"Tik dusmīgs." Man pat izdevās nedaudz paraustīt plecus. Dārs to nepamanīja. "Viņš saniknojās gandrīz uzreiz, it kā es nebūtu… tas bija tā, it kā viņš vispār nebūtu mani pamanījis, tik dusmīgs viņš bija." Es centos atklāt iespējami maz no tā, ko pati biju sapratusi par notikušo.
"Vai viņš kādu pieminēja? Kaut ko īpašu?"
"Pieminēja, jā," es teicu. "Boords teica, ka esot kāds vīrietis, kas vienmēr aizviļot viņam sievietes. Varbūt jums vajadzētu šo vīrieti atrast."
"Jā," Dārs nomurmināja un saberzēja seju, tad paskatījās uz savām rokām. Viņam uz pirkstiem vēl joprojām bija tā pretīgā ziede. "Tas vīrs mums būtu jāatrod."
"Labi." Es pasmaidīju. "Kad es varu iet?"
"Ne tagad," Dārs atbildēja.
"Bet man nekas nesāp."
"Tev nekas nesāp tāpēc, ka es vēlos, lai nesāp. Tikko tu pakustēsies, tā sāpes būs stiprākas, nekā tu vari iedomāties. Tāpēc paliec šeit un paārstējies. Lai kur tu gribētu doties, tas var pagaidīt."
Viņš to teica tā, it kā tie nebūtu draudi, tikai draudzīgs ieteikums, bet es zināju patiesību. Tāpēc turēju muti ciet un ļāvu, lai Dārs pārbauda mani, viegli ar pirkstu galiem pieskaroties manam kaklam un dungojot.
Es klausījos. Es centos saprast viņa burvestību, sajust to no iekšpuses, iepazīt kā daļu no sevis jo tas bija vienīgais veids, kā nebūt tās upurim.
*
Viegls klauvējiens pie durvīm, kluss čīkstiens, tām atveroties.
Dārs pagriezās, un arī man izdevās nedaudz pacelt galvu, lai paskatītos uz ienācēju. Koka durvis šķita tumšas, gandrīz melnas pret balinātajām sienām, un sieviete, kas stāvēja durvīs, ari šķita ienākusi no citas, naksnīgas pasaules. Tumšie, cirtainie mati, gandrīz melnās acis viņa bija dziedātāja no tavernas.
"Ronada." Dārs noņēma rokas no mana kakla. "Tev nevajadzēja šeit nākt."
"Tā ir viņa, vai ne?" Ronada teica.
Dārs piecēlās. "Tev nevajadzētu uztraukties."
"Es neuztraucos." Ronada pēkšņi pasmaidīja žilbinošs smaids, kas nepieskaras acīm. "Redzi? Viss kārtībā." Viņa ne uz mirkli nenovērsa skatienu no manas sejas, un es nespēju atšifrēt viņas sejas izteiksmi. Kā jau tam būtu jābūt ar magiem.
"Ronada, tu domā, ka viņa ir kaut kaut kādā veidā saistīta ar…?"
"Ar magu, kurš nomira viņas acu priekšā?" Ronada iesmējās, un es nodrebēju. Šīs vienkāršās kustības dēļ viss mans ķermenis uz mirkli iesāpējās un tad aprima.
"Nāc. Es iedošu tev kaut ko nomierinošu." Dārs piecēlās un aplika roku ap Ronadas pleciem. Viņa to pat nepamanīja.
"Man ar viņu jārunā." Un te jau viņa sēdēja uz manas gultas malas. "Pie senču gariem, ar ko tu esi viņu apstrādājis? Viņa smird pēc pūstoša dīķa."
"Lielākoties tas ari ir pūstošs dīķis," Dārs teica, bet Ronada viņā neklausījās. Viņa pieliecās man tuvāk, satvēra manu seju savās slaidajās plaukstās, skatījās man acis.
"Man jāzina patiesība," viņa teica. "Vai tu vai viņš un tu…?"
"Nekas tāds nenotika," es teicu. Savādi, cik lepns var justies cilvēks, kas bezpalīdzīgi guļ gultā, nozieķēts ar mārka ūdeni. "Viņš mani gandrīz vai nožņaudza, bet tas arī viss."
"Jā…" viņa nomurmināja, vairāk nolasot no pieskāriena nekā no maniem vārdiem. "Es tev ticu. Tu esi apbrīnojama."
"Apbrīnojama?"
"Tu esi tikai vienkāršs cilvēks. Un tomēr tu spēji turēties viņam pretī. Es darīšu, ko varēšu, lai pieliktu punktu tām baumām, kas jau tagad ir dzirdamas pilsētā."
"Paldies," es nočukstēju. Viņa bija pirmais cilvēks visā Brugā, kas neskatījās uz mani ar aizdomām un naidu, kas man ticēja un vēlējās palīdzēt. Un turklāt viņa bija mags.
"Paldies tev," viņa teica un pasmīnēja. "Es nebiju pat cerējusi, ka kāds spēs ierādīt Boordam viņa vietu."
"Diez vai no tā tagad ir kāds labums," Dārs piezīmēja.
Ronada uz viņu paskatījās.
"Viņš ir miris, Ronada." Viņa tonis bija neitrāls bez nekādām emocijām.
"Jā. Viņš ir miris." Ronada samirkšķināja acis un piecēlās.
"Un tu tiešām domā, ka baumām nav pamata?"
"Baumām, ka svešzemniece, kaut kāda vienkārša kilri sieviete, varētu nogalināt Brugas izcilāko magu?" Ronada asi iesmējās. "Tās baumas izplata ļautiņi, kas mūs ienīst un alkst visu mūsu nāves, tas ari viss. Protams, viņa nav vainīga."
Dārs bridi skatījās uz viņu, tad uzmeta skatienu man. "Guli," viņš teica, un es aizvēru acis. Man izdevās tās atvērt tikai tad, kad durvis aiz abiem magiem jau bija ciet.