Viena pati, burvestības sasaistīta, un es vēl nebiju to pilnībā izpratusi. Bet atbrīvošanās bija tikai laika jautājums un man nebija ne mazākās vēlēšanās gaidīt bezdarbībā.
6. nodaļa
i
Paldies tev, mans dziedniek, par zālēm un veldzi, Par maigajām rokām un glāsmaino peldi, Bet vairāk par visu paldies tev par mieru, Kas ļāva man izturēt slimības dienas.
Tradicionāla kilri pateicība dziedniekam
Kas nepieciešams, lai atraisītu burvestības saites? Pazīt sevi, nesaudzīgi paskatīties uz savām jūtām un spēt tās atšķetināt no maga ievītajām. Zināt vai vismaz apjaust, ko ir vēlējies panākt mags, kas ir ar tevi strādājis, un viņa vājās puses. Tam nepieciešams godīgums un nesaudzīga sevis pazīšana, spēja pieņemt visnežēlīgāko patiesību: ka tu neesi tik sarežģīta, kā tev gribētos domāt, un tajā pašā laikā tu pat nespēj saprast sevis veidoto emociju tīklus. Reizēm man šķiet, ka burvis pat nerada nekādas emocijas, tikai vēl vairāk sajauc tās jūtas, kas jau piemīt viņa pakļautajam. Reizēm es brīnos, kā magi var ar to sadzīvot vai viņi ir atraduši paši savu burvestību vai arī tikai radījuši smalku pašapmāna vairogu, kas aizsargā viņus pret citu burvestībām jau tāpēc vien, ka ir pārāk sarežģīts, lai kaut kas tajā ielauztos? Vai ari tas bija galvenais iemesls burvju nespējai ilgi palikt vientulībā?
Es gulēju nomodā, atklādama savu ķermeni no jauna: kuras tā daļas es varēju pakustināt un kuras ne; nošķirdama atsevišķus dziedināšanas pavedienus: manu pašas vēlmi vienkārši gulēt, mirušai un atšķirtai no pasaules; dusmas, ko es biju nogrūdusi tik dziļi, ka tās nospieda manis pašas vēlmi piecelties; bailes no sāpēm, vainas atblāzmu un līdzjūtību Boorda ciešanām jo viņa nāves sāpes vēl joprojām atbalsojās man galvā, viņa nāves mirklis ierakstīts manas bezapziņas tumšajos laukos.
Es nekad vēl nebiju bijusi tik tuvu kāda nāvei pat tad, ja tas bija mans ienaidnieks, pat tad, ja man bija iemesls vēlēties viņa nāvi. Pamazām es sapratu, ka es to nevēlējos es gribēju doties atpakaļ laikā, kad vēl neviens nebija miris, vai vismaz atpakaļ sapnī un nekustībā.
Es satvēru šos emociju pavedienus un citu pēc cita tos pārrāvu lēni, pacietīgi, gluži kā varētu pamazām pārrīvēt virvi, ar kuru sasietas rokas un kājas. Es pētīju šīs jūtas, līdz tās vairs nebija īstas, vairs nebija manas. Es pakustināju rokas. Es nolaidu uz grīdas kājas. Es apsēdos uz gultas malas.
Es gandrīz nokritu uz grīdas, kliedzot sāpēs: jā, Dāram bija taisnība, es cietu sāpes, lai arī man nebija ne jausmas, no kurienes tās nāca: šīs skumjas, šī zaudējuma sajūta, kas pārvēlās man pāri kā vilnis. Cilvēka nāve. Gabals, kas izrauts no cilvēces miesas. Ne nokaltis un nokritis kā lapa rudenī vai kā ķiršzieda lapiņa, kas dod vietu auglim: es biju kā zaļš, vidū pārlauzts zars, ādai pārplīstot, pirkstiem bezspēcīgi meklējot to, kā man tagad trūka, kā nebūs vairs nekad.
Es nezināju, ka ir iespējams raudāt par kādu, kas ir ienīsts. Es cerēju, ka šīs sāpes aizies, ka tās pāries, un es nezināju, vai jebkad tā notiks.
Bet es lēni piecēlos, apreibusi, šūpodamās, un devos uz durvju pusi. Tur, tālāk, kāds satraukti kliedza: skaņas, kas šeit šķita tik neiederīgas. Lēni es izgāju no istabas un lejup pa koridoru. Sāpes padarīja manas kustības lēnas un neveiklas, manas kājas pinās garajā, šaurajā slimnīcas kreklā. Koridora galā es redzēju izeju uz plašu priekštelpu, kas bija pilna ar satrauktiem cilvēkiem. Uz grīdas rindām vien gulēja sāpēs vaidoši cilvēki.
Es samiedzu acis, cerot, ka tas nenotiek pa īstam.
*
Es vēroju notiekošo seju pēc sejas, sajūtu pēc sajūtas. Pustumsa, pārāk zemie griesti un cilvēki, kas bija sarindoti līdzās cits citam. Es redzēju kādu seju vienos putekļos un sāpēs. Strādnieka mutes kaktiņos bija sakrājušās tumšas putas, un jauns zēns vienkāršā pelēkā tērpā bija noliecies pār viņu, atglaudis vīrieša matus no pieres un pacēlis viņa acs plakstiņu, lai ieskatītos tumšajā zīlītē. Es redzēju raudošu sievieti, ko aizveda projām maiga, bet uzstājīga māsa, un es redzēju vīrieti, kurš, šķita, ticis cauri vieglāk: viņš bija piecēlies nestuvēs sēdus un skatījās apkārt neko neredzošām acīm. Es redzēju Dāru tā visa vidū viņš deva pavēles, pa vienam apskatīja slimniekus. Es redzēju cilvēkus, kas nesa svaigus dvieļus un ūdens bļodas, redzēju cilvēkus, kas nesa projām netīros auduma un drēbju gabalus. Viņiem es varēju palīdzēt, un to ari darīju. Es stiepu tīra ūdens bļodas un izlēju netīro ūdeni ārā, kur tas ieplūda zemes plaisās.
Pēc piektās bļodas es piespiedu sevi apstāties un izstaipīties, un pamest kaut vienu skatienu apkārt. Slimnīca bija uzbūvēta pilsētas malā, pie pašas klints sienas piespiedusies atsevišķi no visām pārējām ēkām. Nelielajā dārziņā es atpazinu dažādus ārstniecības augus, bet tur nebija neviena košumzieda, pat ne Brugā tik populāro violeto un dzelteno puķīšu.
"Hei!"
Es satrūkos, dzirdot pazīstamu balsi.
"Tev ir labāk, vai ne?"
Tas bija Lugs. Viņš bija nevērīgi atbalstījies pret slimnīcas sienu, un es gribot negribot sāku domāt, cik ilgi viņš tur jau stāv.
"Ir gan labāk, jā. Bet darāmā arī ir daudz."
"Viņi liek tev strādāt, lai atlīdzinātu par ārstēšanu?" Viņa acīs kaut kas iemirdzējās, droši vien uzjautrinājums.
"Nē." Es pēkšņi samulsu, un tas mani īpaši neiepriecināja. Man nebija nekāda iemesla mulst. "Kā tu zināji, ka es esmu šeit?"
"Nu, es tevi uz šejieni atnesu, un tu neizskatījies pēc cilvēka, kas varētu kaut kur aiziet pats saviem spēkiem. Tā ka tev droši vien būtu jābūt šeit."
"Tu mani atnesi uz šejieni?…"
"Tevis no rīta nebija. Un es nospriedu: lai cik laba nakts tev nebūtu bijusi, rīta drēgnums to labāku nepadarīs." Lugs pasmīnēja. "Piezīmēsim, ka es pilnīgi lieki par tevi uztraucos. Ja tu spēj tikt galā ar magu, tad rīta drēgnums tāds nieks vien ir."
Es atvēru muti, lai kaut ko atcirstu, un Lugs pacēla rokas, kā atvairot ļaunumu. "Es tikai jokoju, jokoju, Vega. Man vēl sava dzīvība dārga."
Es nopūtos. Āksts. "Paldies tev. Droši vien tu izglābi man dzīvību."
"Pateiksies tad, kad tava dzīvība patiešām būs glābta. Tas ir tad, kad būsim projām no šejienes." Lugs izslējās, un tikai tad es pamanīju, cik saspringts ir viņa augums.
"Kā tā?"
"Padomā ar galvu. Tu, svešzemniece, ierodies šeit un tajā pašā naktī tavās rokās nomirst burvis. Tu domā, ka neviens tevi neturēs aizdomās? Tev veicas, ka tie strādnieki cieta negadījumā, citādi tu pat no istabas ārā nebūtu tikusi."
"Viņi taču nevar vainot mani. Es nebūtu varējusi nogalināt magu."
"Viņi tik un tā tevi vainos. Jo tu neesi viena no viņiem. Tici man, ikviens priecātos par iemeslu tevi sodīt."
"Un, ja es došos projām, viņi būs pārliecināti, ka esmu vainīga."
"Un kas tev par to?" Lugs pasmaidīja. Un šajā smaidā es redzēju: tu taču tāpat aiziesi no šejienes. Tu no visurienes aizej, lai neatgrieztos. Šeit tev tāpat nav vietas, vispār nekur tev nav vietas. Kāda nozīme tam, ko citi domā par tevi, pasaule taču ir pietiekami liela, lai bezgalīgi klejotu tai cauri. Vai tad ne?
"Nē," es teicu.
"Kas nē?"
"Nē, es neiešu prom. Es šeit esmu vajadzīga. Es palīdzu šiem cilvēkiem. Un varbūt es varu palīdzēt ari citiem. Varbūt viņiem vajadzīgs tulks. Jo tev tas noteikti ir lieks."
Lugs sausi iesmējās. "Tu tulkosi pati savu nāves spriedumu."
"Un kā ar Boorda slepkavu? Ja es aiziešu, tad viņi pieņems, ka tā biju es, un slepkava paliks nesodīts."