Выбрать главу

Saullēktā mēs izrāpāmies no patvēruma. Izlasījis no matiem sūnas, es centos notraukt no biksēm dubļus, taču tos tikai vēl vairāk izsmērēju un rezultātā izskatījos pēc muklāja radījuma, ko zeme izvēmusi kā nederīgu. Nekad vēl nebiju piedzīvojis tik milzīgu izsalkumu; kuņģis vienā sānā jau bija sācis grauzt pats sevi, un no airēšanas, skriešanas un gulēšanas uz zemes man sāpēja viss, kas vien var sāpēt. Un tomēr mēs zināmā mērā bijām pasargāti - naktī bija pārstājis līt, un diena pamazām iesila. Šķita, ka vismaz pagaidām esam aizmukuši no briesmekļiem un viņu suņiem vai arī tie ir pārstājuši riet, vai, iespējams, atrodas pārlieku tālu, lai tos dzirdētu.

Tā visa rezultātā bijām pavisam un galīgi apmaldījušies. Dienā mežs nebija vieglāk caurejams kā tumsā. Visapkārt bezgalīgās, nekārtīgās rindās visos iespējamos virzienos auga zaļas, biezas egles. Zemi klāja nobirušu lapu sega, kas noslēpa mūsu iepriekšējā vakarā atstātās pēdas. Mēs bijām pamodušies zaļa labirinta viducī bez kartes un kompasa, un salauztais spārns neļāva mis Peregrinei pacelties virs koku galotnēm, lai rādītu mums ceļu. Enohs ierosināja palaist gaisā Olīviju, kā bijām to darījuši miglā, bet mums nebija virves, aiz kuras meitenīti turēt, un, ja viņa izslīdētu un aizlidotu debesīs, mēs savu draudzeni vairs nekad neredzētu.

Klēra jutās aizvien sliktāk un gulēja saritinājusies Bronvīnei klēpī; sviedri plūda pār mazulites seju, lai gan gaiss bija vēss. Klēra šķita tik izkāmējusi, ka caur kleitu varēja saskaitīt viņas ribas.

- Vai ar viņu viss būs kārtībā? - es pavaicāju.

- Klērai ir drudzis, - Bronvīne atbildēja, pielikusi plaukstu pie meitenītes vaiga. - Mums jādabū zāles.

- Vispirms mums jāatrod ceļš laukā no šī nolādētā meža, -Milards norādija.

- Vispirms mums būtu jāpaēd, - Enohs viņu izlaboja. - Paēdīsim un apspriedīsim iespējas.

- Kādas iespējas? - Emma pārvaicāja. - Izvēlies virzienu, un mēs turp iesim. Visi ir vienlīdz labi.

Mēs sēdējām un ēdām drūmā klusumā. Nekad neesmu pagaršojis suņu barību, bet esmu pārliecināts, ka šis ēdiens garšoja vēl sliktāk - brūngani sarecējušas gaļas kubiciņi, ko mēs galda pieradumu trūkuma dēļ ķeksējām laukā no sarūsējušajām skārdenēm ar pirkstiem.

- Es biju iepakojis piecas sālītas meža vistas un trīs skārde-nes foie gras ar gurķīšiem, - Horācijs vīlies novilka, - un, lūk, kas mums atlicis pēc katastrofas. - Viņš aizspieda degunu un ielaida rīklē recekļa gabalu pat nesakošļājis. - Man tā šķiet, ka mēs tiekam sodīti.

- Par ко? - Emma nesaprata. - Mēs esam bijuši ideāli kā eņģeļi. Vismaz vairākums no mums.

- Varbūt par iepriekšējās dzīvēs pieļautajiem grēkiem. Nezinu.

- īpatņiem nemēdz būt iepriekšējās dzīves, - piezīmēja Mi-lards. - Mēs savus grēkus izpērkam visus vienlaikus.

Aši pabeiguši maltīti, aprakām tukšās skārdenes un bijām gatavi doties ceļā. Tajā pašā mirklī no krūmu biezokņa mūsu uz ātru roku izveidotajā nometnē ielauzās Hjū, bitēm metot ap galvu nemierīgus riņķus. Aiz satraukuma zēns bija zaudējis elpu.

- Kur tu biji? - Enohs skarbi vaicāja.

- Kas tev par daļu? Man bija nepieciešams pavadīt dažus mirkļus vienatnē, - Hjū atcirta. - Un es atradu...

- Kurš tev atļāva iziet ārpus redzamības robežām? - Enohs neatlaidās. - Mēs gandrīz aizgājām prom bez tevis!

- Kurš teica, ka man jāprasa atļauja? Okei, es redzēju...

- Nedrīkst tā vienkārši aizklīst kaut kur prom! Ja nu tu būtu apmaldījies?

- Mēs jau esam apmaldījušies.

- Muļķadesa! Ja nu tu nevarētu atrast atpakaļceļu?

- Es atstāju aiz sevis bišu pēdas, kā parasti...

- Vai tu, lūdzu, būtu tik laipns un ļautu viņam pateikt līdz galam? - Emma iejaucās.

- Pateicos, - Hjū noteica, tad pagriezās un norādīja turp, no kurienes bija nācis. - Es redzēju ūdeni. Tā bija daudz, tur aiz kokiem.

Emma sadrūma. - Mēs cenšamies tikt projām no jūras, nevis atgriezties pie tās. Taču naktī laikam esam apmetuši loku.

Mēs sekojām Hjū turp, kur viņš tikko bija pabijis. Bronvīne nesa mis Peregrīni sev uz pleca un nabaga apslimušo Klēru -uz rokām. Pēc simt jardiem cauri kokiem pavīdēja pelēcīga ņirboņa un plašs ūdens klajs.

- Ak vai, cik šausmīgi! - Horācijs novaidējās. - Viņi ir atdzinuši mūs atpakaļ tieši sev rokās!

- Es nedzirdu nekādus zaldātus, - Emma iebilda. - Patiesībā es vispār neko nedzirdu. Pat ne okeānu.

Enoham viss bija skaidrs: - Tāpēc, ka tas nav okeāns, muļķe tāda! - Viņš pielēca kājās un metās pie ūdens. Kad mēs zēnu panācām, viņš stāvēja ar kājām slapjās smiltīs un, pagriezies pret mums, veltīja visiem pašapmierinātu es-taču-teicu smīnu. Viņam bija taisnība: tā nebija jūra. Tas bija plašs, miglas klāts, pelēks ezers egļu ielenkumā ar tēraudgludu ūdensvirsu. Tomēr vissatriecošāko es uzreiz nemaz nepamanīju - tikai tad, kad Klēra uz to norādīja, ieraudzīju seklajos ūdeņos milzīgu akmens veidojumu. Vispirms acis paskrēja tam garām, bet tad atgriezās, lai apskatītu labāk. Šai klintij nešaubīgi piemita kaut kas pārdabisks - un noteikti pazīstams.

- Tas ir milzis no pasakas! - paziņoja Klēra, stāvēdama Bronvines apskāvienā un rādīdama ar pirkstu. - Tas ir Katberts!

Bronvīne noglaudīja meitenītei galvu. - Kuš, mīļā, tev ir drudzis.

- Nerunā muļķības, tā ir tikai klints! - atcirta Enohs.

Tomēr tā nebija vis. Lai gan vējš un lietus bija pabojājis tā

sejas vaibstus, akmens joprojām atgādināja milzi, kurš līdz pat kaklam iestidzis ezerā. Bija skaidri saskatāma viņa galva, kakls un deguns, pat ādamābols, un daži nošņurkuši koki auga tā virsotnē gluži kā nevaldāmi klauna mati. Tomēr visbaismīgākā šķita radījuma poza - galva atgāzta atpakaļ un mute vaļā gluži kā milzim pagājušonakt dzirdētajā pasakā, kurš, kad tika pārvērsts par akmeni, sauca augstu kalna virsotnē esošos draugus.

- Paskatieties, kas tur! - Olīvija pamāja uz klinšu ragu, kas tālumā pacēlās virs ūdens. - Tam jābūt Katberta kalnam.

- Milži patiešām ir īsti, - Klēra nočukstēja vārgā, bet pārsteiguma pilnā balsī. - Tāpat kā Pasakas!

- Neizdari absurdus secinājumus! - Enohs iejaucās. - Kas būtu ticamāk? Ka vakar lasītās pasakas autoru iedvesmojusi kāda klints, kas no skata atgādina milzīgu galvu, vai arī ka šis galvas formas akmens patiešām reiz bijis milzis?

- Tu jau pamanīsies par visu pasmieties, - Olīvija attrauca. - Es ticu, ka milži eksistē, pat ja tu tā nedomā.

- Pasakas ir tikai pasakas, nekas vairāk, - Enohs noburkšķēja.

- Smieklīgi, bet tieši tā es domāju par jums, pirms bijām tikušies, - es klusi sacīju.

Olīvija iesmējās. - Džeikob, nemuļķojies! Vai tu tiešām uzskatīji, ka mēs esam izgudroti?

- Protams. Un es pat turpināju tā domāt vēl kādu laiku pēc tam, kad jau bijām pazīstami. Šķiet, es nebiju pie pilna prāta.