Es meloju, ka viss kārtībā, un man izdevās notēlot, ka tā ir, tieši trīs nākamos takas līkločus, pirms sirds sāka neprātīgi dauzīties un kājas tik neganti saļodzījās, ka bija jāapsēžas tieši pa vidu šaurajai taciņai, tā nosprostojot ceļu visiem, kas gāja aiz manis.
- Ak vai, Džeikobs zaudē spēkus, - Hjū pie sevis nomurmināja.
- Nezinu, kas man uznācis, - es klusi čukstēju. Nekad agrāk man nebija bijis bail no augstuma, bet tobrīd nespēju pat tik daudz kā pavērties pāri kraujas malai, lai kuņģis nesāktu protestēt.
Un tad es aptvēru ko baisu: ja nu tās nav bailes no augstuma, bet gan apjauta par tukšpaura klātbūtni?
Tas nav iespējams, es spriedu, mēs taču atrodamies cilpas iekšpusē, kur tukšpauriem ceļš liegts. Un tomēr, jo vairāk uzmanības pievērsu nelabumam vēderā, jo vairāk šķita, ka mani dara nemierīgu nevis stāvais kāpums lejup, bet gan kaut kas tur lejā.
Par to vajadzēja pārliecināties man pašam.
Visi satraukti čaloja man pie auss, vaicādami, vai viss kārtībā un kas noticis. Izlikos viņus nedzirdam, pārnesu svaru uz roku pirkstu galiem un pierāpoju pie kraujas malas. Jo tuvāk tai nācu, jo neciešamāks nelabums plosījās kuņģī - it kā tas tiktu sarauts skrandās. Tikai dažas collas no malas piespiedos ar krūtīm cieši pie zemes un pastiepu rokas bezdibenī. Ar pirkstiem pieturējos zemāk, pavilkos uz priekšu, lai pavērtos aizā.
Pagāja kāds brīdis, līdz es ieraudzīju tukšpauri. Vispirms pamanīju tikai ņirboņu pie pašas raupjās klints: trīcošu krāsu plankumu, kāds izveidojas gaisā virs uzkarsušas mašīnas. Tik tikko pamanāmu nepareizību.
Tieši tā tukšpaurus redz parastie cilvēki un citi īpatņi - ikviens, kam nav dots tas, ko spēju es.
Un tad es pa īstam piedzīvoju savu brīnumaino spēju mošanos. Pavisam drīz nelabums vēderā lokalizējās un pārvērtās vienā vienīgā sāpīgā punktā; turpmāko es vairs nespēju īsti izskaidrot: sāpes ieguva virzienu, no punkta tās izstiepās vektorā, kļuva divdimensionālas. Gluži kā kompasa adata šis vektors norādīja pa diagonāli uz ņirbošo punktu simt jardus zemāk pa kreisi no klints. Gaismas viļņi un mirgošana tur sāka akumulēties un saplūst melnā vienlaidu masā - humanoīdā, kas sastāvēja no taustekļiem un ēnām un neatrāvās no klints.
Kad radījums pamanīja, ka es to redzu, viss tā pretīgais ķermenis cieši savilkās. Karājoties pie klints, tas atvēra asiem zobiem pilno rīkli, un atskanēja sirdi plosošs kliedziens.
Man nebija jāpaskaidro draugiem, ko esmu ieraudzījis. Pilnīgi pietika ar šo skaņu.
- Tukšpauris! - kāds iesaucās.
- Mūkam! - kliedza kāds cits, konstatējot acīm redzamo.
Es uzrausos atpakaļ uz takas, tiku pierauts kājās, un tad
jau mēs visi metāmies skriešus nevis no kalna lejā, bet gan augšup - dziļāk nezināmajā, nevis atpakaļ uz klajo klinti un aiz muguras palikušo cilpas izeju. Tomēr bija jau pārvēlu griezties atpakaļ; es jutu, kā tukšpauris lēkšo augšup pa klints izaugumiem un radzēm - prom no mums - lejup pa taku, lai nogrieztu ceļu, gadījumā ja mēs mēģinātu tam padrāzties garām. Tukšpauris veidoja mums lamatas.
Tas bija kaut kas jauns. Nekad iepriekš man nebija izdevies konstatēt tukšpaura klātbūtni nekā citādi kā tikai savām acīm, bet tagad es jutu, kā sīkā kompasa adatiņa vēderā norāda mums aiz muguras, un gandrīz varēju iztēloties, kā šis radījums rāpjas uz līdzenuma pusi. Ieraugot tukšpauri, es it kā biju ar acīm izveidojis drošu signāluguni.
Mēs metāmies skriešus ap stūri, un šķietamās bailes no augstuma it kā bija pagaisušas, kad tieši priekšā pacēlās gluda akmens siena, vismaz piecdesmit pēdas augsta. Taka tur arī beidzās; zeme visapkārt neprātīgi stāvi tiecās lejup. Klints sienā nebija ne pakāpienu, ne turekļu. Mēs izmisīgi meklējām kādu citu ceļu - slepenu klinšu eju, durvis vai tuneli -, bet nebija nekā, un vienīgais ceļš uz priekšu acīmredzot veda augšup, ja neskaitīja gaisa balona vai kāda pasaku milža iespējamo palīdzību.
Mūs pārņēma panika. Mis Peregrine sāka griezīgi ķērkt, bet Klēra raudāja. Savukārt Horācijs stāvēja un kauca: - Tās ir beigas, mēs visi mirsim! - Pārējie meklēja pēdējos salmiņus, kas varētu mūs glābt. Fiona pārbrauca ar plaukstām pār sienu, meklējot iedobumus, kur varētu būt augsne, lai izaudzētu kādu vīnstīgu vai ko citu, pa ko pakāpties. Hjū aizskrēja līdz takas galam un pavērās lejā bezdibenī. - Varētu lēkt lejā, ja vien mums būtu izpletņi!
- Es varu kalpot par izpletni! - Olīvija paziņoja. - Ķerieties man pie kājām!
Tomēr aiza bija dziļa, un tās dibenā pletās tumšs un bīstams mežs. Bronvīne nolēma, ka labāk būs palaist Olīviju gaisā
virs klints, nevis lejup bezdibenī, un, paķērusi klibo mis Pere-grīni un drudža pārņemto Klēru vienā rokā, pieveda Olīviju pie sienas. - Dod man savas kurpes! - viņa sacīja. - Uzcel Klēru un mis P. augšā un pasteidzies, cik ātri vien vari!
Olīvija šķita pārbijusies. - Nezinu, vai man pietiks spēka!
- Ej un mēģini, tev tas jādara, mazā pļāpa! Tu esi vienīgā, kas var viņas glābt! - Bronvīne nometās ceļos, nostādīja Klēru uz kājām, un meitenīte aizklumpačoja līdz Olīvijas izplestajām rokām. Olīvija mazo cieši apskāva, izkāpa no svina kurpēm, un, kad abas jau sāka celties gaisā, Bronvīne pārlika mis Pereg-rini no sava pleca lidojošajai meitenei uz galvas. Smagā svara novilkta, Olīvija cēlās gaisā ļoti lēnām - tikai tad, kad mis Peregrine savicināja veselo spārnu un vilka Olīviju gaisā, viņai pašai smilkstot un spirinoties, visas trīs tā pa īstam uzlidoja gaisā.
Tukšpauris jau bija gandrīz nonācis līdzenumā. Es biju par to tik pārliecināts, it kā redzētu pats savām acīm. Tikmēr mēs pārmeklējām zemi, lai atrastu jebko, kas varētu noderēt kā ierocis, bet redzējām tikai oļus. - Es varu būt ierocis, - paziņoja Emma, sasita plaukstas un atkal izpleta tās, atsedzot iespaidīgu rēcošu uguns bumbu.
- Un neaizmirstiet, ka man ir bites! - sacīja Hjū un pavēra lūpas, lai kukaiņi tiktu laukā. - Aizkaitinātas tās kļūst negantas!
Enohs, kas prata saskatīt kaut ko smieklīgu visnepiemērotākajā mirklī, skaļi ierēcās: - Kas gan tev ir aiz ādas? - viņš jautāja. - Vai apputeksnēsi to briesmoni līdz nāvei?
Hjū izlikās nedzirdam un pievērsās man: - Džeikob, tu būsi mūsu acis. Tikai saki, kur tas monstrs atrodas, un mēs sadzelsim visas tā smadzenes!
Sāpju kompasa adatiņa norādīja, ka tobrīd tukšpauris atrodas uz takas, un indes izplatība, kas gandrīz jau bija pārņēmusi visas manas iekšas, lika noprast, ka tas strauji tuvojas. - Tas kuru katru mirkli būs klāt, - es sacīju un norādīju uz takas līkumu, pa kuru nupat bijām atnākuši. - Esiet gatavi! -Ja visu organismu nepārņemtu adrenalīns, sāpes būtu pavisam stindzinošas.
Mēs ieņēmām pozīciju, gatavi cīnīties vai bēgt. Daži pietupēs paceltām dūrēm kā bokseri, citi kā sprinteri pirms starta šāviena, lai gan nevienam nebija skaidrs, uz kuru pusi skriet.
- Cik nomācoši un nelaimīgi beidzas mūsu piedzīvojumi! -Horācijs secināja. - Iet bojā tukšpaura rīklē kaut kur Velsas iekšējos ūdeņos!
- Man likās, ka briesmoņi nevar iekļūt cilpās, - piezīmēja Enohs. - Ellē ratā, kā gan tas te nonācis?
- Šķiet, ka tukšpauri ir evolucionējuši, - Milards konstatēja.
- Vai tev nav nospļauties, kā tas noticis? - Emma atcirta.
- Tas ir šeit, turklāt izsalcis!
Un tad mums virs galvas iekliedzās sīka balstiņa: - Ei, jūs tur, lejā! - Es pavēros augšup un ieraudzīju Olīvijas seju un pašu Olīviju nozūdam aiz klints augšējās radzes. Jau pēc mirkļa pār dzegu pārlidoja kas līdzīgs garai virvei. Tas atritinājās, nostiepās, un tā galā atvērās tīkls, kas ar plīkšķi atsitās pret zemi. - Nevelciet garumā! - vēlreiz atskanēja Olīvijas balss.