- Te augšā ir trīsis. Pieķerieties visi pie tīkla, un es vilkšu augšā!
Mēs metāmies pie tīkla, taču tas bija maziņš - vietas tik tikko pietiktu diviem. Acu augstumā pie virves bija piesprausta fotogrāfija, kurā bija redzams vīrietis tīklā - šajā pašā tīklā. Sakrustojis kājas sev priekšā, viņš karājās virs zemes pie stāvas klinšu sienas - šīs pašas klinšu sienas. Fotogrāfijai otrā pusē bija uzdrukāts:
VIENĪGAIS CEĻŠ UZ ZVĒRNĪCU! KĀPIET IEKŠĀ!
MAKSIMĀLAIS SVARS: VIENS PASAŽIERIS.
KATEGORISKI AIZLIEGTS PĀRSNIEGT!
Šī ierīce atgādināja primitīvu liftu, bet tā bija domāta vienam pasažierim, nevis astoņiem. Tomēr mums nebija pietiekami daudz laika, lai to izmantotu, kā paredzēts, un tā mēs visi salīdām tīklā cits citam virsū, izbāzuši rokas un kājas ārā pa caurumiem un ķerdamies pie virves. Centāmies turēties, kā nu kurš spēja.
- Velc augšā! - es saucu. Tukšpauris jau atradās pavisam tuvu, un sāpes kļuva neciešamas.
Vairākas bezgalīgas sekundes nenotika nekas. Tukšpauris kā bulta pārlidoja pāri kraujas malai. Tas izmantoja muskuļotās mēles kā kājas, jo cilvēkam līdzīgie locekļi karājās atrofējušies un no tiem nebija nekādas jēgas. Tad atskanēja metālisks kliedziens, virve cieši nostiepās, un mēs pacēlāmies gaisā.
Tukšpauris jau gandrīz bija mūs panācis. Tas metās mums klāt galopā, plati pavēris žokļus, it kā lai iesūktu mūs rīklē caur zobiem, kā to dara vaļi, kas pārtiek no planktona. Mēs vēl nebijām pieveikuši ne pusi augstuma, kad tas jau atradās uz klints zem mums, pavērās augšup un saliecās kā atspere, kas gatava sprukt vaļā.
- Tas gatavojas lēcienam! - es kliedzu. - Ievelciet kājas tīklā!
Atspiedies pret zemi ar mēlēm, tukšpauris lēca augšup. Mēs cēlāmies gaisā strauji, un šķita, ka briesmonis mūs nepanāks, bet lēciena augstākajā punktā viena no mēlēm izšāvās gaisā un kā laso satvēra Emmas potīti.
Emma spiedza un spēra pa mēli ar otru kāju, un tīkls ar joni apstājās, jo vilcēja augšā bija pārāk vārga, lai paceltu gaisā mūs visus un vēl tukšpauri.
- Laid mani vaļā! - Emma kliedza. - Laid vaļā, laid vaļā, laid vaļā!
Ari es mēģināju briesmeklim iespert, bet mēle izrādījās spēcīga kā tērauda trose, turklāt tās galu klāja simtiem rotējošu piesūcekņu, un ikviens, kurš mēģinātu atkabināt mēli, tikai pats tiktu piesūkts. Un tad jau tukšpauris sāka rāpties augšup, tā rīkle pletās aizvien tuvāk, un mēs sajutām smirdīgo elpu, kas oda pēc atrakta kapa.
Emma sauca, lai kāds viņu pietur, un es ar vienu roku ieķēros meitenes kleitā. Bronvīne vispār palaida rokas vaļā un turējās pie tīkla tikai ar kājām, vienlaikus apķerot Emmu ap vidu. Tad arī Emma izlaida tīklu no pirkstiem, un nu jau tikai mēs ar Bronvīni gādājām, lai viņa nenokrīt lejā. Emma pasniedzās lejup un ar brīvajām rokām ieķērās mēlē.
Tukšpauris iebrēcās. Piesūcekņi visā mēles garumā sačokurojās, un no briesmoņa miesas pacēlās biezi, melni dūmi. Emma ieķērās mēlē vēl ciešāk, aizmiedza acis un nevis sāka kliegt no sāpēm, kā man tobrīd šķita, bet gan palaida tādu kā kaujas saucienu, un tukšpauris bija spiests atslābt - tā savainotais tausteklis atlaida meitenes potīti vaļā. Kādu sirreālu mirkli nevis tukšpauris turēja ciet Emmu, bet gan viņa nelaida vaļā briesmekli. Tas spirinājās un brēca zem mums, kodīgā piededzinātas miesas smaka līda mums nāsīs, līdz visbeidzot mums nekas cits neatlika kā kliegt, lai Emma laiž to vaļā. Viņa atkal atvēra acis, un šķita, ka meitene beidzot apjēdz, kur atrodas. Emmas rokas pavērās.
Tukšpauris attālinājās no mums, un, viņam krītot bezdibenī, tukšumu piepildīja brēcieni. Mēs uzšāvāmies gaisā līdz ar tīklu, un pēkšņi visus pārņēmusī spriedze atslāba. Pārlidojuši pār klints kori, mēs sabrukām uz tās kaudzē. Olīvija, Klēra un mis Peregrine mūs tur jau gaidīja, un, kamēr mēs piņķerējāmies laukā no tīkla un tenterējām nost no kraujas malas, Olīvija priecīgi klaigāja, mis Peregrine ķērca un vicināja veselo spārnu, bet gulošā Klēra pacēla galvu no zemes un vāri pasmaidīja.
Mūs pārņēma nelabums, bet jau otru reizi daudzu dienu laikā jutāmies pagalam pārsteigti, ka esam dzīvi. - Tu jau divreiz esi izglābusi mums dzīvību, mazā pļāpa, - Bronvīne uzrunāja Olīviju. - Un, Emmas jaunkundz, es jau zināju, ka esat drosmīga, taču tas bija nepārspējami!
Emma tikai paraustīja plecus un noteica: - Vai nu viņš, vai es.
- Nespēju noticēt, ka tu tam pieskāries. - Horācijs grozīja galvu.
Emma noslaucīja plaukstas kleitā, pielika tās pie deguna un saviebās. - Ceru, ka smaka drīz pāries. Tas briesmonis smird kā atkritumu izgāztuve.
- Kā potīte? Vai nesāp? - es painteresējos.
Emma noliecās un pavilka zeķi zemāk, - meitenes kāju apvija plata, sarkana josla. - Nav nemaz tik traki, - viņa teica, piesardzīgi taustīdama potīti. Tomēr es pamanīju, ka, piecēlusies un nostājusies uz abām kājām, mana draudzene sāpēs novaikstās.
- No tevis gan bija daudz labuma, - Enohs norūca uz manu pusi. - Mūkam! - tā teica tukšpauru mednieka mazdēls!
- Ja mans vecaistēvs būtu aizbēdzis no tā tukšpaura, kas viņu nogalināja, viņš joprojām būtu dzīvs, - es sacīju. - Tas ir labs padoms.
Apakšā pie sienas, pa kuru nupat bijām uzrāpušies, sadzirdēju būkšķi, un kuņģī atkal ieperinājās tā sajūta. Piegājis pie klints malas, pavēros lejā. Tukšpauris sveiks un vesels atradās klinšu sienas pakājē un ar mēlēm urbināja akmenī iedobes.
- Slikti jaunumi, - es teicu. - Tas krītot nav nosities.
Acumirklī Emma jau stāvēja man blakus. - Ko tas dara?
Es vēroju, kā briesmeklis ievij vienu no mēlēm paša nupat
izveidotajā iedobē, pievelkas augstāk un pēc mirkļa turpina iesākto. Tas veidoja roku turekļus, pareizāk sakot - turekļus, kur pieķerties ar mēli.
- Tas mēģina rāpties augšup pa sienu, - es paziņoju. - Ak kungs, tas jau atgādina briesmīgo terminatoru.
- Ko tas atgādina? - Emma pārjautāja.
Es gandrīz sāku skaidrot, tomēr tikai nogrozīju galvu. Salīdzinājums bija muļķīgs jebkurā gadījumā - tukšpauris bija daudz briesmīgāks un varbūt pat nāvējošāks nekā visi kino monstri, kopā ņemti.
- Mums viņš jāaptur! - Olīvija iesaucās.
- Vai arī labāk tomēr bēgsim, - Horācijs iebilda.
- Mēs vairs nebēgsim! - Enohs noskaldīja. - Vai mēs, lūdzu, vienkārši nevarētu piebeigt to nolādēto radījumu?
- Noteikti. - Emma pamāja ar galvu. - Tikai kā?
- Vai kādam atradīsies cisterna ar verdošu eļļu? - Enohs painteresējās.
- Varbūt drīzāk noderēs šis te? - dzirdēju Bronvīni sakām un pagriezies ieraudzīju, kā meitene paceļ virs galvas laukakmeni.
- Iespējams, - es sacīju. - Kā tev ar acumēru? Vai varēsi to aizmest tieši tur, kur es teikšu?
- Es centīšos, - Bronvīne atbildēja un virzījās uz bezdibeņa malu, piesardzīgi balansējot ar akmeni rokās.
Mēs pavērāmies lejup pāri klints malai. - Tur, vēl tālāk, - es paskaidroju, norādot dažus soļus pa kreisi. Kad grasījos dot signālu metienam, tukšpauris jau bija pieķēries pie nākamā turekļa un Bronvīnei bija jāmaina atrašanās vieta.
Briesmonis veidoja turekļus aizvien ātrāk, tagad tas jau bija kustīgs mērķis. Visu vēl ļaunāku vērta fakts, ka Bronvīne turēja rokās vienīgo tuvumā redzamo akmeni. Ja viņa netrāpīs, otra metiena mūsu rīcībā vairs nebūs.
Es piespiedu sevi skatīties tieši uz tukšpauri - par spīti neciešamajai tieksmei novērsties. Dažas savādas, galvu reibinošas sekundes es vairs nedzirdēju draugu balsis un ausīs dunēja vien paša asinis. Domas aizklīda pie radījuma, kas bija nogalinājis manu vectēvu, stāvējis pie viņa saplosītā un mirstošā ķermeņa un pēc tam gļēvulīgi aizmucis uz mežu.